Gvido Felzs: Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Abām uzticīgajām dvēselēm bija pienācīgi atlīdzināts. Tie bija iemantojuši goda vietas, apbērti dāvanām, tā ka tagad tie savu mūža vakaru varēja pavadīt bez rūpēm. Jā, abi uzticamie bija labi atalgoti, bet viņu lielākais prieks bija redzēt, ka Maksis ar Lidu tagad kļuvuši laimīgi.

Cik ilgi vēl, kad ap skaisto pāri rotaļāsies mīļi mazuļi, tad pils­kunga sapnis būs piepildījies, tad viņš varēs mierīgi mirt savu bērnu un bērnu bērnu pulciņā.

Par čigāniem nekas vairs nebija dzirdams. Pēc uzbrukuma, kurā Kremo bija atradis pelnītu nāvi, brūnie nelieši bija pilnīgi izklī­duši un droši vien jau sen aizceļojuši uz savu veco dzimteni Un­gārijas stepēs vai pat uz tālās Ēģiptes noslēpumainajiem tuksnešiem.

Greifensteinā bija dzirdēts arī par laupītāju virsnieka Lipa Tu­liana briesmīgo galu. Jā, šī vēsts bija satriecoša, jo Lips Tulians bija tas, kam Greifensteina ģimene tik bezgala daudz pateicības bija parādā. Lida bija raudājusi rūgtas asaras, pat Maksis fon Stenburgs un pilskungs dažas dienas bija skumji un sadrūmuši staigājuši apkārt.

Bet tad laime bija izklaidējusi skumjas, un vecajā pilī atkal ieviesās jautrība.

— Tā jau tam bija jānāk, — vecais pilskungs sacīja, — jā, ci­tādi tas nevarēja beigties. Viņš bija dižens, cēls — bet viņš tomēr bija bīstams laupītāju virsnieks.

Adlersbergas īpašniece kopš Lipa Tuliana nāves bija pilnīgi at­rāvusies no ļaudīm — vientulībā. Viņa noraidīja visus precību pie­dāvājumus, jā, viņa bija pat apņēmusies vēlāk pilnīgi atteikties no pasaules. Jo viņa taču arī bija mīlējusi skaisto, drošsirdīgo vīru

ar visu savas kaislīgās sievietes sirds dedzi.

* * *

Un Hedviga?

Arī viņas klusajā mūķenes istabiņa bija iespiedusies vēsts par mīļotā cilvēka nāvi, un tas bija sarāvis grūti pārbaudītas cietējas dzīves pavedienu.

Kādu dienu viņu, kluso cietēju, iznesa lauka uz vientulīgo klos­tera kapsētu, tur daiļo mūķeni guldīja dzestrajā zeme uz mužīgu dusu.

Bet līdz sava mūža beigām viņa lūdza Dievu par sava mīļākā dvēseli, lai viņa nemirstīgo «es» izrautu no mūžīgās moku un pa­zušanas nakts.

Un pār Hedvigas kapu vijās efejas, un kapa akmens vēstīja, ka

te kāda cēla cietēja izdus visas zemes mokas.

* * *

Bet kā pa to laiku gaja Stolpenē; vecajā cietoksnī, kur dzīvoja tā, kas arī mīlēja pārdrošo laupītāju virsnieku?

Grāfienei Kozelai Hildai pagāja dienas gūstā. Arī viņa bija saņēmusi ziņu par mīļākā briesmīgo nāvi. No sākuma tā šai ziņai negribēja ticēt, bet, kad tā patiesi apstiprinājās, — Hilda sabruka.

Jā, tagad uz atsvabināšanu vairs nebija ne ko cerēt, ne ko do­māt, jo vienīgais, kuram tas bija iespējams, — viņa lepnā galva nu bija kritusi zem bendes asā zobena.

No šīs dienas sākot, skaistā Hilda bija tikai ēna no agrākās. Viņa gandrīz ne ar vienu nerunāja, apmainījās tikai dažiem vārdiem ar savu uzticamo istabeni Emmu Rostu.

Visa viņas dzīve bija kā izdzisusi.

Bet kāds sods vēl sagaidīja skaisto grāfieni!

Piecdesmit trīs gadus viņa ka gūstekne pavadīja Kozelas tornī Stolpenes cietoksnī, līdz beidzot viņas dzīvības svece izdzisa.

Patiešām, tāds sods ir šausmīgs.

* * *

Ministrs grāfs Flemings nekad vairs neuzdrošinājās tuvoties Hildai, jo nedrīkstēja pārkāpt stingro valdnieka aizliegumu.

Pamazām arī tam bija jāredz, ka viņa iespaids mazinājās, un, kad Augusts Stiprais labākajos spēka gados aizvēra acis uz mūžu, tad grāfam no izpriecas kārā kūrfirsta pēcnācēja vienkārši bija jā­šķiras. Sarūgtināts par šo krišanu, viņš nevarēja to pārdzīvot, un viņa negodīgā ceļā iegūtā bagātība tika atņemta, jo sen bija atklā­jies un skaidrs, ka Flemings tik izlieto savu varu, lai iedzīvotos uz nabaga ļaužu rēķina.

* * *

Bet iepriekš vēl iestādes bija izsolījušas lielu atlīdzību, lai reiz izbeigtu nebūšanas ar lielceļu laupītājiem. Pie tam dažs labs kād­reizējās «melnās gvardes» dalībnieks bija kritis tiesu iestāžu rokās un beidza savu dzīvi pie rata vai zem zobena.

Jā, tad dažam labam bija žēl, ka pie Lipa Tuliana sagūstīšanas nav uzticīgi turējušies pie virsnieka — un kopā uzņēmušies pēdējo izmisīgo mēģinājumu viņu glābt.

Bet nu jau bija par vēlu.

Lipa Tuliana vairs nebija, un viņa pārdrošie ļaudis bija izkaisīti kā pelavas vējā. Bet laupītāju sievas un mīļākās bija apžēlotas un uzņemtas dzimtenē, jo tās pa lielākai daļai bez pašu vainas bija nokļuvušas pie bandītiem.

* * *

Arī vecais ģenerālis fon Kijaus vēl kādu laiku dzīvoja. Viņš palika sieviešu ienaidnieks līdz mūža beigām un, kad tas atradās jautrā sabiedrībā, tad drebinādamies un šausminādamies mēdza stāstīt par «bābām», ar kurām grāfiene Kozela reiz visu Kenigstei- nas cietoksni pārvērtusi par īstu «odekanaļas» ellīti. Ar treknu lāstu parasti beidzās šī sirdsizliešana, ar ko vecais ģenerālis visas «bābas» raidīja pie velna.

Bet arī vecais karavīrs drīz šķīrās no šīs pasaules.

* * *

Bet zelta taisītājs Betgers vēl dzīvoja ilgi kā sakšu kūrfirsta lielās porcelāna manufaktūras galvenais direktors.

Viņam bija stingri noliegts vēl piekopt zelta taisīšanas mēģinā­jumus, jo bija izplatījušās baumas, ka viņš «gudrības akmens» iegūšanai gribējis izlietot kādas šķīstas jaunavas asinis. Par to viņš pats nevarēja vien beigt erroties.

Drūms, no cilvēkiem atrāvies, sarūgtināts viņš dzīvoja tālāk, tikai nolādēdams tos vīrus, kas viņam reiz izrāva skaisto Elzbeti no rokām.

Jā, skaistā Elzbete! Viņa dusēja pie Vitorfa sāniem zem eglēm pie Geijersburgas drupām, un putniņi dziedāja zaros, it kā šo pāri iežūžojot.

* * *

Un kur bija palikušas Lipa Tuliana mantas?

To neviens nezina. Tie, kas šo noslēpumu zināja, bija miruši vai pazuduši, ari meža dzirnavnieks bija atradis galu pie Geijersburgas izpostīšanas.

Gan stāstīja, ka daudz naudas, ko Lips Tulians salaupījis, guļot kaut kur aprakta. Ļaunie gari — kādreizējās «melnās gvardes» bandītu veļi šo bagātību apsargājot, bet nevienam šo mantu nav izdevies atrast.

* * *

To visu hronists bija sīki jo sīki piezīmējis, un šī darba sace­rētājs ilgi studēja un pētīja, iekams rakstīja par šī pārdrošā laupī­tāju virsnieka darbiem.

Lips Tulians bija Niķeļa Lista pēctecis — Lipa Tuliana vārds dzīvos joprojām, tik ilgi, kamēr vēl cilvēki dzīvos Saksijā un Bohē- mijā. Un vēl šodien pēc tik ilga laika, vakaros, kad vērpjamais ra­tiņš dūc, stāsta dažu labu stāstu par «melno gvardi».

Stāsta, ka pie māju baltajiem mūriem redzējuši izdaudzināto «melno roku» — to zīmi, kas vēstīja, ka laupītāju virsnieks ir tu­vumā.

Un vēl ilgi ziņkārīgajiem rādīja cietumu Vilsdruferas vārtu tornī, to šaušalīgo telpu, kurā laupītāju virsnieks ar dzelžos saslēg­tām kājām un rokām gaidīja savu spriedumu.

Un arī «Sanda» laukums, kur reiz pacēlās karātavas un moku rati, vēl tiek rādīts — tā vieta, kas reiz dzērusi šī pārdrošnieka asinis.

Izdeldētas ir visas zīmes, gadi ir aizritējuši, bet atmiņas nekad neizdzisls.

Jā, vēl ilgi teiku vainags vīsies ap to pārdrošo vīru, kas tik daudz izcietis, bet kas arī dažam labam varmākam licis trīcēt.

Neaizmirstams mūžam paliks

Lips Tulians, pārdrošais laupītāju vadonis, kas reiz valkāja diženo vārdu Filips fon Mengsteins!

BEIGAS

[1] ) Šī nagla vēl tagad glabājas Drēzdenes Zaļajā velvē. Zelta un dzelzs savie­nojums līdz šim palicis neizdibināts.