Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Virsniek, — Ekolds čukstēja, — man liekas, it kā pamats zem kājām tā savādi trīcētu.

Man arī tā liekas.

Ha — ho …

Ekolds iekliedzās. Par vēlu viņš gribēja atlēkt atpaka] — par velti Lips Tulians ar varenu lēcienu gribēja sasniegt pretējās durvis. Grīda padevās. Tā nebija grīda — o nē, tās bija mākslīgi ierīkotas lamatas. Brīkšķēšana un čirkstoņa k]uva dzirdama, velti abi vīri tvēra pēc kaut kāda atbalsta —r tie neko nevarēja satvert un ar briesmīgu spēku iegāzās nezināmā dziļumā. Apakšā viņu ķermeņi smagi atsitās pret cieto grīdu. Lips Tulians krita ļoti nelaimīgi, viņa pakausis bija smagi triecies pret akmens grīdu, tas pat viņa milža spēkiem bija par daudz — pārdrošais laupītājs palika nesamaņā guļot. Ekolds bija vārīgi sagrūdis kāju, viņš stenēdams gribēja pie­celties.

Te atvērās kādas durvis, lāpu gaisma ieplūda telpā — un iebruka pulks bruņotu vīru.

Te viņi ir, te viņi ir! —_ kliedza balsis. — Bandīti iekrituši lamatas — atri, sasieniet tos, ātri — ķēdes šurp!

Ekolds izmisis atgaiņājās, ar savu dunci smagi ievainodams di­vus uzbrucējus, bet tad vesels bars uzbruka viņam, kamēr savi divdesmit vīri uzbruka laupītāju virsniekam. Tie laikam nojauta, ka pardrošais laupītājs tagad neko nevar iesākt.

Atnesa varenas ķēdes rokas stilba resnumā, spēcīgais milzeņa ķermenis vārda tiesā nozīmē tika iežņaugts viņās, līdz vesels cent­ners dzelzs bija piekārts pārdrošnieka locekļiem.

Tad Lips Tulians sāka kustēties. Apdullinājums pārgāja, viņš gribēja pakustināt rokas — velti, viņš tās vairs nevarēja pakustināt.

Ekold, — viņš ievaidejas.

Seit, virsniek, — nolādēts — šie nelieši! Talak viņš netika.

Mums viņš ir rokā! — atskanēja gaviļu kliedzieni, — tas tur nodeva, tur ir Lips Tulians, jā, tas ir Saksijas lietuvēns

Tagad laupītāju virsniekam atgriezās apziņa. Lāpu gaismā viņš. gan redzēja, ka viņu iežņaudz vesela ķēžu krava, bet viņš paļāvās uz sava ķermeņa spēku.

Vēl neesmu jūsu, — laupītāju vadonis caur zobiem izgrūda un pielika visus spēkus, pamēģinādams atbrīvoties.

Gūstītāji nevi]us atrāvās atpakaļ. Tur brikšķēja un čirkstēja, un žvadzēja, it kā šīs tērauda važas sašķīstu gabalu gabalos. Bet tās izturēja. It sevišķi kāda varena ķēde, kuras tērauda liekums bija laupītāju virsniekam tuvu pie kakla, nejāva saraut važas. Lips Tulians vēlreiz pielika visus spēkus. Velti.

Važas nepadevās, tās nebija salaužamas. Tad laupītāju virsnieks atslīga atpakaļ.

Tagad ir beigas, Ekold, — viņš dobjā balsī sacīja, — tagad tie mani saķēruši, es to jūtu. Šoreiz es esmu savu ienaidnieku ro­kās — šoreiz es viņiem neizbēgšu.

Ekolds neganti iekliedzās.

Atvediet ministru, atvediet viņa ekselenci, — sargi tagad kliedza, — o, kā augstais kungs priecāsies, un kādu algu mēs sa­ņemsim!

Nožēlojamie! — Lips Tulians sauca, — tikai šādām nejēdzī­gām lamatām pateicoties, kādas tur augšā ierīkotas, tikai caur šādu viltību jūs varējāt mani sagūstīt, cīņā mani neviens nebūtu uzvarējis.

Mums ir Lips Tulians! — sargi gavilēja, — Saksijas lietu­vēns guļ pie mūsu kājām!

Ha, kā nelaime mani vajā! — Lips Tulians iesaucās, — sa­vam nāvīgākajam ienaidniekam es nevarēju atriebties, tagad es pat ministru nevarēšu saukt pie atbildības. Bet pret likteni nevar cīnīties.

Sai mirkli augšā izcēlās troksnis.

Kur ir mans mīļākais, es gribu pie viņa! — kliedza skaņa balss, kas iespiedās no augšas, kur koridors ieveda istabā ar kus­tīgo grīdu.

Ekolds paskatījās augšup.

Tā ir Guste, — viņš pusbalsī sacīja, — tā ir sekojusi virs­niekam, es jau domāju, ka viņa to nekad neizlaidīs no acīm.

Augšā norībēja divi pistoles šāvieni. Dzirdēja dobjus kliedzienus, rīstīšanos, sāpīgus vaidus.

Turiet viņu, tā ir pārģērbusies sieviete! — sauca balsis. — Tā nošāva divus no mums — gāziet viņu zemē!

Ha, nedomājiet, ka es bēgu, — atskanēja Gustes balss, — es gribu dalīties liktenī ar savu mīļo!

Tā ir briesmīgā laupītāju vadoņa mīļākā, — balsis sauca.

Lips Tulians pat nepacēla galvu, viņš drūmi klusēja. Atkal bija

dzirdams cīņas troksnis. Guste acīmredzot bija gatava nolaist da­žus pretiniekus no kājām, iekams viņa tiek saistīta. To varēja dzir­dēt no trokšņa, kas vēl vienmēr pieņēmās. Guste sita ar «briežu ķeramo», ko tā tagad bija paņēmusi labā rokā, un viņa prata ar šo ieroci veikli rīkoties. Vēlreiz dzirdēja dobjus kliedzienus, smagu ķermeņu kritienus, bet tad iestājās klusums. Meža dzirnavnieka mei­ta bija atbruņota.

Guste cīnoties bija pazaudējusi cepuri, un krāšņie tumšie mati, ko platā cepure bij.a segusi, — garie, mīkstie mati apņēma viņas kairo stāvu kā krāšņs viļņots mētelis.

Te es esmu, mīļais, — viņa uzsauca, — tu nedrīksti mirt viens, ak nē, to es negribu. Es kopā ar tevi kāpšu uz ešafota — jā, pat nāvē mēs būsim vienoti.

Lips Tulians aizgriezās.

Hedvig, — dvesmoja viņa lūpas.

Laupītāju virsnieks tagad iedomāja bālo mūķeni, kas tālajā klos­terī lūdza par viņu Dievu, — vai tā jau zināja, ka viņš kritis par upuri savam liktenim? Kas to lai zin.

Jā, mēs paliksim kopā, — Guste mežonīgā kaislībā iesaucās, — mūs vairs neizšķirs.

Viņa gribēja steigties pie Lipa Tuliana, apkampt to, bet viņu saturēja, nelaida, un citi jau atnesa važas, lai ieslēgtu daiļo meiču. Guste nicīgi iesmējās.

Surp, — viņa sauca, — saistiet mani, bet tādām pašām va­žām, kādas žņaudz manu mīļāko, — es arī gribu ciest.

Daži' cietumsargi apbrīnoja šo mežonīgo skaistuli.

Tā skuķe ir no paša velna, — kāds ķērājs norūca, — patiesi žēl, ka viņas galvai jākrīt zem bendes cirvja.

Otrs zobus vien atņirdza.

Ešafots — cirvis, — viņš zākājās, — ha, ha, ha, biedri, tu maldies, bandītus liks pie rata.

Lips Tulians pēdējos vārdus bija dzirdējis. Viņš sarāvās.

Pie rata, rata, — viņš murmināja, — ak, kaut es pats varētu nonāvēties.

Tas bija veltīgi, neiespējami, jo viņa rokas žņaudza smagās važas, viņš pat pakustēties nevarēja. Arī Guste tagad gulēja uz drausmīgā pagraba grīdas. Viņa bija saistīta, pie kam viņa nemaz nedomāja pretoties. Tagad viņa gulēja savam mīļakajam blakus un mierīgi skatījās laupītāju virsnieka saviebtajā, satumsušaja seja.

Es esmu pie viņa, es varu ar viņu kopā mirt… — ta Guste atkal un .atkal čukstēja.

Lips Tulians skaistajai meičai tik uzmeta paviršu skatu, kaut ari tā dzīves bēdīgākajā stundā atradās pie viņa sāniem. Ko lai viņš- Gustei arī sacītu? Hedviga bija izbēgusi pasaulei, lai pieņemtu plī­vuru, kamēr Guste pat gūstā dalījās ar viņu.

Tas ir kāds augstāks lēmums, ka es visām sievietēm un mei­tenēm nesu nelaimi, — visām tām, kuras mani mīl, — pārdrošnieks- čukstēja.

Tagad pienāca ķērāji. Tie acīmredzot ilgi, jā, varbūt pat mēne­šiem ilgi-katru nakti bija glūnējuši — par to liecināja rupjības un lāsti, kas pastāvīgi nāca pār viņu lūpām.

Beidzot, beidzot viņš mums ir rokā, — cietumsargi sauca, — ilgi tas gan vilkās, bet nu beidzot mūsu modrība tomēr atmaksa- jusies.

Ekolds ievaidējās.

Virsniek, tā ir ministra velnišķā viltība. Bretbauera vēstules ir rakstītas, lai mūs ievilinātu lamatās.