Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Tagad atskanēja dobja balss:

Zemē viņu, zemē!

Visi četri stāvi metās svešiniekam virsū, bet te jau arī laternas gaismā pazibēja ass un spožs asmens. Ar briesmīgu spēku tas no­laidās pār miroņu galvaskausiem. Kliedzieni, lāsti, raudas, te ap­mātība un svina smagums novēlās no Kārļa krūtīm un, paķēris cirvi, viņš metās diviem šaušalīgiem stāviem virsū, kas viņa bied­ram patlaban gribēja uzbrukt no muguras puses. Tagad cirvis šņāk­dams šķēla gaisu. Ar dobju brīkšķi tas ķēra pirmā mūka ņirdzīgo galvaskausu, un domātais spoks iebļaudamies nogāzās zemē. Kārlis atkal pacēla cirvi un notrieca ceturto mūku pie zemes taisni tai brīdī, kad viņa biedra asmens nogāza piekto drausmīgo ērmu, kas patlaban parādījās.

Cīņa bija galā. Uz grīdas locījās visi pieci šaušalīgie zeļļi, gan vaidēdami, gan lādēdamies, vairāk vai mazāk smagi ievainoti.

Svešais noslaucīja savu zobenu.

Tā, tagad vairs nespokosies, — viņš sacīja Kārlim, — es jau domāju, ka te kaut kas nav kārtībā. Jā, tā bija smalka afēra. Jā, jā, mūki bijuši laupītāji — slepkavas, kas te zem maskas iekļuvuši pa slepeniem ceļiem. Ja es nemaldos, tad tur dibenā ir kādas durvis. Tur droši vien kāda eja ved aiz istabiņas, kāds slepens ceļš, pa kuru šie nelieši iekļuvuši te vienā, te otrā, te trešā istabā. Un tad tiem nebija grūti nožņaugt pārbiedētos viesus, ko tie pa lielākai daļai pārsteidza gulošus.

Kārlis nespēja atbildēt.

Rītu uzņemieties vien visu šo lietu uz sevi, — svešinieks tur­pināja, — es atkal atgriezīšos savā mītnē viesnīcā. Bija taču labi, ka es atnācu līdz, jo viens jūs ar šiem bīstamajiem zeļļiem nebūtu ticis galā.

Jaunais vīrietis stāvēja svešiniekam pretī.

Kungs, kas jūs esat? — viņš jautāja.

To nevienam nevajag zināt, — staltais vīrs atbildēja, — var­būt kādreiz vēlāk to uzzināsit, tagad vēl tam nav pienācis laiks — jūs savu līgavu izcīnījāt, ar to jūs varat apmierināties. Kā būs, vai gribat gaidīt līdz rītam?

Es gribētu saimnieku jau tagad atvest šurp.

Alanis dēļ, šie pieci pagaidām vairs necelsies. Bet nesakiet, ka esmu jums palīdzējis — citādi saimnieks tūliņ aizrunāsies, ka vi­ņam sava meita nav vis jādod.

Kārlis stīvi lūkojās zemē.

Tas jau ir tiesa, bet…

Ak ko, te gribot negribot jāķeras pie meliem. Sie pieci te nezin, ka viņus pieveikuši divi vīri — jo tie jau visi ir bez samaņas. Tātad — pie tā paliek!

Un Kārlim atkal bija tā, it kā viņš pret šo pavēlnieka balsi ne­drīkstētu celt nekādus iebildumus.

Tā es darīšu, — viņš murmināja.

Nu, tas vismaz ir kāds prātīgs vārds, — svešais atbildēja, uzmezdams paviršu, bet arī pārbaudošu skatu zemē gulošajiem, — tagad iesim, šie salašņas lai paliek vien tāpat guļot.

Galds un krēsli ātri vien bija novākti no durvīm, un abi vīrieši atstāja drausmīgo māju.

Ķēdes suns nu varēja riet, cik tam patīk, svešinieks par to ne­uztraucās un pēc neilga laiciņa jau atradās savā istabā, kamēr Kārlis kā neprātīgs skrēja augšā pa trepēm. Augšā sākās rosība. Saimnieks parādījās visai šaubīgā apģērbā.

Kas noticis — kas ir?

Spoki — man tie ir rokā, — Kārlis stostījās, — tie ir veseli pieci vīri — tie sakauti guļ mūsu istabiņā uz grīdas.

Saimniekam gandrīz izkrita svece no rokām, dzirdot šo vēsti, bet no: tuvējām durvīm, kas drusku pavērās, atskanēja gaviļu sau­cieni. Tur uzturējās Anna, kas visu bija dzirdējusi. Tagad saimnieks ftkal ieskreja savā istabā, lai uzvilktu nepieciešamās drēbes, bet drīz vien tas atkal ieradās, apbruņojies ar pistoli, un ārkārtīgi uz­traukts skrēja pa trepēm lejā, kamēr Kārlis sekoja, savu cirvi cieši turēdams labaja roka.

Drīz vien sētas maja bija saniegta. Kārlis aizdedza vējlukturi, ko ātri bija paķēris no vadža, un abi vīri iegāja drausmīgajā mūku istabiņa. Grīda bija piešķiesta asinīm. Visi pieci drausmīgie bries­moņi, kurus uzskatot saimniekam auksts vien pārskrēja "pār kau­liem, tagad gulēja pilnīgi nekustīgi, bet šaušalīgās maskas bija nokritušas. Saimnieks iekliedzās.

Frizieris, — viņš sauca, — mans kaimiņš — viņš ir še — ha, es redzu pareizi — viņš, tas ir viņš!

Arī Kārlis tagad pazina šo vīru ar viltīgo lapsas ģīmi — cilvēku, ko policija jau sen turēja aizdomās. Saimnieks piegāja blakus Kārlim.

Tagad man viss ir skaidrs, — viņš sacīja, — viss, viss. Tur tas durvis aizved uz kādu slepenu eju, kas frizierim būs bijusi zi­nāma. Viņš jau arī dzīvo mājā, kas reiz piederējusi pie vecā klos­tera, tur viņš to savā niķupoļa galvā būs izperinājis.

Bet kādēļ gan? —Kārlis jautāja. —Vai aiz patikas nogalināt?

O nē, — atbildēja saimnieks, kas tagad bija mainījis visu savu izturēšanos, — šie nelieši droši vien ir arī laupījuši, bet drusku naudas ar nolūku atstājuši kabatā, lai rastos iespaids, ka te rīko­jušies ļauni gari. ,Gan jau policija visu cels dienas gaismā.

Jā, policija, — Kārlis mehāniski atbildēja.

Bet tagad es turēšu vārdu, — saimnieks dzīvi turpināja, — jā, Kārli, tu esi īsts vīrs, tev es dienās reiz mierīgi varēšu uzticēt viesnīcu. Un tu paliksi še, Anna kļūs tava sieva!

Jaunais vīrietis pateikdamies spieda saimniekam roku.

Ja tik viņš visu zinātu, — Kārlis domāja, — jā, patiesi, tas viņam būtu liels brīnums. Jo bez svešinieka, kas zibensātrumā no­trieca pie zemes bīstamos vīrus, arī es tagad nožņaugts gulētu gultā!

Saimnieks šīs jaunā vīrieša domas nevarēja uzminēt.

Tie ir gaužām bīstami cilvēki, — viņš sacīja, aplūkodams ievainotos, — vispār pazīstami nelieši, kurus frizieris saistījis pie sevis. Ha, kas to būtu domājis, ka aiz šīs gludās sejas slēpjas tāds nelietis.

Tā saimnieks vēl turpināja runāt labu brīdi, bet kad pamanīja, ka daži maskotie sāk kustēties, viņš pavēlēja Kārlim tos tūlīt sasiet. Jaunais vīrietis paklausīja, bet kad ievainotie bija padarīti pilnīgi

nekaitīgi, saimnieks steigšus devās uz viesnīcu. Tur viņš sasauca atlikušo saimi, kurai bija jāziņo policijai par notikušo. Bet Kārlis vispirms ilgodamies paskatījās uz logiem, aiz kuriem tas zināja savu Annu — bet pēc tam uz istabas durvīm, kurā tagad savādais sve­šinieks droši vien bija uzmeklējis savu guļasvietu.

— Viņam man jāpateicas par savu laimi, — Kārlis murmināja, — jā, viņam vien. O, kaut es tikai zinātu viņa vārdu, kaut es šim savādniekam varētu pateikties. Vai es to kādreiz uzzināšu — kād­reiz dzīvē?

Starp tiem tūkstošiem ļaužu, kas aplūkoja Augusta Stiprā spo­žos svētkus, atradās arī tie vīri, kas kopā ar pārdrošo laupītāju virsnieku bija ieradušies Drēzdenē. Jā, tas bija Lips Tulians, kas viesnīcā bija darījis galu spokiem. Lips Tulians atkal uzturējās Drēzdenē. Vispirms vajadzēja atbrīvot sagūstīto biedru, un, kad tas būs noticis, tad ministram Flemingam vēlreiz būs jāņem par labu viņa apmeklējums. Šoreiz Lips Tulians gribēja rīkoties nopietni, jo viņš bija briesmīgi sarūgtināts, tādēļ ka Flemings tik neattaisno­jamā kārtā izsūca nabaga zemi. Jā, grāfu Saksijā saukāja par ļaužu bendi, bet valdnieks tautas sašutumam nepiegrieza vērību, aizraudamies dzīrēs un uzdzīvē, kuru lieliskums un spožums vilināja šurp firstus pie sakšu galma pat no tālām zemēm.

Arī šodien Cvingerā bija paredzēti lieli, ārkārtīgi grezni svētki. Bet iepriekš vēl bija paredzēts svētku gājiens, kam lieliskumā un greznībā bija jāpārspēj viss līdz šim redzētais un sarīkotais. Dau­dzi firsti bija ieradušies, to starpā arī Dānijas karalis, un tauta milzīgā pūlī spiedās tuvāk Cvingeram, jo tur vien svētku gājienā bija iespējams noskatīties.