Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Pūlī atradās arī Lipa Tuliana ļaudis. Ekolds rūpējās par to, ka tie vienmēr palika kopā, un viņš uzmanīgi jo uzmanīgi skatījās apkārt pēc vadoņa, jo tas še gribēja satikties ar saviem biedriem. Ekoldam nebija ilgi jāgaida. Viņš patlaban stāvēja pie kādas mā­jas durvju pīlāra, gar kuru plūda garām ļaužu drūzma, te kāds viegli aizskāra viņa roku. Ekolds tūliņ pazina bīstamo laupītāju virsnieku, kurš, savā mētelī ietinies, stāvēja viņam blakus.

— Vai visi vīri ir še? — Lips Tulians klusi jautāja.

Tie nav ne divdesmit soļu attālu.

Labi, — laupītāju virsnieks atbildēja, — šodien ir pats la­bākais laiks ķerties pie atsvabināšanas. Visa Drēzdene jau peldēt peld svētku gavilēs; šādos apstākļos man, zināms, nebūs grūti ie­kļūt Vilsdruferas vārtu tornī.

Ekolda seja pauda šaubas.

Tas ir bīstams pasākums, virsniek, — v-iņš sacīja, — dažreiz velns izjauc spēli, un es netieku vaļā no bailēm, ka jums uzglūn nelaime.

Lips Tulians pasmaidīja.

Tu laikam aizmirsti, ka es vēl trakākas lietas esmu izvedis galā.

Gluži pareizi, virsniek, bet šoreiz es netieku vaļā no domām — ja, man tā vien liekas, ka šoreiz draud nopietnas briesmas.

Un Bretbaueru es negribu pamest nelaimē, — laupītāju virs­nieks iesaucās apslāpētā balsī, — lai okšķeri neplātās, ka tie iespros­tojuši Lipa Tuliana biedru. Nē, to es negribu.

Ekolds paraustīja plecus.

Viņš jau tik ilgi pazina vadoni. Jā, ko lai viņš tur vēl iebilstu? Lips Tulians taču rīkojās pēc savas gribas.

No Cvingera atskanēja trompetes. Pūlis uzgavilēja ar skaļiem saucieniem.

Svētku gājiens, svētku gājiens, — atskanēja tūkstošiem balsu.

Un tagad tuvojās spožā ikavalkāde. Priekšgalā jāja lielāks skaits

kirasieru, aiz tiem — muzikantu korpuss pievilcīgos mednieku ap­ģērbos. Tiem seikoja vesels pulks mednieku gan jāšus, gan kājām, kas veda līdz veselu suņu pūli. Tagad gaiss trīcēja no gavilēm. Jo patlaban taču tuvojās nēģeri, apkrāvušies krātiņiem un būriem, kuros atradās dzīvas lapsas, kuras bija nolemtas medību suņiem saplosīšanai Cvingerā. Rūkdami un zobus košļādami, biklie meža dzīvnieki noskatījās uz ļaužu pūli, nojauzdami jau, kāds liktenis viņus sagaida. Tagad sekoja leibgrenadieru nodaļa krāšņās uni­formās, tad atkal grezni mednieki, kas pūta lielus mežragus.

Ļaužu pūlis arvien vairāk spiedās uz priekšu, tā ka kareivji, kas stāvēja špalerās, tikai ar mokām varēja noturēties savās vietās. Un lielisks bija skats, kas tagad atklājās. Astoņi sniega balti brieži vilka apzeltītus ratus, kuros tronī sēdēja dieviete Diāna.

Grāfiene Dēnhofa! — pūlis sauca.

Ja, ta bija Augusta Stipra jauna mīļaka, teiksmaina kostīma, kas gandrīz pārāk nekautrīgi izcēla skaistās polietes kairo daiļumu.

Tur augšā stāvēja skaistā Diāna, krāšņā zaļā zīda tērpā, zem kura saules mirdzā spīdēja daiļie locekļi. Un blakus greznajiem ratiem uz lieliskiem dūkaņiem jāja karalis Augusts Stiprais un viņa viesis — Dānijas karalis. Pūlis gavilēja. Kā kādreiz greznajā Romā, kur pat izsalkušie bija apmierināti, kad varēja noskatīties cezaru spožajos svētkos, — tapat tas bija arī še, Drēzdenē. Visa šī greznība un krāšņums ļaudīm nelika iedomāt smagās nodokļu nastas, tos spaidus, ar kuriem ministrs no valsts iedzīvotājiem atkal un atkal izspieda milzīgas summas, lai tikai valdniekam sagādātu dzīres, izpriecas un spožos, grandiozos svētkus.

Flemings zināja, ka viņš tā vien var turēties savā vietā, ja tas Augustam Stiprajam sagādā arvien jaunas izpriecas, tā ka vald­nieks nemaz nepagūst padomāt un rūpēties par savas zemes pār­valdīšanu. Jā, Flemings vēl vienmēr bija skaistās Saksijas īstais valdnieks!

Viņš jāja iepakaļ briežu ratiem, lepns, pašapzinīgs, kamēr viņa šaurās acis nemitīgi raudzījās apkārt. Jo ministrs taču dzīvoja ne­beidzamās bailēs no atentāta, ko uz viņu varētu izdarīt. Tamdēļ viņu arī apņēma lielāks skaits kirasieru, kuriem ar savām bruņām bija jāapsargā gļēvais, bailīgais varmāka.

Bet no pūļa neatskanēja neviens šāviens pret «ļaužu bendi», ne­viens duncis nepazibēja gaisā. Flemings varēja mierīgi jāt tālāk.

Lielāks mednieku eskorts noslēdza gājienu, kas pēc kāda laika nozuda Cvingera iekšienē. Pūlis viļņot viļņoja turp — bet daudziem jo daudziem bija jāpaliek tepat ārpusē — pietrūka telpu.

Lips Tulians atkal griezās pie Ekolda.

Tagad ir laiks, — viņš sacīja, — jāiet uz Vilsdrufera torni. Es esmu vairāk kā pārliecināts, ka daudzi cietumsargi noskatās svētkos; šāda izdevība tik drīz vairs neatgriezīsies.

Ja jūs tā domājat, virsniek, — Ekolds atbildēja, — tad es ari piekrītu, jo Bretbauers man bija labs draugs. Es kopā ar jums uz­kāpšu torsī.

Un citi lai ieņem savus posteņus, — Lips Tulians pavēlēja, — es jau izrīkoju, lai varētu izbēgt gadījumā, ja mūs atklāj.

Ir jau darīts, — Ekolds atbildēja, — tiklīdz mēs iesim uz Vils- drufera vārtiem, tā mūsu ļaudis jau stāvēs dažādās vietās no pil­sētas mūra līdz pašam Elbas krastam.

Labi, tas visvairāk no svara.

Lips Tulians vēlreiz uzmeta skatu pūlim, kas vēl vienmēr spiedās tuvāk pie Cvingera un velti mēģināja panākt ielaišanu.

Tagad ir laiks, — viņš apņēmies teica.

Ekolds labi zināja, kas viņam darāms. Tur jau stāvēja laupītāji, katrs atsevišķi, bet visu acis bija pievērstas vadonim, kas tagad deva norunāto signālu. Mežonīgie bandīti tūliņ atstāja pūli un ne­uzkrītoši pazuda apkārtējās ielās, kur arī valdīja dzīva kustība.

Iekšā — Cvingerā jau sāka starot spoža gaisma, jo vakars jau bija puslīdz vēls, un nakts nolaidās pār spožo galvaspilsētu Drēz- deni. Te nevienam ne prātā nenāca, ka līdz ar gavilējošo svētku apmeklētāju pūli pilsētā vēlreiz ienāca bīstamais laupītāju virsnieks. Daudzi domāja, ka Lips Tulians ir kritis, jo vēsts par Geijersburgas izpostīšanu bija aizgājusi līdz pašai Drēzdenei. Tie, kas domāja, ka laupītāju vadonis ir dzīvs, bija pārliecināti, ka pārdrošnieks Drēzdeni vairs neapmeklēs. Jo viņš taču, pēdējo reizi galvaspilsētā atrodoties, gandrīz bija kritis drošības iestāžu rokās.

Tikai viens vēl cerēja, ka Lips Tulians vēlreiz spers kāju uz bīstamās zemes. Tas bija ministrs grāfs Flemings. Viņš uzmanīgi bija veicis visus sagatavošanas darbus, un, kad tas laiku pa laikam apmeklēja Vilsdruferas vārtu cietuma pārvaldnieku, tad vienmēr atgriezās mājās ar apmierinātu seju.

Lips Tulians bija atstājis svētku laukumu. Ekolda pavadīts, viņš gāja pa klusajām ieliņām gar pilsētas mūri. Tur bija klusi un vien­tulīgi, jo visi iedzīvotāji bija aizplūduši uz Cvingeru, pat modrīgo suņu ieriešanās gandrīz nemaz nebija dzirdama. No šejienes ceļš veda uz Vilsdruferas vārtiem, kur pacēlās varenais tornis, kurā Bret- bauers slāpa pēc brīvības.

Lips Tulians zināja, kur viņa biedrs atrodas. Viņš jau bija sa­ņēmis noslēpumaino vēstuli, to rakstu, kura savādās zīmes tikai viņam bija saprotamas. Arī Ekolds, Siklers un garais Zamuels zi- naja šo noslēpumu, bet šie apakšvadoņi bija palikuši kalnos. Lips Tulians garajam Zamuelam vēl bija nosūtījis vēstuli, bet tās saturu nezināja pat Ekolds, jo virsnieks vēstuli tūliņ bija aiztaisījis un no­devis ziņnesim tālāknešanai. Tagad jau vēstule varēja nākt garā Zamuela rokās.