Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Ekolds brīdi pa brīžam raidīja tādus pabailīgus skatus uz virs­nieku. Tik drūmi — tik drausmīgi Lips Tulians gandrīz nekad ne­bija skatījies — izņemot vienīgo reizi, kad viņš pavadīja Hedvigu stikla zārkā uz klints alu. Un tagad? Tagad viņš cieta briesmīgas mokas, zemes virsū tam vairs nebija iespējams atriebties savam nāvīgākajam ienaidniekam. Grāfs Martinics bija miris, un Lips Tulians šo ienīsto nevarēja saplosīt gabalos, kā viņš to bija gribējis. Dažreiz pār laupītāju virsnieka lūpām izlauzās dobji vaidi, bet Ekolds sargājās runāt, jo zināja, ka Lipu Tulianu nekad nedrīk­stēja traucēt, kad viņš kaut ko domāja.

Pēdējā ieliņa beidzās. Gandrīz vairs nevarēja redzēt, jo bija iestājusies tumsa, bet abi vīri tomēr iztālēm saskatīja melnu mil­zīgu masu.

Tornis pie Vilsdruferas vārtiem, — Lips Tulians murmināja, — tur augšā Bretbauers gaida, kad viņu atsvabinās.

Ekolds gandrīz bailīgi skatījās uz vareno celtni. Šo jauno lau­pītāju Lips Tulians bija izraudzījies par pavadoni tādēļ, ka Ekolds teicami prata rāpties gar mūri, un tas viņam pie Bretbauera atsva­bināšanas varēja būt palīdzīgs. Jo bija vajadzīgs pēc ķēžu pārvēlē­šanas vienam otru apmainīt vai arī reizē atbrīvot gūstekni no roku un kāju dzelžiem. Te katra sekunde bija dārga, Lips Tulians to zi­nāja ļoti labi, citādi tas tāpat kā agrāk būtu ķēries pie atbrīvošanas viens pats. Pa tam Bretbauers viņam bija paziņojis, ka viņš saslēgts ķēdēs pie rokām un kājām, jā, pat mūrī esot iekalts. Tur pat Lipa Tuliana dzelzs dūre nespētu salauzt važas, te bija jaizpalīdzas ar vīli. Ar šādiem darba rīkiem abi vīri bija bagātīgi apgādājušies, bet kā ieročus tie bija paņēmuši līdz vienīgi dunčus. Pistoles no­domātajā pasākumā šķita liekas, jo šāviena troksnis tūliņ sasauktu daudz pretinieku.

Tā abi vīri sasniedza vareno torni, kura milzīgās sienas stāvus slējās gaisā. Lips Tulians apstājās.

Parasti taču te stāvēja sargi, — viņš čukstēja, apskatīdamies uz visām pusēm, — agrāk es tos redzēju.

Arī Ekolds paskatījās apkārt.

Nu, virsniek, tie ļautiņi laikam domā, ka te tikai putnam iespējams uzlaisties augšā.

Ha, ha, ha, — Lips Tulians drūmi iesmējās, — tad tie būs maldījušies. Mums tomēr pamatīgi jāpārmeklē, vai apkārtne ir droša. Sargpostenis mūs nedrīkst traucēt. Ekold, ej tu pa kreisi, es iešu pa labi, šai vietā mēs atkal satiksimies.

Jaunais bandīts neko neatbildēja, jo viņš zināja, ka Lips Tu­lians nemīl izrunāšanos, ja vajadzēja rīkoties. Un viņš līzdams attālinājās un pazuda nakts tumsā. Arī Lips Tulians attālinajas, bet pretējā virzienā, lai apietu daļu no torņa, kas paceļas no varenā žogmūra. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās. Arī Ekolds nelika uz sevi ilgi gaidīt.

Nu? — Lips Tulians klusā balsī jautāja, — vai redzēji kādu sargu?

Nē.

Es arī ne. Tas tiešam savadi — parasti te vienmer bija ka­reivji. Var jau būt, ka nemaz nebaidās, jo mūris jau ir pilnīgi stāvs.

Var jau būt, virsniek.

Tad sāksim nu, — pārdrošnieks turpināja, — še ir vieta, kur iespējams uzkāpt tornī. Te daži akmeņi izdrupuši, tā ka var ielikt kaju. Man ar to pilnīgi pietiek — un tiklīdz būšu augšā, es tev no­metīšu tievu virvi. Mums tūliņ jāpārvīlē loga restes.

Vai mēs tad tūliņ ietiksim Bretbauera istabā? — Ekolds jau- taja.

Nē, bet tālākais ceļš vairs nav tik grūts. Tātad pagaidi še apakšā, līdz es nometīšu virvi. Tev taču aizsainis ar vīlēm un darba­rīkiem ir?

Site ir, virsniek.

Labi, tad pagaidi.

Lips Tulians stāvēja cieši pie mūra. Tad pārdrošnieks ar neiz­protamu veiklību sāka rāpties augšā. Ekolds ne mazums brīnījās, jo viņš vēl nekad nebija bijis šīs patiesi ārkārtīgās veiklības acu­liecinieks. Bet kas Lipam Tulianam bija stāvais mūris! Tas vīrs, kas bija uzkāpis Kenigsteinā, kam pat Kozelas tornis Stolpenē ne­bija par šķērsli, — viņš šo uzkāpšanu Vilsdruferas cietoksnī uzska­tīja gandrīz par bērnu rotaļu.

Tagad iestājās klusums. Bet nākošā acumirklī kaut kas nokrita zemē — virves gals — ko Ekolds pasteidzās saķert. Lips Tulians atradās augšā — tagad viņš gaidīja savu biedru.

Ekolds kāpa kā kaķis. Viņam nenācās grūti uzrāpties pie laupī­tāju virsnieka. Bet Lips Tulians stāvēja uz šaurās mūra zimzes pie aizrestota loga, kas acīmredzot veda kādā koridorā, kurš uzgāja augšā — tornī, līdz ar to izveidodamies par vītņu trepēm.

Ekold, — laupītāju virsnieks čukstēja.

Te es esmu.

Ha, ha, ha, — skanēja atbilde, — šie ļautiņi tak nemaz ne­prot viltu. Es nezin ko iedomājos, kādus varenus dzelzs stieņus te atradīšu. Un te nu redzu īstus zirnekļa tīklus, tik smalciņus, ka tos ar roku varētu izraut, ja neceltos troksnis. Pie tam restes ir gluži jaunas — ha, ha, ha, — pāris minūtes, un mēs būsim iekšā.

Ekoldam jau bija drošs pamats zem kājām. Ar vienu roku viņš pieķērās pie virves, kamēr ar otru sniedza Lipam Tulianam vīles, no kurām tas dažas pats iebāza kabatā. Sīs vīles bija mākslīgi izgata­votas. To rokturos bija iedobumi, kas bija pildīti ar eļļu, ta ka vīlējot tā pastāvīgi tecēja pār metālu. Sādā ceļā tika novērsts katrs troksnis, kā ari čirkstoņa un rīvēšanās, un restes īsā laika varēja pārvīlēt bez kāda trokšņa. Abi vīri ķērās pie darba ar visiem spē­kiem, un pēc neilga laiciņa dzelzs restes jau atradās viņiem rokās.

Patiesi, tas gāja ātri, — Ekolds tagad iepriecināts sacīja.

Lips Tulians brītiņu klausījās, bet iekšā valdīja klusums. Paši

logi drīz vien tika atvērti, jo tie abiem par brīnumu bija tikai pie­vērti.

Patiešām, — Ekolds domāja, — te, rādās, kaut kādu ielau­šanos no ārpuses uzskata par pilnīgi neiespējamu, jo par drošību te nemaz nav gādāts.

Bet vairāk tas par šo jautājumu nedomāja, viņš sekoja Lipam Tulianam, kas veikli ielēca pa šauro logu.

Tagad abi vīri stāvēja tumšajās telpās.

Tur augšā ir durvis, — Lips Tulians čukstēja, — Bretbauers man deva sīkus norādījumus. Vispirms nāk durvis, kuras tev jā­atver ar mūķīzera palīdzību, aiz tām atrodas kāda tukša istaba, un aiz tās ir otras durvis — uz cietumu, kurā mūsu biedrs gaida uz atbrīvošanu. Uz priekšu!

Ekolds sev nelika divreiz teikt. Viņš pazina Lipu Tulianu, kas galīgi melnā naktī un svešā vietā zināja atrast ceļu. Jā, laupītāju virsnieks visur varēja tikt uz priekšu, un pēc neilga laika abi vīri jau stāvēja pie apzīmētām durvīm.

Atver, — Lips Tulians čukstēja.

Ekolds paklausīja. Viņš ātri atdarīja somiņu ar darbarīkiem un izņēma pāris mūķīzeru, kurus tas teicami prata pielietot. Viņš jau kādreiz bija bijis izveicīgs atslēdznieks, un tā viņam nenācās grūti atslēgt durvis.

Lips Tulians pa tam klausījās.

Savādi, — viņš murmināja, — te viss ir tik klusu. Jā, darbi­nieki droši vien būs aizgājuši svētkos noskatīties un šodien atgrie­zīsies stipri vēlu. Tas mums ļoti izdevīgi.

Tai pašā acumirklī Ekolds atkāpās.

Durvis ir vaļā, virsniek, — viņš čukstēja.

Lips Tulians uzmanīgi atgrūda durvis un atkal paklausījās. Viņa ērg|a acis varēja saskatīt, ka istaba ir pilnīgi tukša, tā acīmredzot noderēja kā cietuma priekštelpa. Tad viņš lēnām devās iekšā. Ekolds sekoja virsniekam. Lips Tulians jau atradās istabas vidū.