Gvido Felzs: Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Vecais ģenerālis aizgāja.

Jā, lai parauj jods visas sievietes, — viņš norūca, durvis aizslēgdams, — tagad es pats sāku ticēt, ka grāfiene nav velti te ieslodzīta. Jā, jā, kam ar laupītāju vadoni kāds sakars, tam uz žē­lastību nav ko cerēt, un grāfiene šo cietoksni droši vien dzīva nekad neatstās!

Visa Drēzdene vēl peldēja spožo svētku burzmā. Jā, tauta tā priecājas, ka gandrīz neviens nepiegrieza vērību ziņai, ka pārdro­šais laupītāju vadonis Lips Tulians saķerts un ieslēgts važās. Ja daži arī papriecājās, ka «Saksijas lietuvēns» — «melnās gvardes» vadonis nu beidzot kritis, tad svētku burzmā šis notikums drīz vien bija aizmirsts.

Ministrs Flemings bija kā bez jēgas no prieka. Bet šis prieks diemžēl drīz vien aptumšojās, jo jau tai pašā dienā, kad Lipu Tu-

ittaMMMMi

liānu sagūstīja, grāfa sargi ievēroja dažus aizdomīgus vīrus, kas no parka gribēja ielauzties pilī. Tūliņ tika sacelta trauksme. Pie­nāca pastiprinājumi, izcēlās cīņa, bet jau pēc neilga laika sveši­nieki nozuda tikpat ātri, kā bija nākuši. Flemings nešaubijas, ka tie bijuši Lipa Tuliana ļaudis, un bailes par savu dārgo dzīvību to gandrīz padarīja traku. Veseliem sargu bariem tagad bija jastav ap viņa pili, kurā visu nakti dega gaisma. Jo Flemingam bija tadas bailes, ka viņš vai trīs reizes naktī mainīja guļamistabas. Bet šada uzmanība bija lieka, jo bandīti vairs neatgriežas, ja, nebija pat nekādu ziņu par bīstamo «melno gvardi».

Laupīšanas, kas Saksijā līdz tam tik bieži bija sacēlušas bailes, pēkšņi bija mitējušās, un likās, ka briesmīgie bandīti vēlreiz būtu pārgājuši Saksijas robežu.

* * *

Pa tam iesākās tiesas darbība par Ļipu Tulianu. Sēdes pie tam noturēja visai slepeni — bieži vien naktīs, uzdodot par iemeslu vēlēšanos netraucēt galma svētkus, bet patiesībā tādēļ, ka gribēja paātrinātā gaitā piespriest nāves sodu. Tik ilgi, kamēr laupītāju vadonis dzīvoja, bija jābaidās, ka viņš ar savu pārcilvēcīgo spēku kādā jaukā brīdī tomēr netiek brīvs. Bet tas nedrīkstēja notikt, viņam bija jāsaņem nāves sods, un, kad dzirdēja runājam, ka cietu­ma tuvumā redzēti aizdomīgi stāvi, tad visu prātus pārņēma zinā­mas bailes. Nopratināšanu un izmeklēšanu tūliņ paātrināja.

Pret Lipu Tulianu vērstā apsūdzība pildīja veselus sējumus, un to visu tam vajadzēja atsevišķi izlasīt priekšā. Kādi uztraukti skati norisinājās, kad Lipu Tulianu apvainoja tanīs kauna darbos, kurus patiesībā, par Lipu Tulianu uzdodamies, savā laikā bija pastrādājis Zārbergs. Kā Lips Tulians uztrūkās — kā viņa ķēdes žvadzēja, un kāds niknums zvēroja lepnajās acīs!

Milzīgais važu svars, sliktā barība, tas viss nespēja salauzt laupītāju virsnieka spītību, un, kad atskanēja viņa pērkonbalss, ties­neši bija gatavi bēgt un paslēpties kaktā. Bet važas nebija sarau­jamas. Lips Tulians to zināja ļoti labi, un viņš cienīgi atbildēja uz šiem apmelojumiem. Sašutis, bet tomēr puslīdz mierīgs viņš noliedza šos šausmu darbus un neapgāžami pierādīja, ka viņš šai laikā atradies pavisam citur. To pat tiesnešiem bija jāatzīst, un tā beidzot tie ,nāca pie pārliecības, ka šausmīgos, asiņainos kauna darbus pastrādājis kāds cits laupītāju vadonis. Tikai tad Lips Tu­lians beidzot minēja Zārberga vārdu. Tagad šis tas nāca atmiņā — meklēja pakaļ, bet par Zārbergu jau sen nekas vairs nebija dzirdēts, īstenībā neviens nezināja, kadā šausmīgā nāvē tas miris, jo Libuše, skaistā Freidenbergas pilskundze, bija klusa kā kaps.

Lipa Tuliana prāva turpinājās. Sis un tas no tās izgāja atklā­tībā, un, kad Augusts Stiprais, nogurdināts un apnicis nepārtraukto svētku, dzirdēja par Lipa Tuliana apcietināšanu, tad valdnieks kādu dienu pieprasīja tiesas aktis. Flemings bija vai traks, kad to uzzi­nāja, bet tur vairs neko nevarēja darīt — jo neticamā kārtā vald­nieks pats, apejot ministru, bija griezies tieši pie tiesas locekļiem.

Bija jau vēla diena, kad Flemings dzirdēja, ka valdnieks tiesas aktis saņēmis, un ministrs nekavējoties lika iejūgt zirgus, lai savu miesassargu pavadībā, steigtos uz Cvingeru. Grāfam Flemingam bija privilēģija katrā laikā bez kādas sevišķas pieteikšanas iekļūt nie Augusta Stiprā. Arī šoreiz tam atvērās visas durvis, un ministrs drīz vien stāvēja Saksijas valdnieka darbistabā. Tur valdnieks sē­dēja pie rakstāmgalda, iedziļinājies tiesas papīros. Karaļa dzīves baudās nogurdinātā seja tagad bija viegli pietvīkusi, un viņa acīs staroja interese par neparastā vīra savādo likteni.

Tagad ministrs iekrekšķējās. Augusts Stiprais negribot pacēla galvu, bet, ieraugot savu ministru, pavirši norādīja uz kādu sēdekli pie rakstāmgalda.

Labi, ka jūs esat ieradušies, Fleming, — karalis sacīja, papī­rus atbīdīdams, — es tā kā tā jūs rītu liktu saukt.

A — kāda svarīga darīšana, majestāt?

Te iet runa par laupītāju virsnieka Lipa Tuliana prāvu, — valdnieks atbildēja.

Fleminga sejā rēgojās ledains dzestrums.

Lieta tātad grozās ap bandītiem. Ak, majestāt, te jārīkojas īsi. Spriedums jau ir gatavs.

Un kā tas skan?

Nāves sods pie rata — no apakšas uz augšu — kā jau šādiem noziedzniekiem pienākas, — ministrs atbildēja.

Valdnieks uzlūkoja ministru.

Sakiet, Fleming, kā es redzu no šiem papīriem, tad jūs tiesas sēdēs nemaz neesat piedalījušies?

Ministrs bikli skatījās zemē.

Man bija svarīgākas darīšanas.

O nē, Fleming, — Augusts Stiprais pasmaidīja, — sakiet labāk, jums bija bailes, ka briesmīgais vīrs nesarauj savas ķēdes un neklūp jums virsū.

Ministram nevilšus pārskrēja trīsas.

Lips Tulians nekad nav bijis jūsu draugs, — Augusts Stip­rais piebilda.

Viņš mani ienīst, — Flemings šņāca, — jā, viņš mani ienīst, tādēļ, ka es pastāvīgi tam raidīju vajātājus uz kakla.

Valdnieks norādīja uz aktīm.

Se iekšā stāv drusku citādi.

Tie ir meli, meli, — Flemings izgrūda.

Ak, nerunāsim vairāk par to, — Augusts Stiprais atteica ar stipru uzsvaru. — Sie papīri man daudz ko pateica, kas man līdz šim likās dīvaini un neizprotami. It sevišķi — kas attiecas uz grā­fieni Kozelu …

Ministrs nobāla.

Jā, jā, tur notikušas savādas lietas, — valdnieks turpināja,

un es uz noteiktāko jums gribētu aizliegt, grāf, ka jūs kaut kādā veidā stājaties sakaros ar grāfieni. Stolpenes komandantam jāsaņem rīkojums — rīkoties pēc manām pavēlēm.

Ministrs tagad vārda pilnā nozīmē bija kļuvis zaļš un dzeltens.

Majestāt…

Klusu, — valdnieks uzsauca ar tādu sparu, ar ko tas dažreiz izcēlās, — es nekā negribu dzirdēt, jo zinu pietiekoši. Jā, Kozela ir vainīga, bet jūs, grāf, arī neesat bez vainas, jo jūs grāfienei uz­mācāties, to es zinu skaidri — nekādas atrunāšanās — šī lieta ir aprakta.

Flemings jutās atmaskots.

Turpmāk jums Stolpenē nekas nav meklējams, es reizi par visām reizēm aizliedzu, ka grāfiene saņem kaut kādas vēstis. Ar to šī lieta ir izbeigta.

Ministrs locījās kā tārps.

To man šis laupītāju vadonis nodarījis, — viņš domaja, — tas tā ir liecinājis, o, drīz viņš beigsies pie rata.

Bet valdnieks vēl nebija beidzis.

Fleming, — viņš atkal iesāka ar lielāku mieru kā pirms tam,

šī cietumnieka vārds nav Lips Tulians. Viņš saucās Filips fon Mengsteins, — valdnieks piebilda ar sevišķu uzsvaru.