Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Pienāca tiesneši.

Bende, — augstākais no ierēdņiem sacīja, — es jums nododu laupītāju virsnieku un viņa biedrus sprieduma izpildīšanai.

Bende norādīja uz sēdekli.

Uzklausiet mūsu Pestītāja ticības svētību, — garīdznieks vēl­reiz sauca.

Lips Tulians palocījās pret cienījamo vīru, bet tikai vienu mirkli, tad, augsti izslējies, soļoja pie sēdekļa, pie kura rīkojās bendes kalpi. Acumirkli siksnas bija aptītas ap briesmīgā vīra ķermeni — bet Lips Tulians stīvi lūkojās uz priekšu pūlī, kas apbrīnoja kā milzi noauģušo vīru tur augšā.

Tagad bende pacēla zibošo zobenu.

Garīdznieks skaļi lūdza Dievu, bet Lips Tulians ne acu plakstiņu nepakustināja.

Tad zobens šņākdams šķēla gaisu, augstu uzšāvās tumša asiņu strūkla, un smilšu kaudzē pie krēsla noripoja bīstamā laupītāju virsnieka galva.

Ātri tika atraisītas siksnas. Bendes kalpi steidzās notiesātā ķer­meni kopā ar galvu ietīstīt rupjā linu audekla gabalā, ko tie bija turējuši gatavībā, — un tagad drausmīgo saini aizvilka pie malas.

Tagad mani, tagad mani, — Guste sauca uzplīdamās, — lai manu kaklu pāršķeļ zobens, kas patlaban dzēris mīļākā asinis.

Tiesneša mājiens lika bendem izpildīt skaistās meičas gribu.

Mani nevajag piesiet, — Guste sauca, ātri nosēzdamās asinīm aptraipītā krēslā, — es pat plakstiņu neparaustīšu.

Bet viņai tomēr ātri jo ātri apjoza siksnas ap kairo stāvu un pilnīgajām rokām. Garīdznieks atkal lūdza Dievu, zobens atkal šņāk­dams šķēla gaisu, un Gustes galva, dobji atsizdamās, noripoja asinīm piešķiestajā smilšu kaudzē. Tagad arī skaistās meičas ķermeni ātri ietina linu drānā un pielika laupītāju virsnieka līķim blakus.

Tad nāca Ekolda un Bretbauera rinda. Lepni, bez bailēm tie gāja nāvē, bet viņu ķermeņi netika ietīti, un bendes tos vilka pie rata.

Nodaļa

Briesmīgā izrāde bija galā. Pūlis lēnām izklīda, bet visur dzir­dēja slavējam laupītāju virsnieka vīrišķo skaistumu un daiļās meža dzirnavnieka meitas kairo pievilcību. Nāves sodu izpildīšanu ne­viens nebija traucējis, «melnā gvarde» nebija rādījusies, un gan­drīz neviens nepamanīja, ka divi vīri uzmanīgi vēroja, kā Lipa Tu­liana un Gustes līķus aizvāca no paaugstinājuma. Apakšā, paaug­stinājuma pakājē jau bija izraktas divas dzijas bedres, un tur ātri ieguldīja sakropļotos līķus. Tad nogalinātajiem uzbēra virsū zemes un, kad tas bija noticis, tad arī bendes sekoja atlikušajiem karavī­riem, atstādami «Sanda» laukumu.

Jā, bendes ar saviem pavadoņiem steidzās, cik ātri vien varēja, jo viņi baidījās, ka Lipa Tuliana ļaudis vēl tomēr neuzbrūk. Bet viss bija mierīgi. Grāfam Flemingam tika ziņots, ka nāves sods iz­pildīts, bet ministrs šo ziņojumu uzklausīja ar drūmu seju, jo viņš baiļojās par savu dzīvību un domāja, ka atlikušie laupītāji, kaut arī bez vadoņa, viņam tomēr var atriebties.

Pirmo reizi savā neaprobežotajā varenībā Flemings domāja ap­meklēt savas muižas Prūsijā, jo Drēzdenē tam tagad patiešām bija bailes dzīvot. Lipam Tulianam gan bija izpildīts nāves spriedums, bet Flemings nebija apmierināts, jo būtu labprāt redzējis, ka viņa nāvīgais ienaidnieks beidzas moku nāvē pie rata. Bet pret valdnieka pavēli nekas nebija iebilstams — ja jau Augusts Stiprais bija pa­vēlējis, tad viņš gribēja arī redzēt savas pavēles izpildām.

— Tiklīdz svētki būs garām, es aizceļošu, — Flemings pie sevis sacīja. — Es nemaz neticu mierīgai dzīvei, šī klusuciešana no lau­pītāju puses ir tieši drausmīga. Tiklīdz karalis ar grāfieni aizceļos uz Pilnicu, es apmeklēšu savas muižas Prūsijā.

Drošības sargu skaits pilī tika divkāršots. Vesels karapulks ap­ņēma ministra pili, tā ka pat pele nemanīta nevarēja iezagties pilī. Bet šāda modrība bija lieka, jo nerādījās neviena aizdomīga persoīna. Lipa Tuliana «melnā gvarde» līdz ar virsnieka nāvi likās izkaisīta visos vējos.

Pēc karstās, tveicējošās nāves soda izpildīšanas dienas sekoja vētraina nakts. Un te nu soda vietas tuvumā sākās kustība, tumšas ēnas iznāca no meža un līda uz drausmīgā «Sanda» laukuma pus.i Tie bija divi vīri ar lāpstām pār pleciem — divi cilvēki.

Cst — cst —še viņam jāguļ, Zamuel, — čukstēja kāda balss,— es iztālēm novēroju, ka virsnieku te apraka.

Tev droši vien taisnība, Sikler, tūliņ ķersimies pie rakšanas. Jā, tie bija Lipa Tuliana uzticamākie biedri, garais Zamuels un

Siklers.

Kā tam tā bija jānāk, — milzis caur zobiem čukstēja, iedur­dams lāpstu, — elle un velns, — es nebūtu ticējis, ka līdz ar virs­nieka sagūstīšanu «melnā gvarde» tā izklīdīs uz visām pusēm kā aitu bars, — viņš, rūgti iesmiedamies, piebilda.

Tev taisnība, — Šiklers drūmi sacīja, — šie puiši nebija no­turami. Viņi domāja, sak' — nu jau visam beigas un izklīda, lai katrs atsevišķi ietu pa Bohēmijas ceļiem laupīdams. Nu, šis prie­ciņš nebūs ilgs, gan redzēsi, Zamuel, pāris mēnešos lielākā daļa jau būs pakārti.

Lai viņi skrien, gļēvuļi tādi, — milzis errojās, — jā, Šikler, mēs abi esam pēdējie, kas virsniekam palikuši uzticīgi. Bet mēs taču nespējām viņu atsvabināt.

Nē, tas nebija iespējams, mēs tikai varam izpildīt viņa pē­dējo gribu.

Gluži pareizi, viņš jau tev rakstīja.

Tu visu dabūsi zināt, kad nogādāsim līķi tur, kur Viņš vēlējies gulēt, — garais Zamuels atbildēja, — bet tagad raksim.

Siklers vietu bija labi ievērojis. Jau pēc neilga laiciņa abi lau­pītāji Uzdūrās kādam priekšmetam — cilvēka ķermenim, kas bija ietīts linu drānā.

Abi vīri ātri izcēla drausmīgo nastu no bedres un atsedza linu audeklu. Redzēt neko nevarēja, jo nakts bija ļoti tumša, bet Siklers, lai pārliecinātos, aptaustīja galvu, kas gulēja pie kājām.

. — Virsnieks, — viņš svinīgi sacīja, — Zamuel, tas ir mūsu va­donis, ak, kamdēļ tam tā bija notikt!

Zamuels izdvesa kādu savādu skaņu, kas izklausījās kā ar varu apspiests šņuksts.

Kā es viņu brīdināju, — viņš sacīja, — bet viņš jau nebija noturams, viņam bija jāiet uz Drēzdeni. Es paredzēju nelaimi, tagad ir par vēlu.

Siklers atkal satina drānu ap sakropļoto līķi, kamēr Zamuels ātri aizmeta bedri.

Vai mēs savus biedrus atstāsim pie rata? — Siklers jautāja.

Tur neko nevar darīt, — milzis atbildēja, — laika tik maz, un rati uzcelti tik augstu, ka mēs ,tiem tik vienkārši netiekam klāt. Nē, lai paliek vien, Sikler, tas varētu sabojāt arī pēdējo — miru­šajiem mēs vairs neesam vajadzīgi, bet mums jāizpilda virsnieka pēdējā griba.

Abi vīri noglabāja savas lāpstas, kas bija saliekamas, muguras maisos — un, kad tas bija padarīts, tie spēcīgām rokām pacēla asiņaino linu autu saini, kas saturēja lielā vadoņa mirstīgās atliekas.

.— Uz priekšu, — garais Zamuels pavēlēja, — tu zini ceļu, Sik­ler, tas ir tāls — bet mēs svēti solījāmies izpildīt visas Lipa Tu­liana pavēles. Un tā ir viņa pēdējā griba, uz priekšu, Sikler, — uz Sleziju!

Trīs dienas bija aiztecējušas pēc tam — un atkal bija vētraina nakts, kad divi tumši vīriešu stāvi kāpa pār Lignicas kapsētas mūri. Naksnīgajiem līdzi bija kāda nevainīga izskata nasta — baiga nasta. Tie bija garais Zamuels un Siklers, kas nesa sava virsnieka liki.