Gvido Felzs: Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Kad viņi bija pārkāpuši mūri, tiem vispirms kādu brītiņu vaja­dzēja atpūsties. Jo visu tālo ceļu tie bija gājuši, maz atpūzdamies un iebaudīdami tikai visnepieciešamāko barību.

Laupītāju virsnieka līķis gulēja kapu uzkalniņā pa labo roku.

Zamuel, — Siklers sacīja, — es līdz šim klusēju. Bez kurnē­šanas esmu nesis uz šejieni mūsu vadoņa līķi, bet tagad es gribu zināt, kādēļ mēs viņu atnesām uz Lignicas kapsētu.

Zamuels stīvi lūkojās zemē.

To tu drīz vien uzzināsi, Sikler, atpūties tik drusciņ, mēs esam pie mērķa — šai kapsētā virsnieks tiks aprakts!

Bet kādēļ gan — saki taču!

Tu drīz to dzirdēsi, — bija atbilde. — Kad būsi atpūties, es tev pateikšu.

Es jau tagad varu strādāt, man spēka vēl pietiek.

Un es arī — tamdēļ panesīsim virsnieku vēl kādu gabaliņu, tikai nedaudz soļu, tad mēs būsim pie mērķa.

Abi uzticīgie vīri atkal paņēma savu drausmīgo nastu rokās. Garais Zamuels te acīmredzot visu labi pārzināja, jo viņš, nerau­goties uz tumsu, virzījās uz kadu vietu, kur pacēlās augstmaņu ģimenes kapenes. Tagad abi stāvēja pie baigās celtnes.

Tepat ir, — milzis sacīja, norādīdams uz kādu ēku, kas iz­skatījās pēc kapelas, — te, Sikler, — un tur, tuvu pie ģimenes ka­peņu vārtiem jāiztaisa mūsu virsniekam kaps.

Bet kādēļ?

Roc, es tev pateikšu.

Tad runā taču!

Pēc tam tu visu uzzināsi, tā ir Lipa Tuliana pēdējā vēlēšanās, tātad ņem lāpstu.

Siklers paklausīja.

Nu tikai uzmanīgi, — Zamuels sacīja, — še, zem tā krūma mēs guldīsim virsnieku zemē, tur neviens neievēros, ka ierīkots kaps, jo aiz mums pēc pabeigtā darba vairs nedrīkst palikt nekādu pēdu.

Siklers papurināja galvu, bet paklausīja biedra gribai un sāka uzcītīgi rakt kapu. Zamuels viņam palīdzēja. Bija izrakta dziļa bedre, un, kad milzis bija pārliecinājies, ka tā atbilst visām prasī­bām, viņš ķērās pie sakropļotā līķa.

Ķeries klāt, Sikler!

Ar virves palīdzību abi vīri ielaida līķi kapā pie kapelas durvīm. Zamuels noliecās pār kapu.

Dusi saldi, virsniek, — uzticīgais vīrs sacīja klusu, trīcošu balsi, — dusiet' saldi, es izpildīju jūsu pēdējo gribu, tas bija viss, ko es spēju, un nu dusiet še līdz tai dienai, pēc kuras jūs tā ilgojā­ties — tad varēs piepildīties arī pēdējais.

Siklers atkal gribēja jautāt, bet garais Zamuels jau griezās pie biedra.

Tā bija mūsu virsnieka pēdēja griba, ka viņu, gadījumā, ja kaut kas notiktu, apglabātu še, tieši pie šīs ģimenes kapličas durvīm.

Bet kādēļ?

Klausies tālāk! — Zamuels svinīgi turpināja, — tur aiz šim durvīm stāv zārks, kurā atrodas grāfa Martinica mirstīgās atliekas.

Ak, Lipa Tuliana nāvīgākais ienaidnieks?

Tas pats, un tādēļ virsnieks noteica šādi: tā kā viņam dzīvē nebijis iespējams atriebties, tad viņš vismaz pēc nāves vēlējās būt šī ienīstā cilvēka tuvumā.

Kādēļ?

Tādēļ, ka viņš visu mirušo augšāmcelšanās dienā grib šo necilvēku tūliņ grābt ciet. Vismaz tad viņš grib dabūt savu ienaid­nieku rokā. Tā, tagad tu zini, tā bija virsnieka pēdējā griba.

Siklers stāvēja nekustīgi.

Jā, tā ir atriebība, — viņš tad čukstēja. — Lips Tulians pat pēc nāves grib atrasties sava ienīstā tuvumā, tā ir atriebība.

Bet garais Zamuels sāka aizbērt kapu, līdz nekas vairs nebija redzams — nekādu pēdu.

Tā, tagad viss ir padarīts, — milzis murmināja, — nāc, Sik­ler, mēs darījām visu, ko vien spējām, nu arī mēs iesim savu ceļu.

Uz kurieni?

Jā, uz kurieni, — milzis skumji sacīja, — nav nekādas no­zīmes vervēt «melnās gvardes» bēdīgās paliekas. Tas varētu sa­turēt vienkopus tikai tāds vīrs kā Lips Tulians, bet, ja mēs atras­tos viņu priekšgalā, tad drīz vien sāktos slepkavības.

Tev taisnība — jā, ja Vitorfs vēl būtu dzīvs, bet tas jau arī ir šķiries no šīs dzīves, tas bija vienīgais, kuram mežonīgie bandīti paklausīja, tagad ir beigas — lai ļaudis dara ko grib, tie nekad vairs nevarēs iedvest bailes, jo tagad tie ir vienkārši lielceļu lau­pītāji.

Jā, ar tiem neko vairs nevar iesākt, tie izvērtīsies taisni tādi paši kā Zārbergs. Kas zina, kur tas beidzies, to jau pats velns ne­ņēma pretī.

Abi vīri atkal bija noglabājuši savus darba rīkus. Vēl vienu, vēl pēdējo skatu tie raidīja atpakaļ, kur zem krūmiem atradās laupītāju virsnieka pēdējā atdusas vieta, tad viņi pārkāpa pār kapsētas mūri, un drīz viņu stāvi jau bija nozuduši nakts tumsā.

Kur abi palika, jautās mūsu lasītāji? Hronika par viņu abu turpmāko likteni neko nevēsta, viņu, kas tā ienīda visas sievietes un tik uzticīgi turējās kopa. Vai viņi ārzemēs uzsākuši godīgu darbu, vai paši uz savu roku devušies pārdrošās laupītāju gaitās — nav zināms. Iespējams arī, ka abi drošsirdīgie vīri, sagrauzti par mīļotā vadoņa nāvi, izdarījuši pašnāvību — kas to lai zina, tie pazuduši laiku maiņā, nogrimuši cilvēces straumē, nekad nekas vairs nav dzirdēts par garo Zamuelu un viņa draugu, dūšīgo Šikleru. Bet Lips Tulians nekad nav aizmirsts, jo viņa piemiņa dzīvo tautas mutē.

Arī citi viņu atminējās. Trīs dienas pēc nāves soda izpildīšanas, kad neviena vairs nebija soda vietā, kad arī nobeigtie mocekļi bija noņemti no rata un iekasēti zemē, — vakarā pie Drēzdenes bendes dzīvokļa durvīm parādījās slēgti rati. Bende tika izsaukts. Un, kad tas ziņkārīgi piegāja pie ratiem, viņš ieraudzīja pilnīgi aizplīvuro­jušos dāmu, kas sīki apjautājās par laupītāju virsnieka nāvi. Zelta gabalu žvadzoņa darīja bendi runīgu, tā ka viņš nu visu izstāstīja sīki jo sīki. Un, kad viņš pabeidza, tad svešiniece, kuras balss iz­skanēja kā salauzta, prasīja parādīt to vietu, kurā bija apraktas laupītāju virsnieka mirstīgas atliekas.

Bende padevīgi stāstīja un pakalpoja, jo viņa rokā jau spīguļoja skaistais zelts. Un, kad vēla vakara stundā rati pieturēja pie soda vietas, aizplīvurotās sievietes stāvs noslīga ceļos šai vietā, no kuras visi vairījās un bēga.

Kas bija šī svešiniece?

Vai Adlersbergas pilskundze?

To neviens mirstīgais nav uzzinājis — tāpat arī kā svešiniece nevarēja zināt, ka laupītaju virsnieka miesas šai šausmu vietā vairs neatrodas.

Bet otrā rītā šī vieta bija izpušķota skaistiem ziediem, un bende pārsteigts lūkojās uz šo pēdējo mīlas pierādījumu, jā, viņš pat iebāza dažus zariņus taisni tanī vietā, kur pēc viņa domām atdusējās bīs­tamais laupītāju vadonis.

Bet kariete ar svešinieci vairs neatgriezās — noslēpumainā bija un palika uz visiem laikiem pazudusi.

Iekams šo darbu beidzam, vēl jāpiemin, kas šai stāstā spēlē­juši tik lielu lomu.

«Melnā gvarde» gan bija pazudusi, bet bija arī vēl citas per­sonas, kas droši vien būs saistījušas lasītāju interesi.

Greifensteinā bija ieviesusies laime. Tur siltā saderībā un sa­ticībā dzīvoja vecais pulkvedis ar saviem bērniem Maksi fon Sten- burgu un Lidu.

Priestera svētība šo pāri bija savienojusi uz dzīvi, un viņi dzī­voja vecajā pilī, baudīdami laimi, kāda reti tiek mirstīgajiem pie­šķirta.

Vecais Roberts smaidīja kā rudens saulīte, kad ieraudzīja skaisto pāri, kura labā tas bija tik daudz darījis.

Un tāpat kā viņam gāja arī kādreizējam cietumsargam Kilianam, kurš vēl vienmēr uzskatīja Lidu par savu audžumeitu.