Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Virsnieks palocīja galvu.

To es labprāt izdarīšu. Blakus minot, valdnieks kāda nejauša gadījuma dēj ieinteresējās par jūsu prāvu. Drēzdenē esot bijusi kāda skaista, sveša dižciltīga dāma, kura mūsu valdnieku reiz iz­glābusi no lielām briesmām. Un viņa laikam arī jūs pazīst, jo viņa valdniekam lūgusi par jums; vairāk es nezinu.

Lips Tulians brīnījās.

— Kas ir šī mīklainā svešiniece?

Ha, te viņam ienāca kas prātā. Viņš atminējās skaisto Adlers- bergas pilskundzi, kas viņu reiz briesmu brīdī tik viesmīlīgi uzņēma savā pilī un pašaizliedzīgi sargāja. Lips Tulians tagad atcerējās, ka skaistā kundze kādreiz sarunājoties bija ieminējusies, ka Sak- sijas valdnieks viņai esot kādu pakalpojumu parādā. O, tagad tam viss bija skaidrs, Adlersbergas pilskundze bijusi Drēzdenē — viņa dēļ — varbūt, arī viņa muižnieka kārtas dēļ, — bet viņam spriedums bija mīkstināts.

Arī viņa nāves biedriem bija piespriests tāds pat sods, bet to ķermeņus, tikai Gustes līķi izņemot, pēc tam vēl bija jāstaipa uz rata. Ka to pašu nedarīja arī ar Gusti, to Lips Tulians bija izkau­lējis, kad viņam, kā jau šādos gadījumos parasts, prasīja viņa pē­dējo vēlēšanos.

* * *

Tagad rati pieturēja. Lips Tulians drūmi paskatījās augšā, jo kādreiz jau šai pašā vietā viņa ļaudis bija izpildījuši nāves sodu Freidenbergas pilskungam. Tas viss jau sen bija pagājis. Laupītāju virsnieks piecēlās un, pūļa lāstu un lamu pavadīts, gāja pa pakāpie­niem augšā, kas veda uz platformas. Viņam sekoja viņa nāves biedri.

Guste redzēja vienīgi savu mīļāko, viņa neredzēja neko citu kā viņu vien, viņas vienīgais prieks bija mirt kopā ar viņu. Viņa stei­dzās Lipam Tulianam iepakaļ, kurš tik staltos soļos uzkāpa uz pa­augstinājuma, it kā smagie dzelži tam nebūtu nekas. Bretbaueru un Ekoldu kā pēdējos uzveda uz platformas, kur sarkani ģērb­tais bende ar saviem kalpiem jau gaidīja notiesātos. Bende rādīja pavisam skābu ģīmi, jo viņam bija neomulīgi ap dūšu. Viņš tak arī baidījās, ka «melnā gvarde» pēkšņi var parādīties no kādas paslēp­tuves.

Bet laupītāju virsnieka uzticamie biedri nerādījās, nedzirdēja nevienu svešādu skaņu, nevienu baigu signālu, nedzirdēja neko citu, kā vien uztrauktā ļaužu pūļa šalkoņu.

Tagad Lips Tulians atradās uz paaugstinājuma. Viņam sekoja daži tiesneši, kas vēlreiz gribēja nolasīt spriedumu. Arī garīdznieks gāja līdz, un uz apakšējā paaugstinājuma, galvu pie galvas, cieši saspiedušies, stāvēja kareivji, tik daudz kareivju, cik tur vien varēja sastāties.

Lips Tiilians jau cietumā bija izteicis vēlēšanos uzrunāt tautli, un šis. laupītāju virsnieka lūgums arī bija ievērots. Arī ļaužu pūlī varēja nojaust, ka laupītāju virsnieks pirms savas asiņainās nāves vēlreiz gribēja uzrunāt sapulcējušos, jo, kad pārdrošnieks, važās saslēgts, uzkāpa uz paaugstinājuma, visapkārt iestājās nāves klu­sums. Lips Tulians vēl pagāja dažus soļus tālāk līdz paaugstinā­juma malai. Apakšā, tikai nedaudz pēdu zemāk, stāvēja grenadieri. Tagad laupītājs ar mokām pacēla labo roku. Vēl tas šo ķēžu nastu spēja kustināt, bet varēja redzēt, ka briesmīgais cietums salauzis arī viņa milža spēkus.

Uzklausiet mani, ļaudis, — atskanēja Lipa Tuliana pērkon- balss, — te es stāvu šai asiņu plūdu vietā — uz nāvi notiesāts, kā Saksijas lietuvēns, es — Lips Tulians, «melnās gvardes» vadonis. Ne aiz laupīšanas kāres es kļuvu par laupītāju virsnieku, o nē, cil­vēki mani atstūma, atgrūda, apkaunoja, es biju ienīstais, nicinātais, ar kauna zīmi iededzinātais. Un tādēļ, ka es gribēju atriebties, es devos mežos savervēt pārdrošnieku pulku, ar kura palīdzību es gri­bēju atmaksāt savam pretiniekam par nodarīto netaisnību. Es at­radu šos pārdrošniekus, kurus meklēju, jā, es atradu drošsirdīgos vīrus, kas nebaidījās nāves, no kuriem kāda daļa bija kādreizējā laupītāju vadoņa Niķeļa Lista ļaudis.

Pūli pāršalca dobja kņada. Jā, tie pazina Niķeli Listu, bīstamo laupītāju virsnieku, kurš pirms Lipa Tuliana apmeklēja visu Vāciju, «jā, pat Dāniju, Poliju un Austriju. Šo pārdrošnieku tie pazina, par viņa darbiem stāstīja garajos ziemas vakaros, kad dūca vērpjamie ratiņi.

Tagad Lips Tulians izslējās.

Arī Niķelim Listam slāpa pēc atriebības, — atskanēja viņa pērkonbalss, — es mantoju no viņa kādu daļu no viņa ļaudīm, bet nekad neesmu varējis savam priekšgājējam tikt līdzi neticamā pār­drošībā. Niķelis Lists bija vēl lielāks nekā es, es viņam nekad ne­varēju tikt līdz. Jā, mana «melnā gvarde» bija briesmīga, bet — kas ir ļaudis bez vadoņa? Jūs jau to redzat — tie pat nemēģina mani atbrīvot, izputējuši ir šie mežonīgie bandīti kā pelavas vējā, jo vairs neesmu pie viņiem.

Tad daža laba seja, kurā līdz šim rēgojās bailes, kļuva jautra, jo daudzi slepus bija lūkojušies uz mežu, domādami, ka Lipa Tu­liana uzticamie pēkšņi parādīsies aiz noras.

Es nevarēju atriebties, — Lips Tulians sauca no paaugsti­nājuma. — Tas vīrs, kas iznīcināja manu godu, ir beigts, bet es viņu atradīšu, ja ne virs zemes — tad pie mūžības vārtiem.

Tas izklausījās šaušalīgi, kad Lips Tulians izsauca pār pūli pēdējos šausmīgos draudus. Tad viņš vēlreiz pacēla labo roku.

Es nekad neesmu nogalinājis aiz nežēlības, — atskanēja viņa balss, — nevienu nabagu neesmu aplaupījis, tikai bagātos apspie­dējus — asinssūcējus, jā, tos es aplaupīju.

Pienāca tiesneši.

Tagad pietiek, — tie sacīja, — jūsu vēlēšanās ir izpildīta — bet tagad jūs tālāk vairs nedrīkstat runāt.

Es arī esmu galā, — Lips Tulians atbildēja.

Vai nevēlaties pieņemt baznīcas svētību? — kāds no tiesne­šiem jautāja.

Nē, — Lips Tulians atbildēja drūmi un tumši, — to vīr'U, kuru es ienīstu, es satikšu tikai pie elles vārtiem, nevis gaišajās' tālēs.

Tiesneši ar šausmām aizgriezās. Tad viņi piegāja pie paaugsti­nājuma malas un vēlreiz nolasīja nāves spriedumu .. . Lips Tulians klausījās, ne acu plakstiņu nepakustinot. Arī Ekolds un' Bretbauers izturējās kā varoņi — jā, tie nicinoši smējās, kad dzirdēja", ka tiem nocirtīs galvu.

Pat pie rata mēs nebūtu ne pīkstējuši, — Ekolds smiedamies sacīja, — bet nāve caur zobenu ir bērnu spēle — viens acumirklis.

'Guste piegāja pie laupītāju virsnieka.

Mīļais, — viņa klusām runāja, — vai tev vairs nav.neviena vārda priekš manis — manis, kas tevi tik dziļi mīl. Vēl tikai dažas minūtes mums atlicis dzīvot.

Lips Tulians sāpīgi ielūkojās skaistas skuķes bālajā seja:

Gustiņ, — viņš sacīja,"— es tik vienu vienīgu sievieti mīlēju pasaulē, un tā bija Hedviga — jā, tik viņai piederēja mana', sirds, un, kad reiz es tevi tādā neprāta brīdī apkampu, mana sirds toreiz nerunāja līdz. Man sāpīgi tev to teikt, bet nekāda cita apmierinā­jumā ģs tev nevaru sniegt.

Guste savādi pasmaidīja.

Mūķene, — viņa iesaucās, — ha, ha, ha, skaistā Hedviga, viņa bija šķīsta kā eņģelis, jā, to es zinu. Bet tur, kur viņa aizies, tur tu nebūsi. Mēs abi paliksim kopā, moku naktī — jā, jā, tur mēs būsim vienoti. Elles ugunī, tālu no eņģeļu pulka dziesmām, tur es tevi, mīļais, apkampšu — glāstīšu, skūpstīšu līdz mūžībai — bez gala — o, to laimi!

Lips Tulians nodrebinājās.

Nē, nekādu mūžību, — pazušanu, nakti, mūžīgo^ kapa tumsī­bu — to es vēlos — nekādas tālākas dzīves vairs, tas būtu ļaunak kā elles mokas, pazust… iznīkt.., iznīkt… naktī… bez miņas