Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Tā viņu kādreiz sauca, — Flemings nicīgi izmeta.

Karalis papurināja lepno galvu.

Vienalga, — viņš sacīja, — no muižnieku kārtas viņš tomēr ir, un es nevēlos, ka pēdējais no šīs lepnās cilts beigtos zem rata triecieniem.

Flemings negribēja ticēt savām ausīm.

Majestāt, — viņš šņāca, — tad jau katra taisnība izbeigtos.

Tagad valdnieka acis iedegās.

Fleming, — viņš brīdinoši sacīja, — pievaldiet savu mēli, citādi manai lēnībai būs beigas. Ja es ko vēlos, tad nekādu ierunu nav, ievērojiet to. Savas personīgās atriebības jūtas jūs varat aiz­taupīt citām lietām.

Majestāt!

Pietiek, — karalis viņu pārtrauca, — es nekā vairāk negribu zināt. Šinīs papīros ir rakstīts šis tas tāds — un starp citu par kādu nakti, kur sakšu zemes pirmais ministrs sēdējis Nosenā uz skursteņa. Un vēl vairāk.

Ministrs gribēja trakot, plosīties aiz dusmām, bet viņš pazina Augustu Stipro. Se viņam bija jāklusē. Kūrfirsts norādīja uz kādu dokumentu.

Te ir spriedums, — viņš aši sacīja.

Flemings palocīja galvu.

Tas vēl nav parakstīts.

Nē, nē, — ministrs stostījās.

Nu labi, tad es apakšā vēl taisīšu piezīmi un pats parak­stīšu spriedumu.

Augusts Stiprais paķēra spalvu. Ātros vilcienos tas parakstīja savu vārdu zem nežēlīgā nāves sprieduma, bet tad viņš vēl piemeti­nāja nedaudzus vārdus.

Se, Fleming, — viņš sacīja, pamezdams vēl mitro pergamentu ministram.

Un ar niknumā pāri plūstošu sirdi grāfs izlasīja sekojošo:

«Ņemot vērā, ka laupītāju vadonis Lips Tulians, jeb kā viņa īstais vārds ir — Filips fon Mengsteins, visos savos grēkos vaļsir­dīgi atzinies, caur mūsu kūrfirsta žēlastību nāves spriedums ir gro­zīts un sodīšana pie rata apmainīta pret nāves sodu, galvu ar zobenu nocērtot.

Augusts, no Dieva žēlastības Saksijas kūrfirsts.

Drezdenē, Cvingerā.»

Mazs zvaniņš lika atskanēt īpatnējam, gandrīz raudulīgam to­nim, gluži vientulīgi, kamēr visi pārējie galvaspilsētas Drēzdenes zvani klusēja. Bet milzīgs ļaužu pūlis plūda laukā uz drausmīgā «Sanda» pusi, kur atradās soda laukums, jo soda zvaniņš vēstīja, ka dažus vedīs uz nāves soda vietu. Jā, visa Drēzdene bija ceļā, jo šodien tak bija paredzēta soda izpildīšana briesmīgajam laupītāju virsniekam Lipam Tulianam un viņa biedriem, Bretbaueram un Ekoldam. Ari kāda skaista skuķe dalīšoties liktenī ar visiem trim vīriem — Guste, kura pie tiesas skaļi jo skaļi dižojusies, ka dažā laba laupīšanas gājiena ņēmusi dalību.

Drēzdenes iestādēm tā bija karsta diena. Jo pilsētas komandants baidījās, ka'«melnā gvarde» ar pēdējo izmisušo uzbrukumu mēģi­nās atsvabināt savu vadoni. Tādēļ bija savervēts vesels karaspēks. Visur redzēja spīguļojam ieročus un zobenus, visās malās dūrās acīs grenadieru uniformas un jātnieku spožās bruņas. No Vilsdruferas torņa līdz «Sandam» kareivji bija nostājušies špalerās, un dažādās vietās stāvēja karaspēka nodaļas kaujas gatavībā, lai laupītāju uz­brukuma gadījumā tūliņ varētu steigties uz apdraudēto vietu. Pašas tautas vidū atradās daudzi slepeni aģenti, kas pat uzmanīja atse­višķu cilvēku sarunas. Tiem bija pavēlēts ļaudis, kas kaut kā aiz­domīgi izteicās, nekavējoties apcietināt.

Šimbrīžam nenotika nekas sevišķs. Ļaudis gan dzīvi sarunājās par cietumnieku, bet laupītāju šai milzīgajā ļaužu pūlī nebija. Mi­nistrs uz soda vietu neieradās. Tas vairāk kā jebkad trīcēja par savu dārgo dzīvību un šai liktenīgajā dienā bija pilnīgi aizbarikā- dējies savā pilī. Pa tam vesela maza armija apsargāja gļēvuli, ku­ram tādas bailes iedvesa «melnā gvarde». Jā, Flemings bija gļēvulis.

Tagad pulkstenis sita vienpadsmit.

Nu viņš nāks, :— pūlis sauca, — tagad sodīs laupītāju virs­nieku!

Visi acumirklī spiedās ap «Sandu». Bet tur jau stāvēja tūksto­šiem ļaužu. Ne par velti Saksijas hronists rakstīja: «…vairāk kā 30.000 cilvēku un vairāk kā tūkstotis braukšus, neieskaitot atjājušos, bija sapulcējušies noskatīties nāves soda izpildīšanas «teātri»». Bet ziņkārīgie prata sev palīdzēt. Drēzdenes nora bija visai tuvu, un tur atradās pietiekoši daudz koku. Bet kur koki, tur arī zari, un ziņkārīgākie kā kaķi sakāpa zaros, lai augšā ēnainā lapotnē omulīgi iekārtotos uz skatīšanos. Tur bija trejādas priekšrocības, jo tie sē­dēja augstu, atradās ēnā un nevajadzēja berzēties pa pūli. Omu­līgos sakšus arī tas neko daudz netraucēja, ja kāds vājāks zars zem lielā svara nolūza un uz tā sēdošie nogāzās zemē. Te, saprotams, bija liela kliegšana un spiegšana, bet belzieni un skrambas drīz vien atkal aizmirsās, jo pēc īsa laiciņa tie atkal sakāpa citā kokā, lai izraudzītos stiprākus zarus.

No pilsētas šurp vēl vienmēr plūda grēcinieku zvaniņa skaņas, bet tagad kļuva redzamas spožās kirasieru bruņas, tie lēnos soļos jāja uz soda vietu.

Viņi nāk, viņi nāk, — pār milzīgo pūli gāja kā šalkas.

Un patiešām — aiz kirasieriem brauca divi rati, kurus slēgtās rindās pavadīja grenadieri kaujas gatavībā. Pirmajā orē sēdēja Lips Tulians. Viņam blakus bija redzams kāds garīdznieks, bet laupītāju vadonis tam, likās, nepiegrieza vērību, tik savām zibošām acīm skatījās apkārt. Vai viņš meklēja savu «melno gvardi», vai gaidīja, ka viņa ļaudis to atsvabinās? Kas to lai zin.

Otros ratos atradās Bretbauers, Ekolds un viņiem blakus Guste grēcinieces apģērbā, krāšņie mati bija augstu uzsprausti mezglā. Skuķe bija izteikusi lūgumu, lai viņai atstāj matus nenogrieztus, un šis pēdējais lūgums bija ievērots.

— Tā ir Lipa Tuliana mī|ākā, — pūlis murmināja.

Bet Lips Tulians skatījās pāri uz Drēzdenes noru. Vai viņš do­māja tur ieraudzīt savus uztitīgos biedrus, kas izmisuši vēl pēdējo reizi mēģinās atsvabināt savu virsnieku? Tur nekas tāds nebija redzams, tikai ziņkārīgie vien, kas bija apsēduši visus kokus.

Lips Tulians drūmi skatījās pūlī.

Tas ir liktenis, — viņš murmināja, — tik ilgi, kamēr es at­rados «melnās gvardes» priekšgalā, tā bija neuzvarama, bet nu būs radusies šķelšanās, es baidos, ne Siklers, ne garais Zamuels nespēs spītīgos zeļļus saturēt kopā. Jā, ja Vitorfs būtu dzīvs, tad šis tas būtu citādi. Bet arī viņš jau ir kritis, mans uzticamais draugs, un es sekoju viņam.

Laupītāju virsnieka seja sāpīgi raustījās.

Jā, Vitorfs, uzticīgais Vitorfs, kā es viņu apskaužu. Viņš krita cīņā kā drošsirdīgs karavīrs, kamēr manu kaklu pārcirtis bendes cirvis. Un man jābūt priecīgam, ka man vēl tāda nāve pie­spriesta, ka es kā pēdējais noziedznieks nebeidzos kauna pilnā nāvē pie rata.

Viņa ķēdes žvadzēja. Lips Tulians tās aplūkoja ar drūmu, sa-

tumsušu seju.

Jā, šīs varenās važas, tās nav salaužamas, pat mani milža spēki neko nespēj pret šīm tērauda saitēm. Ha, ja to nebūtu, tad tie mani nevilktu vis uz ešafota. Bet tā man nav vairs nekāda glābiņa.

Rati tuvojās soda vietai. Augšā uz akmens platformas stāvēja masīvais krēsls, tam visapkārt karājās siksnas, ar kurām nāvei no­lemtie piesienami pie krēsla.

Lipam Tulianam vēl kāds jautājums bija uz sirds. Viņam blakus pa kreisi sēdēja kāds virsnieks, kas ar uzvilktu pistoli uzmanīja katru laupītāju vadoņa kustību.

Uzklausiet mani, — Lips Tulians sacīja sirmajam karavīram, — jūs varētu nodot valdniekam manu pateicības apliecinājumu, ka man atlaista kauna pilnā nāve pie rata.