Gvido Felzs: Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Griezīgi smiekli pārtrauca lūdzēju.

Diezgan, — pilskungs uzkliedza pērkona balsī. — Diezgan esmu klausījies, mana pacietība ir galā. Grāfs Martinics ir tavs līgavainis, un tu šodien pat kļūsi viņa sieva!

Tēt, vai tu vēlies manu nāvi, vai tiešām tu gribi mani iedzīt kapā?

Klusu, es tev beidzamo reizi pavēlu, — pilskungs kliedza.

— Neviens cits man nedrikstetu ar tādu ietiepību pretoties, tik tādēļ, ka tu esi mans vienīgais bērns, es paciešu tavas muļķības.

Tēt!

Klusu — jeb! — Pilskungs draudot pacēla roku. — Tūliņ nāc līdzi pie altāra, tūliņ uz vietas, Hedvig!

Es nevaru, — viņa lūdzās.

Tu negribi! — viņš kliedza. — Labi, tad es vairs neesmu tavs tēvs . . . mani lāsti …

Izmisuma kliedziens, moku salauztas, izmocītas dvēseles sauciens atskanēja telpā.

Pagaidi, tēt, — Hedviga elsoja. — Nesaki tik briesmīgu vār­du … es … es … gribu … kļūt.,. grāfa … sieva.

Nelaimīgā meitene sāka grīļoties un sabruka.

Tu atzini savu maldīšanos, Hedvig, labi, es piedošu tev, tik nāc, — pilskungs apmierināts teica.

Viņš gribēja pacelt šņukstošo meiteni.

Te pašķīrās aizkars, un nākošā acumirklī jau Hildas jaunavīgi uzplaukušais stāvs atradās pilskungam blakus.

Ejiet pa priekšu, krusttēv, — viņa sacīja. — Es pavadīšu Hedvigu uz zāli. Vispirms nomierināšu viņu, citādi grāfs nez ko domās, kad ieraudzīs savu līgavu tādā izskatā.

Tu esi labs bērns, Hilda, — pilskungs atbildēja. — Dari tā. Un tev, Hedvig, es vēlreiz atgādinu: turi savu vārdu — citādi no manis nekādas žēlastības negaidi.

Pilskungs izgāja, soļiem klaudzot, un Hildas acis velnišķi iekvē­lojas.

Mērķis sasniegts, — viņa dvesa. — Kā smags akmens novēlās no manas dvēseles. Es jau baidījos, ka pilskungs padosies Hedvigas lūgšanām. Ai, nu Filips ir mans! Un pils ar visu krusttēva bagātību! Neviens neuzdrošināsies man atņemt mīļāko, tas ir mans, un, ja viņš mani negribēs .. . tad!

Hilda apklusa, viņas melnās acis meta zibšņus — tik Hedvigas šņuksti traucēja klusumu.

Ja viņš mani negribēs, — Hilda drebinājās. — Tad esmu spējīga viņa sirdī iegrūzt tēraudu. Un tas pats asmenis, vēl silts no Filipa asinīm, iedursies arī manās krūtīs. Pat nāvē es turēšu viņa līķi, nelaidīšu viņu vaļā pat kapā!

Viņas pilnīgais stāvs trīcēja kā drudzī, tad velnišķīgs acu pāris ieraudzīja Hedvigu, kas, bezgala gurda un izmocījusies, bija at­spiedusi savu daiļo galviņu pret atzveltnes krēslu.

Celieš augšā, dārgā Hedviga, — Hilda iesāka glaimi uzstā­jīgā balsī. — Nāc, līgavainis jau gaida.

Lai nāve nāk, es gribu mirt, kapā būs miers! — nelaimīgā līgava elsoja.

Ar nepārvaramu spēku Hilda uzcēla Hedvigu.

Vai tu jau aizmirsi, ko apsolīji? Vai tu, Hedvig, gribi saņemt tēva lāstus? — viņa bargi jautāja.

Nē, nē, es … gribu … paklausīt! — Nabaga meitene stos­tījās.

Ar atriebības jūtām sirdī Hilda veda viņu uz durvīm, bet lūpās bija viltus līdzjūtības vārdi:

Tēva svētība ceļ bērniem stiprus namus, tā bībelē rakstīts, tu nedrīksti savus piederīgos sadusmot, bērna pienākums — nepreto­ties nekam.

Vai tad es nevaru mirt? — Hedviga murmināja.

«O jā, tev būs jāmirst», daiļā čūska domāja. «Bet nevis tev vie­nai, arī brīvkungam, manam krusttēvam, drīz vajdzēs atpūsties bed­rē. Ha, ha, ha, gan jau Kaspars par to parūpēsies. Un tad es būšu fon Tuna kundze, tad Filips būs mans; vinnēts, tā diena nāks, pa­tiesi, drīz tai jānāk!»

Hilda veda glīto līgavu līdzi, nu jau skaidri dzirdēja svētku gaviles. Tās kā uguns spīlēs žņaudza nelaimīgās, izmocītās meitenes dvēseli.

Filip, mīļais, ak, Filip, nāc, glāb savu Hedvigu, — meitene dvesa.

Hilda bija ieklausījusies un sapratusi, naida pilns skats pavadīja nelaimīgo līgavu.

Viņas tuvojās plaši atvērtām zāles durvīm, mūzika un gaviļu balsis viļņojās gaisā, koridorā ātros soļos nāca pretī stalts vīrietis — grāfs Martinics, Prāgas gubernators. Tas dedzīgām acīm aplūkoja savu jauno, daiļo līgavu, neslēpta kaisle iedegās viņa rupjajā sejā.

Šī daiļā jaunava, Saksijas pērle, nu pieder viņam, pēc dažām stundām viņš to aizvedīs uz Prāgu kā savu sievu.

Sveicināta, nāc, dārgā Hedviga, — grāfs caur zobiem uzru­nāja nelaimīgo līgavu. — Ar nepacietību un ilgošanos es gaidu tevi, mīļā. Kur tu kavējies tik ilgi, priesteris jau sen gaida mūs baznīcā.

2. nodaļa TUR JAU VIŅŠ IR!

Brīvkungs fon Tuns ieradās blakus grāfam. Hilda vai iekliedzās priekā, jo krusttēvs saņēma savu meitu un drebošu ielika neģēļa rokās.

Dārgais dēls, ņemiet manu vienīgo bērnu, lai viņa uz mūžu jūsu! — vecis teica grāfam.

Un es gribu Prāgas gubernatrisi apbērt ar greznību un dār- gurniem, — grāfs Martinics atbildēja, iekārē dzirkstošām acīm vai aprīdams savas līgavas daiļo stāvu.

Hedviga nepacēla acis, viņu mocīja izbailes. Sajūtot ienīstā lī­gavaiņa dvašu, kad tas lipīgi karstām lūpām skāra viņas vaigu, Hedvigai paspruka apslāpēts vaids.

— Laime un pārsteigums manu Hedvigu gluži apmulsinājuši, — grāfs Martinics teica, pievērsdamies brīvkungam. — Nāc, dārgā, drīz tu būsi mana uz visu mūžu!

Neģēlis ieveda dziļi nelaimīgo Hedvigu zālē.

Sacēlās vesela gaviļu vētra, pārkliedzot mūziku. Viesi ielenca jauno pāri. Uzsauca laimes.

Arī dažs nenovīdības skatiņš krita uz daiļo Hedvigu, jo daudz bruņinieku jaunkundžu bija cerējušas uz grāfu Martinicu.

Bet nu viņu iecerētais bija izvēlējies daiļo Hedvigu, Saksijas pērli, un, viesu rindām šķiroties un atkāpjoties, veda savu trīcošo upuri uz pilsbaznīcu.

Līgavai blakus gāja brīvkungs fon Tuns, bet Hildas vairs nebija, tā palikusi koridorā.

Viņas atšķiršanos neviens nepamanīja, pat brīvkungs ne, jo viņš šodien redzēja tikai savu meitu, ar draudiem apspiežot skatus, ar kuriem tā vēl pēdējo reizi lūdzās žēlastību.

Bet viņam, bezsirdim, nebija labāku jūtu, tik apmierinājums par izdošanos.

Mūzika apklusa; sāka skanēt ērģeļu skaņas; kāzu gājiens bija sasniedzis baznīcu, kur sirmais priesteris jau gaidīja saderinātos.

Sirmgalvis nopietnām acīm līdzcietīgi vēroja bālo līgavu, viņš zināja, ka Hedviga mīl citu; jau daudzreiz tas nabaga bērnu bija mierinājis.

Bet nu viss par vēlu.

Filips fon Mengsteins, kas ar Hedvigu viens otram bija zvērējuši mūžīgu uzticību, bija pazudis.

Ilgs laiks jau pagājis, kamēr viņš nebija rādījies, varēja būt, ka viņš jau sen miris un aizmirsts dus svešā malā.

Tad apklusa arī ērģeles, brīvkungs atkal uzmeta draudošu skatu grīļīgajai Hedvigai, un nelaimīgā līgava negribot metās uz ceļiem blakus savam ienīstajam, riebīgajam saderinātajam.

Baznīcā atskanēja priestera balss; sirmgalvis runāja par mīles­tību un uzticību, par bēdām un priekiem. Tas izklausījās kā pār­metums, kad ieskatījās Hedvigas plaši atplestajās, sastingušajās acīs, kas atspoguļoja šaubas.

•Un tad svētā vienībā tika sakļautas abu rokas, grāfs stiprā balsī teica savu jāvārdu, bet Hedvigas drebošās lūpas nespēja izrunāt liktenīgo, izšķirošo vārdu.

Tad brīvkungs pieliecās pie savas meitas un teica klusi:

Hedvig, iedomā manus lāstus!

Jā. — Skanēja tikko sadzirdami; brīvkungs varēja līksmot — viņa meita bija kļuvusi grāfa Martinica sieva.