Gvido Felzs: Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Vien mirklis, un Filips metās sāņus, kā kalnu kaza uzrāpās kraujā klintī un sasniedza vietu, no kurienes varēja noraudzīties lejā uz pili.

Te viņš atpūtās un liesmojošām acīm skatījās apkārt. Viņš dre­bēja kā drudzī.

Bruņotie vajātāji mocīdamies rāpās uz klints, lāsti un bezkau­nības skanēja no apakšas. Filips vajātājiem nepiegrieza vērību.

Grāf Martinic, — viņš kliedza pērkona balsī, tā ka pils, kalni un lejas trīcēja. — Neģēlīgais gļēvuli, laupītāj, kas man atņēma visu! Manu Hedvigu, manu godu!

Ķērāji pamazām tuvojās.

Atriebt es gribu, — Filips sauca atkal. — Es zvēru tev, elles first, ka nedz gulēšu, nedz atpūtīšos un nelikšos mierā, iekams tu, neģēli, izlaidīsi garu manās rokās. Patiesi, es atriebšos un nākšu drīz, drebi, grāf Martinic, drebi manā priekšā.

Nositiet viņu! — ķērāji auroja.

Neliešu dzimums! — Filips sauca. — Jūs iededzinājāt mani ar dzelzi kā slepkavu, izstūmāt no cilvēku sabiedrības, es piesaku jums karu uz dzīvību un nāvi! Elle un velns!

Priekšējie ķērāji bija tuvu. Šāvieni dārdēja. Vajātāji jau gavilēja kā uzvarētāji, jo klints izbeidzās ar dziju un plašu aizu, tā ka Fi­lipam tālāk bēgt nebija iespējams.

Spožie durkļi laisījās saules staros. Likās, ka Filipam nav vairs glābiņa.

Klints virsotnē no jauna atskanēja briesmīgie smiekli.

Ķērāji vai traki aiz dusmām skatījās, kā Filips iestiprināja stabu kādā klints plaisā un ar pārcilvēcīgu spēku metās pār drausmfgo bezdibeni.

Nākošajā acumirklī Filips jau nozuda otras klints eglainē.

Saniknotie vajātāji atgriezās pilī, kur viņus gaidīja jauna Ijāba vēsts — Hedviga, gubernatora jaunā sieva, bija pazudusi.

Velti tika izmeklēta visa pils līdz beidzamajam kaktiņam; jaunās sievas nebija nekur.

Vai nelaimīgā būtu ielēkusi Elbā?

To nezināja neviens.

Grāfs Martinics plosījās un trakoja, lika visiem saviem ļaudīm meklēt pazudušo un atvest pilī Filipu fon Mengsteinu, vienalga, dzīvu, vai mirušu.

Tai pašā dienā arī Hilda ar Kasparu atstāja pili, teikdamās Drēzdenē apmeklēt kādu draudzeni, taču no viņas acīm jau varēja spriest, ka daiļajai raganiņai cits slepens nodoms — arī viņa gri­bēja meklēt Hedvigu un izmocīto Filipu.

Izsūtītie meklētāji vakarā atgriezās gaužām sašļukuši, jo par bēgli un pazudušo Hedvigu nevarēja sniegt nekādas ziņas.

Filips fon Mengsteins un viņa skaistā Hedviga bija pazuduši bez vēsts.

4.nodaļa Zaļsvārcis

Kā tevi mīlēju — Nemīl neviena. Ja vēlies dzīvību, Ar prieku dodu!

Pēc šiem notikumiem jau pagājuši mēneši.

Atkal līksmi šalca mūzika, bet šoreiz tā nebija kāzu mūzika. Dūca fleitas un klarnetes, gaiši kauca trompetes.

Sakšu ciemā netālu no Bohēmijas robežām bija dzīva kustība, tika svinēti baznīcas svētki; muzikanti spēlēja, un jaunie griezās, ka vai deg.

Puiši piesita papēžus, lai dimd; meitu lindraki plivinājās, un ciema skaistuļu pietvīkušie vaigi liecināja par dejas priekiem.

O, cik zaļi gāja baznīcas svētkos!

Dejas laukuma malā ap galdiem, kur miestiņš putoja kannās, sēdēja vecie un tīksminādamies skatījās dejotājos. Daža laba sirds iesila, un dažs vecītis iedomāja savu skaisto jaunību, kad griezda­mies bija zadzis bučiņas.

Heisā! Juheisā! Dejotāji griezās trakā virpulī.

Tik viena jauna meitene sēdēja, daiļo galviņu ar tumšajām matu pīnēm uz labās rokas atspiedusi kā sapņodama.

Tā bija skaistākā visā ciemā, daiļā Elzbete, ciema vecākā audžu­meita.

Elzbete nedejoja, kaut arī daudzkārt tika aicināta; tumšo, košo acu pāris drūmi raudzījās uz meža pusi, kas kā mūris ietvēra ne­tālo pakalni.

Arī ciema vecākais sēdēja viens pats; tas bija neglīts vīrietis, resnu, bet spēcīgu stāvu. Viņš sēdēdams pa reizei pameta savas viltīgās acis uz audžumeitu, kuras augums bija daiļš kā pašai Ve­nērai.

Zemnieki nemīlēja ciema vecāko un baidījās no tā. Neviens ne­uzdrošinājās tam pretoties, jo viņš ieņēma ciemā pirmo vietu.

—- Tur sēž nabaga skuķe, — kāds ciema iedzīvotājs teica. — Zēl nabadzītes. Redziet, kā viņa dreb, kad audžutēvs skatās; viņš lai­kam ar to ļoti slikti apietas.

Kā, vai tad skaistā Elzbete ir viņa audžumeita? Nav paša bērns? — kāds zemnieks jautāja, kas bija atnācis uz svētkiem no cita ciema.

Tā ir, un dažādi par Elzbeti tiek pļāpāts. Kādu nakti ciemā iebraukusi grezna ekipāža un apstājusies pie ciema vecākā durvīm. Otrā rītā atradusies Elzbete, jaunpiedzimis bērniņš, ko šodien kā skaistuli pazīst tuvu un tālu. Viņai jābūt bagātu vecāku bērnam, to jau pa gabalu var redzēt. Nudien, kauns un grēks, ka neviena dvē­sele neliekas par nabaga meiteni ne zinis.

Oho, tad es zinu labāk, — trešais iesaucās. — Katru pusgadu ciema vecākais dabū maku ar naudu, ko atved nezināms kurjers — par meitenes uzturēšanu. Protams, meitenes vajadzībām vecais ne feniņu neizdod, tas jau ir tāds skopulis — bāž tik savā nepie­pildāmā kabatā.

Nu, ja viņš to dzirdētu, — pirmais teica. — Tad elle karsta! Vecākais joku nepazīst, to jau viņš diezgan pierādījis.

Jā gan, es jau turēšu muti, bet kauns un grēks tas tomēr ir un paliek. Es labi zinu, cik Elzbete tiek nekrietni turēta, bet viņa pati ir laba un lēna kā eņģelis. Tagad vecākais grib viņu saprecināt ar nejauko zemnieku Florianu no kaimiņu ciemata, tamdēļ tā glūn un neizlaiž viņu no acīm.

Nu, tad jūsu vecākais aizies tik tālu, ka Lips Tulians viņu izrevidēs; vienu skopuli no naudas atsvabināt — tas viņam tīrais nieks,

— svešais teica.

Pirmais runātājs nobālēja.

Lips Tulians, pasargi Dievs no tā! Dieva dēļ, ko jūs pļāpājat, viņš tak ar savu melno bandu uz mūsu pusi nenāks?

Hm, visādi jau runā; bet taisnība katrā ziņā ir, ka apkārtējos mežos redzēti šaubīgi cilvēki. Pirms dažām dienām dzirdēju, ka ka­reivju pulciņi meklējot pa apkārtējiem mežiem briesmīgo laupītāju vadoni.

Nu, kad viņu tik dabūtu; ko tas Lips Tulians jāti tik īsā laikā nav izdarījis, ar savu bandu zibensātrumā parādīdamies.

Ko tad jūs gribat, vai viņš kādam nabagam kaut matiņu aiz­skāris? To Lips Tulians nedara, visur tik bagātajiem apspiedējiem, baroniem klūp ādā. Mūs, nabagos, viņš ir bagātīgi apdāvinājis, to nevar noliegt!

Klusāk, nepļāpājiet tik stipri; muižas ļaudis sēž tepat tuvu­mā. Ja tie dzirdētu, tad varam sagaidīt visļaunāko. Žēlīgajam kun­gam nav patīkamāka darba, kā nabaga zemniekiem muguru lāpīt. Un tas mednieks tur blakus, bez šaubām, būs dzirdējis kādus vār­dus, redziet, kā viņš pa brīžam skatās šurp.

Tas nav no muižas ļaudīm — tos es visus pazīstu.

Varbūt kāds jaunpieņemts, vispār, varens vīrs — piesargie- ties, dzirdat!

Zemnieki uzmanīgi aplūkoja svešo.

Tas sēdēja pie galda, putojoša alus krūze blakus, tiešām varens vīrs, skaists kā glezna; melnās acis dzirkstēja uzkrītoši tumši.

Viņam nebija ne šautenes, ne briežu ķeramā, bet mednieka svār­ki un garie jātnieka zābaki piestāvēja lieliski, galvā cepure ar spal­vu, un, kad viņš iesmējās, zem mazajām ūsiņām parādījās koši balti zobi.

Svešais piecēlās no sēdekļa. Viņš bija dzirdējis beidzamo vār­diņu zemnieku sarunā, jo viņa tumšās acis meta dusmu un nicinā­šanas zibšņus. Un tie bija domāti ciema vecākajam.

Taču viņa sejā parādījās citāda izteiksme, tiklīdz tas paskatījās uz Elzbeti, kuras daiļo stāvu varēja redzēt caur kāda krūma lapotni. Puiši vairs nelūdza viņu uz deju, jo Elzbete katru atraidīja mīļi, bet stingri; bija arī zināms, ka ciema vecākais viņu apsolījis nejauka­jam Florianam, kam drīz vajadzēja ierasties.