Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Debess, vai tā nav … — viņš spieda roku uz krūtīm.

Arī jātniece bija pamanījusi bēgli, zibens ātrumā apgrieza savu zirgu un, uzvaras priekā iesaukdamās, dzinās bēdzējai pakaļ.

Bēgle pēkšņi pagriezās sāņus, nākošā acumirklī viņa kā rēgs pazuda krūmos. Tik mirklis, un Lips Tulians velti raudzījās pēc mīklainās parādības.

Es sapņoju, — viņš mežonīgi iesaucās. — Manas asinis ir uztrauktas, es redzu spokus gaišā dienas laikā!

Bandītu vadonis liesmainām acīm skatījās kareivjos, kas nāca tuvāk, kamēr biedrs rāpās zemē aiz mūru gruvešiem.

Virsniek, — Zārbergs izbijies dvesa. — Virsniek, te augšā mēs nevaram palikt, mūs saķers kā peles slazdā!

Bet Lips Tulians neklausījās Zārberga vārdos.

Arī jātniece atgriezās un auļoja šurp. Laupītāju vadonis nikni kratīja savu dzelzs dūri, viņš nevēroja briesmas, kas vērtās ik mir­kli lielākas, tik redzēja sievieti uz melnā zirga. Jā, tā ir Hilda, vel­nišķā skaistule, bīstamākais laupītājs!

Tur ,viņš ir, uz priekšu, ļaudis! Saņemiet viņu dzīvu vai mi­rušu, tas ir Lips Tulians, laupītāju vadonis!

No torņa atskanēja mežonīgi smiekli, Lips Tulians ar apbrīno­jamu spēku uzrāva savu biedru augšā.

Viņš kāpa lejā pa stāvajām trepēm. Zārbergs kā spalva karājās pie sava pavēlnieka sāniem.

Nu jau abi stāvēja krēslainā telpā.

Laupītāju vadonis noliecās un nākošā acumirklī ielika samaņu neatguvušo Elzbeti Zārberga rokās.

Ārā uz akmeņiem dimdēja zirgu pakavi; bruņu šķindoņa, lāsti un klaigas spiedās iekšā. Dragūni jau ieņēmuši vienīgo izeju, ap vecās pils mūriem visās pusēs stāvēja bruņoti sargi.

Drošais bandītu vadonis, bez šaubām, bija pazudis.

Iekšā, laupītāju ligzdā! —no ārpuses sauca rupja balss. — Uz priekšu, ļaudis! Kas stājas pretī, šaujiet nost!

Sargieties, — skanēja sievietes balss. — Nepārkāpiet pavēli, jums viņš dzīvs jānogādā uz Drēzdeni, dzīvs!

Tā bija Hildas balss.

Viņa gribēja dzīvu iegūt to, kuru ar tādu mežonīgu skubu vajāja, Lipam Tulianam dzīvam jākrīt gūstītāju rokās!

No pils apakšējām telpām atkal skanēja smiekli, tur stāvēja laupītāju vadonis, un viņam blakus Zārbergs ar skaisto Elzbeti.

Lips Tulians nometās ceļos uz akmens plāksnēm.

Mēs esam pazuduši, — Zārbergs vaimanāja.

Paliec klusu, memrnesdēliņ, — pavēlnieks rūca, pie zemes pielie­cies; viņa dzelzs dūres pakampa lielo akmens plāksni pie paša mūra.

Kas notiks? Vai Lips Tulians gribēs pacelt smago bluķi? Nē, tas cilvēka rokām nav iespējams.

Baiļu pārņemts, Zārbergs šķielēja uz izeju — tur jau līda iekšā kareivji. Pa priekšu lādēdamies spraucās milzīga auguma kaprālis, augsti paceltu zobenu, uzvilktu pistoli kreisajā rokā. Aiz viņa kāda sieviete — skaistule Hilda — acīmredzot gribēja iekļūt pirmā un pasargāt mīļāko no nāves.

Zārbergam pārskrēja auksts pa visiem locekļiem.

Viņam jau rēgojās priekšā giljotīna, bende un spožais cirvis.

Pēkšņi turpat blakus atskanēja dobjš troksnis; laupītājs paska­tījās. . . Vai viņš sapņoja? Lips Tulians ar pārcilvēcīgu spēku bija uzcēlis lielo akmens plāksni — tumšs, atbaidošs caurums rēgojās pretī, no tā plūda drēgns, sastāvējies gaiss.

Te iekšā, ātri, ātri, uz leju! — bandītu vadonis sauca.

Zārbergs devās turp — viņš sataustīja trepes, kas veda dziļumā,

un, jaunas dzīvotalkas pārņemts, likās pa slepenajām trepēm lejā, ko nagi nesa.

Dobja dunoņa augšā. Akmens bluķis atkal klāja caurumu, un nākošā acumirklī Zārbergs sadzirdēja sava pavēlnieka straujo el­pošanu.

Virsniek, kareivji nāks mums pakaļ, — Zārbergs dvesa.

Vispirms lai viņi mūs atrod, — Lips Tulians teica, mežonīgi ņirgādamies. — Nāc šurp, Zārberg, man blakus, skaties zemē, tur stāv zārki.

Kur mēs esam?

Pils kapeņu velvē, ko neviļus uzgāju, — laupītāju vadonis atbildēja. — Bet nu vairāk ne vārda, ka neizdzird mūsu balsis. Pa­liec tik man līdzās.

No augšas nāca neskaidrs troksnis.

Ka tevi velns, — kaprālis lādējās. — Traki vai apburti esam? Te viņam vajag būt.. . Laternas šurp, pārmeklēt visu ligzdu! Tas nelietis mums jādabū rokā!

Gūstīti . . . ķerti. . . brīvi kā putni, — Lips Tulians čukstēja. — Bet pagaidiet tik, vēl pēdējais vārds nav teikts!

Zārbergs gāja tālāk, cieši turēdams rokās savu nastu. Pār kādu satrūdējušu šķirstu ejot, viņš tik tikko noturējās — zem kājām brīkšķēja, līķa kauli lūza un birža zem viņa smagajiem zābakiem, bet laupītājs tam nepiegrieza vērību.

Tagad, kad Zārbergs zināja, ka no vajātājiem viņu šķir akmens, viņš iedomāja sevi un reto nastu, kuru Lips Tulians bija viņam nodevis.

Jā, tā ir kāda sieva. Jaunai, daiļai sievai vai meitenei tai jābūt, jo Zārbergs sajuta vilinošas miesas formas, asinis viņam sāka straujāk joņot dzīslās.

Skuķēns daiļš kā pumpurs, — laupītājs domāja. — Lips Tu­lians viņu, bez šaubām, paņēmis līdzi kā mīļāko. Un mums .. . Nekas, mēs vēl neesam galā, gan redzēsim, kurš vēlāk būs vadonis. Velns rāvis, man taču pašas lielākās tiesības uz vadoņa vietu!

Sajā brīdī krakšķēdamas atvērās kādas ierūsējušas durvis, un tūliņ iedegās gaisma. Skaties un brīnies!

Lips Tulians stāvēja mazā istabiņā, ko stipras dzelzs durvis šķīra no kapeņu velves.

Jaunais laupītāju vadonis turēja rokā gaišu laternu, kuras gais­mā, neviļus atpakaļ paskatīdamies, Zārbergs ieraudzīja garu rindu pussatrūdējušu šķirstu.

Tad Lips Tulians aizslēdza durvis.

Tu paliec še, — viņš teica Zārbergam, kas gribēja iet viņam līdzi. — Gaidi, kamēr nākšu atpakaļ. Liec paģībušo tur zemē! — viņš rādīja kādu vietu.

Bet ja nu mani te atrod? — laupītājs bažījās.

Akmens bluķi tur augšā neviens neuzies, — Lips Tulians lepni apgalvoja. — Tev ilgi nebūs jāgaida. No šejienes slepena eja izved mežā; pa to es tūliņ iešu.

Virsniek, jūs skrejat nāvei rīklē!

Nicinoši smiekli skanēja par atbildi, tad jaunais bandītu pavēl­nieks atstāja laternu uz akmens galda, un, iekams Zārbergs paspēja ko iebilst, pārdrošais laupītājs jau pazuda tumšajā, šaurajā ejā.

Pēkšņi bāli apgaismotajā telpā atskanēja vaids. Bailīgais Zār­bergs iztrūcies uzlēca kājās.

6. nodaļa ASINSNAUDA

Pilsdrupu iekšpusē izcēlās neaprakstāma kņada. Kareivji jaucās pa visiem kaktiem, visu ar laternām apgaismodami; ar šauteņu resgaļiem dauzīja mūri, ka putēja vien, un pūces, no midzeņiem iztraucētas, brēkdamas skraidīja apkārt.

Te tak šiem salašņām vajag būt, — kaprālis rēca, zils un melns no dusmām. — Saņemieties, puikas, — dauziet sienas, lau­pītāji būs ielīduši pa kādu caurumu.

Oficieri stāvēja ārā pie izejas, netālu no viņiem Kaspars, kas mierināja savas pavēlnieces zirgu. Kareivji sāka nākt ārā.

Dabūjāt rokā? — kāds oficieris piejādams jautāja.

Nē, kur šo velnu dabūs; iekšā viņa nav, būs varbūt izbē­dzis, — kareivji ziņoja.

Ne pele nav no pils izskrējusi, sargi tak neguļ; viņam jābūt turpat iekšā!

Nē, iekšā nav nevienas dzīvas dvēseles!

Patlabn Hilda izlīda no mūriem, gaužām sašļukusi, bāla kā līķis, bet acis tai zibsnīja.

Ak, mūsu staltā vadone, — kāds oficieris, savu trīsstūraino cepuri paceldams, ieminējās. — Daiļā Hilda fon Brokdorfa. Patiesi jāsaka, ka viņa vairāk nopūlas ar bīstamā laupītāju vadoņa gūstī­šanu nekā mūsu ļaudis.