Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Un šajā drausmīgajā apkārtnē staigāja kāds vīrs. Laternas

gaisma atmirdzēja viņa skaistajā, vīrišķīgajā sejā, un no viņa pieres pilēja tumšas asinslāses.

Tas bija Lips Tulians, laupītāju vadonis. Kāda augstāka "vara, šķiet, viņu pasargājusi no drošas nāves Zārberga viltības dēļ. No kritiena apdullis, jaunais vīrietis brīnīdamies skatījās apkārt; galva bija smaga, kā svina pielijuši.

Pēkšņi tas dzirdēja augšā troksni, un zibens ātrumā izdzēsa laternu. Iekliegšanās, un no augšas kaut kas krita. Ātrumā, pats neapzinādamies ko dara, Lips Tulians izstiepa savas dzelzs rokas.

Kāds ķermenis smagi iekrita tieši laupītājam rokās; viņš tik ar lielām pūlēm noturējās uz kājām. Un tomēr Lips Tulians sajuta maigas, daiļas formas — tā bez šaubām bija kāda sieviete.

Sieviete, — laupītājs dvesa. — Kāda sieviete, ha, kā es to aizmirsu …

Viņam uzreiz iešāvās prātā abu mūku saruna. Vai tā nav …

Lips Tulians brīdi klausījās aizturētu elpu; viņš skaidri dzirdēja mūku sarunu augšā, un drīz viņu soļi attālinājās.

Atkal klusums, kapa klusums; arī sieviete, kas iekritusi viņa rokās, neizrādīja ne mazākās dzīvības zīmes.

Ha, — jaunais vadonis dvesa. — Vai šie neģēļi būs mūķeni nogalinājuši un tad še iemetuši? Vēl viņa ir silta, vēl ir!

Savādas jūtas pārņēma jauno vīrieti, kas atkal gribēja iedegt laternu. Tomēr viņš sajuta patiesas bailes. Visi locekļi bija kā para­lizēti. Ar varu viņš pūlējās izrauties no sastinguma.

Viņa mētelis, kas krītot bija atrauts no pleciem, gulēja uz klona. Atri apdomājies, Lips Tulians noguldīja savu nastu uz tā un ķēra pēc tērauda un sēra degļa. Atkal tikšķēja akmens, iedegās laterna.

Lips Tulians apgaismoja telpu un nometās zemē pie gulētājas. Gaismas stari apspīdēja slaido stāvu un zeltainos matus; vispirms krēslā kļuva redzama bāla, skaista eņģeļa seja. Jaunais cilvēks iedrebējās kā drudzī, tvēra ar roku pie savas asiņainās pieres.

Nē … es … es neesmu dzīvs, — viņš čukstēja. — Es esmu miris, jau viņā saulē, un Hedviga ir pie manis … Hedvig!

Viņa roka noslīdēja zemē; tā bija asiņaina. Stīvām acīm viņš skatījās tumšajā peļķē.

Tās ir asinis, — viņš murmināja. — Asinis, mana piere deg kā ugunī, es dzīvoju … es dzīvoju. Bet tur — Hedviga, nē, tas ir rēgs, kas atkal pazudīs, parādība no veļu valsts!

Lips Tulians izstiepa roku aizbaidīt rēgu, bet viņa roka atdūrās pret gulētāju — tas nav spoks. Tas ir cilvēks. Jā, tā ir viņa, Hed­viga. Ak, Dievs!

Hedviga … viņa ir mirusi no neģēļa rokas! — Lips Tulians ievaidējās dziļās dvēseles mokās.

Viņš parlaida acis par daiļo stāvu, un pēkšņi viņa vaigos iesi­tās sārtums.

Bezkaunīgais mūks gūstīdams bija saplēsis Hedvigas apģērbu, un viņas krūtis baltas kā kalnu sniegi atsedzās skatam.

Hedvig, — jaunais vīrietis sāpīgi iesaucās un gribēja pie­skarties ar roku, bet savaldījies uzmeta mēteli pār viņu.

Tad atkal ieskanējās izmisuma, salauztas, saplosītas sirds balss:

Hedviga … mana Hedviga … vai tu vēl dzīva, vai Dievs tevi sūtījis, lai mirstu pie tava līķa?

Viņa galva slīga pār krūtīm, karsts asinspiliens iekrita nemaņā gulošās sievietes zeltainajos matos. Jaunais vīrietis liecās vēl zemāk. Viņa iekaisušās lūpas meklēja Hedvigas muti — atrada to, un de­dzīgs mīlas skūpsts lika mīļākai atmosties no nemaņas.

Hedviga pakustējās.

Nē, nē, — viņa dvesa, domādama, ka ap viņu vēl arvien rīkojas neģēlīgie uzbrucēji. — To negodu… to kaunu… nē — labāk mirstu!

Hedviga, — jaunais vadonis iegavilējās. — Hedviga, mīļā, es esmu pie tevis, tavs Filips ir tev blakus, manās rokās-tu iekriti, kad nelieši tevi te iemeta.

Pavērās smalkie zīda plakstiņi, un lielās acis meklēdamas lū­kojās mīļākā sejā; tad viņa salika rokas lūgšanā.

Mans Pestītājs, es tev pateicos, — viņa čukstēja drebošām lūpām. — Tu esi manu lūgšanu paklausījis, tu, visžēlīgais, esi vēl vairāk darījis, jo es atrodos debesīs kopā ar savu mīļo!

Nē, tu neesi debesīs, tu dzīvo! — jaunais vīrietis iesaucās — Hedviga, mana laime, mans viss, atjēdzies, vēl mēs esam pasau­lē — miroņu bedrē!

Jaunā sieviete ar mokām pacēlās sēdus.

Hedviga, — viņš dvesa aizraudamies. — Beidzot, beidzot es tevi esmu atradis! Teic, vai neģēlis tevi ir aizticis — tas, kurš lika mani mocīt, kas iededzināja mani ar dzelzi? Hedviga, saki vienu vārdu — vai tu esi grāfa Martinica sieva?

Man uzspiests viņa vārds, Filip, un tas ir viss!

Viņš uzelpoja, kā atkratījies no smagas nastas, bet lūpās jau raisījās tūkstošiem jautājumu.

Hedviga, kā tu iekļuvi šajā apakšzemes velvē? Saki, vai tu tā biji, ko ieraudzīju Greifensteinas gruvešos kā rēgu?

Es biju tā, — Hedviga sacīja un gribēja izvairīties no viņa, atcerēdamās daiļo meiteni, kas bija toreiz kopā ar viņu. Bet Lips Tulians pievilka viņu sev klāt.

Tu tā biji! — viņš līksmi iesaucās. — Ai, Heda, tu domāji, ka esmu tev neuzticīgs kļuvis? Nupat man nāk prātā tavi vārdi: «Kāda cita … viņa rokās» — un tad tu pazudi!

Hedviga mīļi ielūkojās viņam acīs.

Kas tā bija, vai tu viņu mīli? Ak, es jau neticēju, ka tu mani tik drīz būtu aizmirsis.

Nē, nē, mana labā Heda! Ne mīla, bet līdzcietība bija tā, kas mani spieda rūpēties par Elzbeti, jo viņu gribēja samaitāt.

Viņa uzmeta tam bezgala mīļu skatu.

Es tev ticu, Filip, es nekad nešaubos par taviem vārdiem, bet tev jāatstāj bīstamis amats, tev…

Viņa satrūkās, jo Lips Tulians bija uzlēcis kājās un briesmīgās dusmās vicināja roku.

Nav iespējams, — viņš sauca. — Nē, es palikšu, kas esmu, man jāatriebjas, un tas man iespējams vienīgi kā laupītāju vado­nim. Es tiešām atriebšos, es, apkaunotais un izmocītais nabags!

Filip, — meitene teica, — mūsu Pestītājs pat krustā sists piedeva saviem mocītājiem!

Bet laupītāju vadonis neklausījās.

Te — mana kauna zīme, — viņš teica, plecu rādīdams. — To grāfs man iededzināja, un tā paliek neizdzēšama. Ha, ha, ha, viņa asinīs es mazgāšu savu izķēmoto plecu, viņa sirds asinīs maz­gāšos, tomēr zīme paliksj

Filip, — Hedviga elsoja, — paklausi man!

Velti! Jaunais laupītāju vadonis, dūri uz kāda metāla zārka cirzdams, sauca:

Nāc ārā, kluso gulētāj, saki, vai tu jebkad tā esi apsmiets kā es? Tiešām, pie šiem miroņiem es zvēru, ka ātrāk nerimšos, līdz grāfs, šis suns, manās rokās izlaidīs savu garu!

Hedviga saļima uz dzestrā, netīrā klona.

Filip!… Ak, lielais Dievs, piedod tam! Piedod, mans Pestītāj!

Es viņu dzīvu sašķaidīšu, es līksmošu, kad viņš mirs un vaidēs! Un kaukdams, smilkstēdams šis neģēlis pa galvu pa kaklu ieskries taisni ellē!

Tik briesmīgus vārdus dzirdot, Hedviga izbailēs sāka lauzīt rokas.

Filip, Dieva dēļ, Filip, nedari to, mūsu mīlas dēļ, kas bija tīra un svēta! Es lūdzu tevi, Filip!

Filips uzlūkoja mīļo būtni, redzēja viņas balto plecu, pār kuru karājās skrandas.

Viņš panācās tuvāk.

Tev nebūs jāredz mana atriebšanās; tu arī nezināsi, kad ne­ģēlis saņems to, ko pelnījis. Bet tu mani vairs neatstāsi, jo tu esi mana un es ņemšu tevi līdzi — mežā, zaļajā mežā!

Lips Tulians kļāva viņu pie krūtīm, apskāvis abām rokām. Hed-

viga neatbildēja uz viņa glāstiem. Briesmīgas mokas plosīja viņas dvēseli, un viņa gribēja atsvabināties.