Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Kurp ved ceļš lejā? — Lips Tulians jautā.

Tūliņ aiz lielā altāra ir akmens, viegli paceļams, es jau sen to esmu izpētījis.

Lips Tulians uzmeta viņam neuzticīgu skatu, bet neko neteica, jo šoreiz viņam gribot negribot bija jāpaļaujas uz Zārbergu.

Tas zagšus paskatījās aiz altāra.

Te es abus melnos redzēju, — viņš teica. — To es skaidri zinu. Nē, var jau būt, ka viņi arī aizgājuši, citādi taču man vaja­dzētu tos ieraudzīt.

Un bandīts tūliņ sāka rīkoties.

Neizdziestošās lampas gaismā viņš pakampa kādu masīvu ak­mens plāksni, uz kuras atradās vecs kapa uzraksts.

Un brīnums, akmens cēlās viegli, kaut arī tik milzīgi liels; tur jābūt apslēptam mehānismam.

Lips Tulians stāvēja Zārbergam blakus. Tas izvilka rūpīgi pa­glabātu zagļa laternu.

Tepat mums jākāpj lejā, virsniek, ātri, — Zārbergs mudināja, akmens pakāpes rādīdams, kas veda dziļā tumsā.

Laterna bija iedegta.

Zārbergs gāja uz kāpnēm, Lips Tulians sekoja. Un akmens plāksne, kā garu rokas kustināta, aizslīdēja ciet.

Ejas dibens bija sasniegts, un vīri gāja uz priekšu.

Pēkšņi Zārbergs apstājās.

Mierā! Visi velni, virsniek, ātri! — viņš čukstēja aiz bailēm vai stīvs un žigli atrāvās sāņus.

Tur kāds nāk, — Zārbergs teica. — Virsniek, atpakaļ, ļaudis tuvojas.

Viņš jau grasījās bēgt, kad vadoņa dzelzs roka sagrāba viņu.

Paliec še, zaķapastala; nekusti no vietas, vai…

Iekams Zārbergs paspēja atbildēt, Lips Tulians, kura vanaga acis visu ievēroja, ar varu aizrāva viņu projām.

Ejā vietām bija koka balsti un tur, kur viņu vairāk kopā, di­viem vīriem bija pilnīgi iespējams paslēpties.

Zārbergu sev līdzi vilkdams, laupītāju vadonis steidzās turp.

Bija arī pēdējais laiks, jo soļi nāca arvien tuvāk.

Lips Tulians iebīdīja Zārbergu paslēptuvē un aizlīda arī pats; tai pašā acumirklī ejā paspīdēja laternas gaisma.

Vai tu nupat nedzirdēji tādu kā troksni? — kāda sveša, aiz­smakusi balss jautāja.

Dzirdēju gan, bet tas būs kāds sikspārnis vai pūce; šādi kustoņi apakšzemes ejās nav retums.

Zārbergs skatījās pa divu stabu spraugu.

Divi vīri nāca pa eju, apdomīgi uz priekšu kustēdamies, un bieži apstājās klausīdamies.

Tie abi ir mūki, — Zārbergs teica tik klusi, ka vadonis tikko varēja dzirdēt.

Jā, tie bija abi mūki, kas baznīcā paslepus iegāja aiz altāra; šajā ejā tie bija ienākuši pa citu ieeju.

Arī Lips Tulians varēja mūkus labi redzēt; viņu ļaunās sejas liecināja par lielu uzbudinājumu.

Mūki apstājās bandītiem taisni pretī. Zārbergam tas bija ļoti nepatīkami, kamēr Lips Tulians aukstasinīgi gaidīja, kas būs.

Nu, kā ir? — viens no mūkiem ieminējās. — Es domāju, mēs varam doties ceļā.

Vēl jāpagaida, — otrs atbildēja. — Jo jaunā, skaistā novice tik ap pusnakti ierodas uz lūgšanu. Un līdz tam vēl tālu. Pa to laiku mēs varam pamatīgi apspriesties!

Kā tu gribi, — otrs klostera brālis, ļauni iesmiedamies, at­bildēja. — Es pilnīgi paļaujos tavai vadībai, ha, ha, ha! Nav jau pirmā reize, kad tu ej šo slepeno ceļu.

Tā ir, — otrs piebalsoja. — Es arī klostera vientulībā protu baudīt dzīvi.

Un vai tā novice tiešām ir tik skaista, kā tu saki?

Jā, nav vairs nekā daiļāka, to man pateica klostera durvju sardze, mana draudzene. Savs noslēpums daiļajai svešiniecei tomēr ir, jo viņa klusā naktī klaudzinājusi aiz klostera vārtiem un iz­teikusi vēlēšanos pieņemt mūķenes šķidrautu.

Kā viņu sauc?

To neviens nezin, viņa saucas māsa Hedviga, skaistā grēci­niece, ha, ha, ha! Šonakt es piedošu viņas grēkus, un rīt — rīt ne­viens nezinās, kur māsa Hedviga palikusi, jo nevienam citam kā vien man slepenā eja nav zināma.

Un es ņemšu dalību tavā laimē, vai ne?

Jā, to esmu tev apsolījis, jo tu man palīdzēsi. Bet tagad nāc, nu jau varam doties ceļā.

Atkal skanēja mūku nedrošie soļi, gaišums attālinājās un nakts- gaitnieku melnie stāvi pazuda ejas līkumā. Lips Tulians atstāja slēptuvi.

Man pakaļ, Zārberg, — viņš čukstēja. — Seko man uz pēdām! Te nāksies kauna darbu aizkavēt; spriežot pēc tā, ko es dzirdēju, abi nelieši grib pastrādāt varasdarbu pie svētās.

Zārbergs neatbildēja, bet viņa viltīgās acis nemierīgi zibsnīja.

Lips Tulians taustījās gar sienām, jo laternu nedrīkstēja aizde­dzināt: mūki varētu ieraudzīt gaismu.

Zārbergs pa to laiku kala savu plānu.

Tagad, vai nekad, — viņš dvesa.

Ja viņam netrūktu drosmes, tas varētu ar labi mērķētu šāvienu no mugurpuses izrēķināties ar vadoni.

Ak nē, viņš pārāk bailīgs, lai to iespētu. Zārbergs arī zināja, ka Lips Tulians sašķaidīs viņu gabalos, ja nebūs uz vietas pagalam.

Jaunais cilvēks, vēl arvien gar sienām taustīdamies, ātri devās uz priekšu, jo mūku soļi vairs nebija dzirdami.

Pagaidi, te blakus ir caurums, — laupītāju vadonis ieminējās. — Zārberg, kur ir īstais ceļš?

Mums jāgriežas pa labi, — nelietis atbildēja. — Mūki ir aizgājuši, jo eja ved zem sieviešu klostera baznīcas.

Lips Tulians ticēja šiem vārdiem. Sīs telpas viņam svešas, bet Zārbergs noteikti te ir bijis, un jaunais vadonis iegriezās ejā pa labi.

Atri, virsniek, atri, — blēdis mudināja. — Citādi mūkus vairs nepanāksim, un tie savu upuri jau būs pārvarējuši!

Bet tā mudināt nemaz nevajadzēja, jo Lips Tulians gāja uz priekšu tik ātri, cik tas tumsā iespējams.

Jaunais vīrs gribēja aizkavēt neģēlību, arvien ātrāk viņš stei­dzās uz priekšu. Te — aprauta iekliegšanās — Lips Tulians tvēra mūri, kur pieturēties; viņš krita.

Velti — tukšajā ejā atkal iesaucās balss un smagais ķermenis krita dziļi, dziļi, atsizdamies pret cietu klonu.

Zārbergs metās zemē.

Virsniek, — viņš sauca uz leju. — Virsniek!

Nekādas atbildes.

Nelietis piecēlās.

Izdevās, — viņš sprauslāja. — Izdevās! Ha, ha, ha, virsnieks guļ apakšā velvē, un, ja vēl nav pagalam, tur viņam neizbēgami jāmirst. Mans mērķis ir sasniegts, tagad es esmu laupītāju bandas vadonis, jo neviens cits nevar to vadīt. Un skaistā Elzbete būs mana mīļākā — oho, nu ies zaļi!

Nelietis atkal klausījās — kapa klusums; neviena skaņa nenāca no dziļumiem.

Zārbergs varēja līksmot, jo viņa plāns bija izdevies: viņš pats vadoni te ievilināja, un nu tas bija iekritis velvē.

— Lips Tulians uz mūžu aprakts, — viņš murmina, izejai tuvo­damies. — Es jau atgriežos, un, kad biedri dzirdēs, ka viņu vadonis aiz savas pārgalvības kritis nelaimē, tad atskanēs: — Lai dzīvo laupītāju vadonis Zārbergs!

Pēkšņi viņš izbailēs iekliedzās.

14. nodaļa NEĢĒĻU DARBS

No sieviešu klostera torņa dobji izskanēja pusnakts zvani. Spoku stunda bija klāt, un tajā, pēc senlaiku teikām, mirušo dvēseles klaiņo pa zemesvirsu.

Kā tumšs klinšu blāķis sieviešu klosteris rēgojās pāri pilsētas celtnēm.

Logos nespīdēja neviens gaismas stars, vienīgi pa kādu raibu rūti no klostera baznīcas plīvoja vāja gaismiņa. Tā bija mūžīgās uguns liesmiņa pie lielā altāra.

Vājā blāzma apgaismoja vienīgi tuvējo apkārtni, citādi visa baznīcas iekšiene bija tumša, tik pa brīžam spokaini pazibēja svēto tēli un eņģeļu galvas.

Vai tur kas nesakustējās ap lielo altāri, vai nečaukstēja drēbes? Vai tur nelocījās kāds no viņpasaules, no kapenēm uzcēlies gars?