Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

«Tas ir Zārbergs!» Lips Tulians domāja.

Sieva nāca tuvāk. Krūmi brikšķēja —»Zārbergs pabāza galvu pa ceriem un kāri lūkojās uz ceļu. Tad pēkšņi sarāvās.

Divu soļu atstatumā, iesāņus, stāvēja virsnieks, viņa acis neat­laidīgi vēroja nelieti.

Uz priekšu! — Lips Tulians teica. — Es domāju, tu taču gribi aplaupīt un nogalināt nabaga sievu. Uz priekšu, ko tu kavējies ar .saviem draugiem?

Pats velns to te atnesis, — blēdis murmināja. — Elle un velns, nekur tu bez viņa netiec!

Bohēmieši vairs nedomāja pastrādāt bezdievīgo darbu un bijīgi skatījās un savu vadoni. Lips Tulians devās klāt.

Vai to tu sauc par ziņu ievākšanu, Zārberg? — viņš teica. — Vai domā, ka es tevi pa jokam sūtīju un tu vari vazāties, kur iedo­mājies?

Zārbergs vai plīsa aiz dusmām, bet sargājās tās izrādīt.

Virsniek, — viņš iesāka, bet viņa kaķa acis šķielēja ļauni. — Savu pienākumu esmu kārtīgi izpildījis; patlaban jau gribēju doties uz nometni, kad …

Es izjaucu tavu nodomu aplaupīt nabaga sievu, — virsnieks viņu pārtrauca. — Nelieti, vai tu jau aizmirsi manu pavēli: vai es reizi pa visām reizēm netiku piekodinājis neatņemt nabaga ļaudīm nevienu kapeiku? Vai bagāto varmāku nav diezgan?

Zārbergs palocījās zemodamies.

Piedodiet, virsniek, mēs domājām, ka tā sieva ir bagāta. Gal­venais, — viņš dedzīgi turpināja, redzēdams Lipa Tuliana pieri draudoši apmācamies. — Galvenais, esmu atradis drošu ceļu, kā piekļūt Hradžinas pilij.

Jaunā vadoņa seja noskaidrojās.

Vai patiesi? — viņš iesaucās.

Jūs varat mani gabalos sašķaidīt, ja es meloju, — blēdis atbildēja uzelpodams. — Samīt jūs mani varat, ja tas nav tā, kā es saku.

Un kur šis ceļš ir? — vadonis jautāja. — Tu zini, pa vārtiem mēs nevaram iet un pār augsto mūri arī ne.

To es zinu, — Zārbergs atbildēja. — Nāciet, virsniek, es jums tūliņ parādīšu.

Pa to laiku bohēmieši, bīdamies no soda, bija aizlaidušies.

Prāgu jau ietina vakara krēsla.

Skatieties tur, — Zārbergs rādīja. — Redziet to ēku cieši pie pilsētas mūra, virsniek, vai jūs to pazīstat?

Zināms, tas ir mūku klosteris.

Ha, ha, ha, — bandīts iesmējās. — Un tur vecā ēka, Hra- džinas tuvumā, redziet, virsniek, tas ir sieviešu klosteris. Tur ir jaunas, skaistas meitas, glīti un patīkami skuķi!

Lips Tulians kļuva nepacietīgs.

Pietaupi tu savas garlaicīgās runas! Kur ir ceļš uz Hradžinu, uz gubernatora pili?

Pamazām, palēnām, virsniek, tūliņ jūs dzirdēsit. Redziet, nav daudz to, kam zināms, ka apakšzemes eja savieno mūku klos­teri ar sieviešu klosteri, bet es nu reiz esmu no zinātājiem, un tāda eja tur ir!

Lips Tulians uzmeta runātājam jautājošu skatu.

Kādēļ tāda eja ir, jūs gribat zināt, virsniek? — bandīts tur­pināja. — Ļaunas mēles pļāpā, ka mūkiem ir šis tas kopējs ar daiļām mūķenēm. Ko var zināt, visādi tiek runāts, bet viens ir skaidrs: eja no klostera baznīcas iet pa pilsētas apakšu uz Hradžinu!

Laupītāju vadonis drūmi lūkojās zemē.

Ko tas līdz, — viņš teica. — Klosteris ir iekšpus pilsētas mūra.

Gluži pareizi, bet mūrī ir dzelzs vārtiņi, un, ja mēs tik pār- kuļamies ūdensgrāvjiem pāri, tad pārējais — bērnu spēle! Te ir vārtiņu atslēga.

Lips Tulians brīnīdamies ieraudzīja Zārberga rokā savādu, diez­gan lielu slēdzeni.

Vai nav taisnība, virsniek, tagad jūs redzat, ka jūsu uztica­mais Zārbergs jums vajadzīgs, — bandīts dižojās.

Lips Tulians ar pūlēm apspieda netīksmi, apzinādamies, ka vi­ņam jābūt pateicīgam par iespēju atriebties.

Šonakt es mēģināšu iekļūt klosterī, — viņš, ātri apdomājies, teica Zārbergam. — Un tu viens pats nāksi man līdzi!

Bandīta sejā iedegās ļauns uzvaras prieks, kad vadonis griezās atpakaļ uz nometni.

Šonakt mēs vieni paši, — viņš murmināja. — O, šo gadījumu der izlietot, tāds vairs tik drīz neatgadīsies. Ha, ha, ha, no pazemes vairs neiznāks divi, bet viens, un tas būšu es, Zārbergs — nākošais bandītu vadonis. Oho, tad tik ies zaļi!

13. nodaļa NAKTSGAITAS

Divi tumši stāvi gāja pa laukiem, kas stiepās līdz pašiem Prā­gas mūriem. Tie bija Lips Tulians un Zārbergs, kas gribēja veikt savu pārdrošo plānu.

Nakts bija tumša. Biezi mākoņi klāja debesis. Bet Lipam Tulia- nam tas šķita izdevīgi, jo tumsā viņiem nebija jābaidās no sargiem, kas staigāja šurp un turp pa mūri. Abu starpā neviens vārds netika runāts.

Zārbergs veda, kā jau ceļa zinātājs, un virsnieks sekoja viņam uz pēdām.

Viņi bieži apstājās un ieklausījās. Bet nekas aizdomīgs nebija dzirdams. Tik vējš šņāca, un šad tad iedārdējās pērkons.

Viņi soļoja ātrāk. Pa labi un kreisi atradās lieli vaļņi, apcieti­nājumu priekšskanstis, caur kurām varēja izkļūt uz ūdensgrāvjiem.

Abi žigli metās grāvī un peldēja. Pēkšņi Zārbergs apslāpētā balsī sauca palīgā. Lips Tulians saķēra grimstošo aiz apkakles un laimīgi izvilka krastā.

Zārbergs bija tā pārbijies, ka tikko varēja turēties kājās. Ar rokām gar mūri taustīdamies, viņš stostīdamies teica:

Te ir dzelzs vārtiņi.

Labi, slēdz vaļā! — Lips Tulians atbildēja, vēlreiz uzmanīgi ieklausīdamies.

Zārbergs, drebuļu kratīts, meklēja atslēgu.

Vai suņu nav pagalmā? — vadonis jautāja.

Nē!

Tad uz priekšu! Taisi drīz!

Zārbergs zināja, ka laiks ir dārgs. Viņš ātri un uzmanīgi at­slēdza vārtus.

Vārtiņi iečīksējās, un abi vīri kā spoki izlīda caur mūri.

Nu viņi atradās klostera dārzā, reibinošu rožu smarža tvanoja pretī, un iesānis, no augstajiem klostera baznīcas logiem atspīdēja gaišums.

Mūki ir sapulcējušies uz aizlūgumu, — Lips Tulians iemi­nējās, kad dzelzs vārtiņi atkal bija aizslēgti.

Jā, uz nakts mesi, bet tā drīz beigsies un mēs varēsim rīko­ties.

Vai mēs gaidīsim tepat?

Nē, virsniek, baznīcas durvis ir vaļā, tagad visizdevīgāk tikt iekšā, mūki mūs nepamanīs!

Padoms bija labs.

Abi mūki līda pa krūmiem un brītiņu vēlāk jau sasniedza baz­nīcu.

Zārbergs nebija maldījies — durvis bija vaļā.

Nu ir labi, — bandīts dvesa. — Virsniek, tik bez trokšņa…

Blēdis attaisīja iekšējās durvis, un abi divi bez trokšņa kā spoki

ielīda baznīcā. Tikai pats baznīcas vidus bija apgaismots. Tur mūki, koka krēslos sēdēdami, domīgi skaitīja lūgšanas.

Zārbergs ielīda kādā koka solā un noliecās zemē. Tik Lips Tu­lians vēl stāvēja.

Brīnišķas domas sāka viļņot viņa dvēselē. Viņš redzēja Tuna pils baznīcu, dzirdēja savas iemīļotās Hedvigas jāvārdu, ar ko viņa tika saistīta ar citu.

Pēkšņi Zārbergs viņu paraustīja aiz svārkiem.

Velns rāvis, virsniek, liecieties pie zemes — tie jūs ieraudzīs!

Ne vārda nebilzdams, jaunais vīrietis pabēga aiz kāda sola, jo

mūki jau cēlās augšā no sēdekļiem un atstāja baznīcu.

Zārbergs uzmanīgi glūnēja no savas paslēptuves.

Hallo, virsniek, vai tur divi melnsvārči neaizlīda aiz lielā altāra? — viņš klusi jautāja.

Vadonis atmodās kā no dziļa sapņa.

Ko tu gribi?

Es domāju, ka divi mūki palika baznīcā!

Nē, visi aizgāja!

Tā … — Zārbergs gausi atbildēja. — Nu, manas acis gan nekad nekļūdās!

Nāc tik, ir jau laiks!

Zārbergs vilcinādamies sekoja vadonim, kas bez trokšņa soļoja pa krusta ejām.