Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Ministrs pārsteigts iesaucās, viņš domāja, ka sapņo, tad sajuta ko aukstu aizskaram pieri.

Nebļaujiet, — ienācējs draudēja. — Man ar jums jārunā, grāf Fleming!

Nu tik vēl ministrs sāka atjēgt, ka viņš ir pamodies, un kāds svešs cilvēks ienācis viņa guļamistabā.

Kas… kas tas te ir? — viņš jautāja, pieri saķēris.

Pistoles stobrs, — skanēja atbilde. — Un varenā ministra galvaskauss sašķīdīs, ka nebūs ko redzēt, ja viņš iedomāsies pre­toties!

Kas jūs esat? — ministrs stostīdamies jautāja.

Svešais pārliecās pār gultu.

Mani saukā par Lipu Tulianu, — skanēja atbilde. — Pēc amata laupītāju virsnieks, un es ceru, ka jūsu gaišība mani pazīst, jūs jau vēl šodien mani pazināt, kad es karaļa priekšnamā klau­sījos.

Ministrs atslīga spilvenos.

Es esmu pazudis, — tas vaimanāja.

Lips Tulians iesmējās.

Tik bailīgs, grāf Fleming? — drošais laupītājs jautāja. — Jā, kur nu ir jūsu ķērāji un kareivji? Nu es esmu Drēzdenē — pat valsts ministra pilī, sauciet tak savus ļaudis! Lai tie ņem mani ciet.

Ministrs vēl arvien juta auksto pistoles stobru pie pieres.

Nepastrādājiet grēka darbu, jūs tak negribēsit nogalināt ne­apbruņotu cilvēku? — viņš bailēs drebēdams teica.

Lips Tulians sakampa viņa roku un turēja kā dzelžos.

Un kādēļ gan ne? — viņš jautāja ar nesatricināmu mieru. — Vai jūs par manu galvu neesat izsolījuši pieci tūkstoši dālderu? Un vai jūs šo summu negribat divkāršot, turklāt vēl no savas paša kabatas, ko?

Flemings stīvi uzlūkoja bandīta tumšo, vīrišķīgi skaisto seju.

No kā jūs to zināt? — viņš neskanīgi jautāja.

Nu, es pats dzirdēju, grāf. Šonakt jūs bijāt karaļa masku ballē. Atcerieties, ko jūs runājāt. Es dzirdēju. Runā, ka jums esot ļoti laba atmiņa — papūlieties tik, gan atcerēsities: desmit tūkstoši dālderu … tos dabūs tas, kurš saķers Lipu Tulianu. Nu, te es esmu!

Ministrs rādīja sāpīgu seju.

Mati bija izspūruši, baiļu sviedri pilēja no pieres, un plati ie­plestās acīs rēgojās nāves bailes.

Tad bandīts uzrāva ministru sēdus.

Atbildiet pats sev! — viņš teica. — Varbūt jūs domājat, ka es tik sevis dēļ ierados? Tad jūs maldāties — es vēl ko citu gribu no jums — jūs, ļaužu bende, asinssūcēj, skaistās, bagātās Saksijas postītāj!

Ministrs gribēja atbildēt, bet nespēja. Nāves bailes apslāpēja katru skaņu, tik pārvērstā seja liecināja par to, ko viņš pārdzīvo.

Blēdis, — Lips Tulians uzsauca viņam apslāpētā balsī. — Jūsu kareivji mani gaiņāja kā meža zvēru, nu jums vajadzēs iepa­zīties ar mani!

Viņš izrāva ministru no gultas. Tas sāka vaidēt.

Klusu, vai… — bandītu vadonis draudēja.

Atdod naudu, — laupītājs turpināja. — Jā mani par tādu summu vērtējat, tad jums tā ir! Kur atrodas nauda — tie desmit tūkstoši dālderu, asinsnauda, kas izsolīta par manu galvu?

Ministrs drebēja kā apšu lapa.

Darba istabā, — tas nāves bailēs izdabūja pār lūpām. — Lielajā skapī ir smagais audekla maks.

Labi, — bandīts teica ar nesatricināmu mieru. — Es paņemšu naudu vēlāk, un, lai jūs to arī zinātu, šo naudu dabūs jūsu apakš­nieki, nabaga ierēdņi, kas par bada algu vergo līdz kapa malai. Sargieties atņemt šiem nabaga velniem kaut vienu feniņu, tā būs jūsu nāve!

Es jau jums atdodu visu, — ministrs stostījās. — Bet žēlo­jiet mani, es … es …

Izbailes apslāpēja viņa balsi.

Lips Tulians kādu brīdi klausījās, tad uzbruka ministram, kas, bailēs kā pārakmeņojies, tik juta, ka rokas zibens ātrumā tiek sa­sietas uz muguras.

Grāfs Flemings zināja, ka viņa kambarsulainis guļ tuvumā, bet izbailes neļāva viņam attapties.

Pa … — viņam paspruka.

Otrs pusvārds iespiedās rīklē, jo Lips Tulians viņam iebāza mutē savīstītu lakatu. Ministrs bija tuvu ģībonim. Pusnemaņā tas vēl juta, ka bandīts sasien arī viņa kājas.

Spēki zuda, un varenais ministrs kā sainis gulēja uz tepiķa.

Lips Tulians paņēma viņu un ielika gultā.

Nelieti, — viņš iesāka. — Es varētu jūs nogalināt, samīt kā tārpu. Tomēr nav vērts, jo jūsu vietā atkal nāktu tāds pat nelietis, kas tikpat bezkaunīgi izsūktu nelaimīgo zemi.

Ministrs klusi stenēja.

Lips Tulians paskatījās logā: rīta pusē jau rādījās bāla svītra.

Uzklausiet manu beidzamo mācību, — bandīts turpināja. — Un, ja jūs to nedarīsit, sargieties! Ja es dzirdēšu, ka vēl uz priekšu tāpat izsolīta alga par manu galvu, tad ieradīšos atkal, un jums būs jāsaņem sods par visu, ko esat Saksijai pāri darījuši, jūs, asins­sūcējs!

Atkal bija dzirdami klusi kunkstieni.

Bet Lips Tulians nevēroja saistīto. Ar spēcīgu roku tas pacēla smago kroņlukturi tā, ka tas izāķējās.

Smagais metāla gabals nu gulēja uz tepiķa, un bandīts pakam­pa grāfu.

Kā spalvu kušķi viņš pacēla to gaisā un valgu galus no rokām un kājām piesēja pie āķa tā, ka ministrs karājās starp griestiem un grīdu.

Dzīvs kroņlukturis, — laupītāju virsnieks smējās. — Nu, ievērojiet, tagad jūs kādu laiku varat mierīgi pārdomāt manus vārdus.

Tas bija briesmīgs, bet reizē arī jocīgs skats.

Ministrs, kam zīda krekls vien bija mugurā, kā ampelmanis karājās ķēdē, šūpodamies uz vienu un otru pusi. Bet Lips Tulians vēl nebija apmierināts, paķēra degošo lukturi no galda un uzlika grāfam virsū.

Nu jūs, gaišība, spīdat, — bandīts smējās. — Bet jums ļoti jāuzmanās, jo, tiklīdz mēģināsit atsvabināties, tā lukturis tūliņ apkritis. Ha, ha, ha, grāfa kungs, piesargieties, uguns nav puķe!

Gaišā svītra rīta debesīs kļuva lielāka.

Laiks pazust, — pārdrošnieks murmināja. — Pagaidām vēl varu netraucēts iziet no pils.

Dzīvojiet vesels, grāf Fleming, — viņš skaļi turpināja. — Ie­gaumējiet manu pamācību, citādi mums otrreiz nāksies izrēķināties. Ievērojiet, citādi jūs mācīsities pazīt Lipu Tulianu kā briesmīgu at­riebēju!

Viņš pacēla dūri, uzmezdams grāfam briesmīgu skatu. Nākošā acumirklī bandīts jau bija pazudis, bez trokšņa — kā nācis.

Bet ministrs vēl karājās divas bezgala garas stundas baiļu sviedros kā izmazgāts, gluži pārvērstu ģīmi.

Kaut varētu saukt!

Bet vīkšķis mutē to neļāva.

Beidzot — beidzot kļuva dzirdami soļi; durvis tika vērtas un slēgtas — laikam nāca kambarsulainis!

Bet tas nebija vis sulainis: pati grāfiene apstājās durvīs, viņa gribēja vēlreiz apvaicāties par daiļo turcieti.

Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies.

Āķī iekārts, karājās viņas uzticamais laulātais draugs, sasiets kā miltu maiss, uz viņa lukturis ar degošām svecēm, kuru gaisma plandīdamās iestaroja ministra bālajā sejā.

Jēkab, — grāfiene iesaucās bailēs drebošā balsī. — Jēkab!

Blakus istabā kambarsulainis izbijies uzlēca kājās un skrēja uz

durvīm; redzēdams savu kungu tādā stāvoklī, tas pārsteigts ap­stājās.

Grāfiene jau bija atjēgusies, metās sasietajam klāt un izrāva vīkšķi no mutes.

Jēkab, — viņa jautāja. — Kas to izdarīja, Jēkab?

Tagad pavērās ministra zilās lūpas.

Kareivjus, kareivjus šurp! — viņš sauca. — Atri! Viņš bija te, mocīja mani! Viņš, briesmīgais laupītāju vadonis Lips Tulians!

11. nodaļa VILKU ALĀ

Dzīve, dzīve brīva mums, Mežos patvērums …

Tai vietā, kur Elbas upe, Bohēmijas klajumus atstādama, tecēja caur Saksiju, līdz pašiem padebešiem slējās klintis. So mežonīgo klinšu pilī, kur reti iemaldījās ceļinieki, bija sapulcējusies daļa no laupītāju bandas. Visa plašā apkārtne baidījās no viņiem, it sevišķi bagātie muižu un piļu īpašnieki.