Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Pagaidi, — karalis uzsauca. — Paliec še, pārgalvīgo iebru- cēj, ne soli tālāk!

Karaļa milzu dūre pazibēja gaisā, Hilda kļāvās tuvāk sienai, un Flemings bailīgi atkāpās. /

Mežonīgi smiekli atbalsojās telpā, priekškars iečaukstējās, mir­klis — un svešais jau bija pazudis.

Karalis metās viņam pakaļ.

Sargi, — viņš sauca. — Kāds te ielauzies neaicināts, ban­dīts — ķeriet viņu! Lūk, svešo melno Domino! Surp viņu, es gribu to atmaskot!

Fleminga ceļi ļodzījās.

Tas bija viņš, — ministrs dvesa. — Majestāt, tas bija Filips fon Mengsteins, ko visa Saksija un Bohēmija ar izbailēm saukā par Lipu Tulianu!

Karalis Augusts apgriezās.

Nevar būt, — viņš smiedamies teica. — Fleming, jūs redzat spokus, tas bija kāds maskojies nebēdnis, kam stiprais vīns sakāpis galvā. Gan jau sargi viņu sagūstīs!

Ministrs neatbildēja.

Bet karalis patlaban neinteresējās par savu ministru. Viņš ap-, brīnoja Hildas glezno stāvu, kura visiem spēkiem pūlējās attapties.

Sāpes, kaisle un sašutums apēnoja daiļo seju, lūpas jau pavērās, lai sauktu: «Jā, tas taisnība, ko ministrs saka, iebrucējs bija lau­pītāju vadonis Lips Tulians — briesmonis ir karaļa pilī!» Sie vārdi tomēr netika izrunāti. Hilda mīlēja bezbailīgo laupītāju, skaisto, paklīdušo vīrieti, un šīs jūtas pārspēja visu citu … Nē, viņa negri­bēja to nodot.

Kā tas iespējams? — karalis jautāja daiļajai maskai. — Kā jūs te iekļuvāt?

Hilda pacēla galvu.

Ko tas nozīmē? — karalis turpināja.

Tas, tas, tā pa jokam, — viņa stostījās. — Es apmaldījos un tikko ieraudzīju masku, tā …

Ja Hilda nebūtu jauna un apburoši skaista, kūrfirsts, bez šau­bām, dusmotos, bet, uzskatot viņas daiļo stāvu, karalis savaldījās.

Pa to laiku arī grāfs Flemings bija atguvies un pārsteigts uz­lūkoja skaistuli, kam maska bija noslīdējusi no sejas.

Komtese fon Brokdorfa, — ministrs izbrīnījies iesaucās.

U, kāda savāda iepazīstināšana, mīļo Fleming, — karalis teica jau atkal labā prātā. — Jūs pazīstat šo jauno dāmu?

Majestāt, tas bija masku joks, — Hilda, jau pilnīgi attapu­sies, teica. — Kāds nebēdnis man sekoja, un, kad viņš kļuva par daudz uzbāzīgs, es iebēgu te. Lūdzu piedošanu, ka es, pašai nezinot, ienācu karaļa istabā!

Viņa noliecās, lai paceltu uz grīdas gulošo masku, un vīriešu jūsmīgie skati nebeidza raudzīties uz skaistules kailajiem, žilbinoši baltajiem pleciem.

Fleming, — karalis dvesa. — Sī Brokdorfa ir pati Venēra, viņa pārspēj manu fantāziju — nudien, īsta Venēra!

Hilda atkal bija uzlikusi masku un stāvēja karaļa priekšā.

Vai majestāte atļauj maa atstāt šīs telpas? — viņa jautāja, zemu palocīdamās.

Karalis Augusts devās viņai klāt.

Sods jādabū, — viņš atbildēja. — Es gan neesmu sumpurnis, bet, ja bez atļaujas esat ielauzusies, sods jāsaņem!

Hildas acis iedegās. Velnišķi plāni jau sāka tēloties fantāzijā, ar sievietes smalko iejūtu tā redzēja, ka viņas skaistums pārņēmis karaļa prātu.

O, un šo gadījumu tā gribēja izmantot!

Viņa pazemīgi sakrustoja savas marmorbaltās rokas pār žilbi­noši daiļajām, pusatsegtajām krūtīm.

Es saņemu sodu, majestāt, — viņa dvesa. — Sodiet mani, grēcinieci, kas, n© kāda nebēdņa bēgdama, te ienākusi.

Karalis Augusts bija sajūsmināts, apburts.

Labi, es būšu žēlīgs tiesnesis. Ņemiet manu noku, komtese fon Brokdorfa — par sodu jūs šovakar paliksit ar mani!

Grāfs Flemings aiz prieka berzēja rokas.

Lieliski, — viņš murmināja. — Brokdorfas skaistums apbūris karali. To es gribēju — ja viss izdosies, kā vēlos, tad spēli būšu vinnējis!

Viņš sekoja pārim, kas devās uz dārza pusi.

Hilda bija lepna, ka pats karalis viņai parāda tādu godu, bet viņas acis nemitīgi lūkojās apkārt, vai neredzēs kur stalto, melno iebrucēju.

Velti! Lips Tulians-bija pazudis.

Hilda ievēroja pārējo dāmu skaudīgos skatus. Visapkārt dzirdēja sačukstamies.

Karalis ar kādu masku … Kas tā ir … Ha, vai tā būs kāda sieva, kas atkal savaldzinājusi karaļa sirdi . . . Jauna zvaigzne Au­gusta Stiprā galmā …

Sargi un kareivji steidzās pa karalisko Cvingera dārzu, meklē­dami izbēgušo, karaļa pilī iekļuvušo masku.

Grāfs Flemings lika katru daudzmaz aizdomīgu personu vest šurp, un dažs labs Domino dabūja iepazīties ar ministru.

Flemings tik atbildēja:

Tas nav viņš — meklējamais.

Maska, kurā Flemings ieraudzīja bandītu vadoni, bija pazudusi bez pēdām, kā zemē ielīdusi, kaut arī sargi uz grāfa pavēli tūliņ bija ieņēmuši visas Cvingera izejas.

Neapmierināts un sabozies ministrs beidzot atmeta ar roku, pats šaubīdamies, vai tik nebūs pārskatījies. Ja jau svešais tiešām būtu laupītāju vadonis, kur tad šis būtu palicis?

Uz to neviens nevarēja atbildēt. Sis jautājums palika neatrisi­nāma mīkla.

10. nodaļa

APMEKLĒJUMS NAKT Ī

Svētki bija galā.

Pa klusajām rezidences ielām ripoja greznas ekipāžas, un Cvin­gera dārzā iestājās klusums.

Kādos greznos ratos sēdēja valsts ministrs grāfs Flemings ar savu daiļo, diezgan jauno sievu.

Sievai bija piesities nelabums, mazās rociņas kā drudzī knibi­nājās ap zīda lentēm.

Jēkab, — jaunā dāma iesāka. — Kas tā turciete bija, kuru majestāte tik sevišķi pagodināja?

Valsts noslēpums, mana dārgā!

Ā, tu zini gan, tik negribi man teikt, — viņa iekaisa. — Tie­šām — es zinu, kādēļ. Tu esi greizsirdīgs par to, ka karalis man dažreiz parādīja uzmanību. Ai, tas ir ļoti slikti no tevis, Jēkab!

Daiļā sieva sirdīgi iešķukstējās.

Grāfs Flemings klusībā pavīpsnāja, jo viņa sievai bija taisnība: viņš pats ar gudru ziņu bija pūlējies galantā karaļa uzmanību pie­vērst daiļajai Hildai fon Brokdorfai.

Vai tu man teiksi, kas bija turciete — jā, vai nē? — dāma kļuva nepacietīga.

Es tiešām nezinu, mana dārgā, — ministrs atbildēja.

Laulāto draugu starpā draudēja izcelties strīds. Bet ministra

rati jau apstājās greznās pils priekšā, tuvu Lielajam dārzam.

Daiļā sieva spītīgi atbīdīja viņa roku un devās uz savām is­tabām, kamēr Flemings gurdens uzmeklēja guļamistabu. Ar kam­barsulaiņa palīdzību izģērbies, varenais vīrs, sāpīgi vaidēdams, ieslīga zīda spilvenos.

Tas bija gudrs šaha gājiens, — Flemings murmināja. — Ka­ralis manai sievai dāvāja vairāk intereses, nekā man varēja patikt. Nu viņam būs ko domāt par skaisto Brokdorfeni. Ka tik es zinātu, vai iebrucējs patiesi bija Lips Tulians… Filips…

Ministra beidzamie vārdi skanēja aprauti, tikko saprotami.

Labu brīdi valdīja klusums. Grāfs Flemings bija iemidzis.

Te, klau — vai tie nebija steidzīgi soļi priekšistabā, vai nečauk- stēja guļamistabas priekškars?

Naktslampas blāvā gaismā parādījās tumšs stāvs — kāds vī­rietis! Klusiņām tuvojās gulētājam. Vai tas bija spoks, gars bez miesas un kauliem, kas naktsstundā klejo apkārt?

Nē, tas bija cilvēks. Viņš atlaidās sēdeklī pie ministra gultas, un tas iečīkstējās zem miesas svara.

Kādu brīdi viņš sēdēja kā akmens tēls, tad pacēla roku un spē­cīgi paraustīja gulētāju.

Cilvēks, bezkauņa, — ministrs, pamodies; murkšķēja. — Pui­ka, es tevi aiztriekšu pie velna!

Es neesmu jūsu kambarsulainis, grāf Fleming! — vīrietis atbildēja.