Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Tautas mutē bandīti bija iesaukti par melno gvardi, un šis ap­zīmējums bija pamatots, jo mežonīgie laupītāji ar notašķītajiem ģīmjiem tiešām bija bīstami.

Viņu vidū nebija ne Zamuela, ne Butlera, bet gan Zārbergs un kāds vīrs vārdā Vitorfs, kas piederēja pie jaunā vadoņa uzticamā­kajiem ļaudīrti.

Vitorfs vēl bija jauns, pēc sejas gluži kā meitene, bet, kad viņa tumšās acis iedegās, bija jāatzīst, ka viņā slēpās apbrīnojama enerģija.

Zārbergs nebija vis slinkojis.

Sis blēdis izlietoja katru gadījumu, lai kūdītu un musinātu lau­pītājus pret Lipu Tulianu, jo pats ļoti kāroja tikt par vadoni. Līdz šim viņam nebija sevišķi veicies, bet daži nemierīgākie jau bija viņa pusē, un Zārbergs cerēja, ka piekritēju skaits vairosies.

Vitorfs šo blēdi nekad neizlaida no acīm, bet neko neteica, jo Zārbergs bija teicams spiegs un bez viņa nevarēja iztikt.

Garās alas dibenā kurējās uguns, dūmi spiedās laukā pa vai­rākām klints plaisām, un no ugunskura puses laiku pa laikam at­skanēja skaļas balsis.

Tās bija meitas, kas pavadīja savus mīļākos; viņas trakoja un ālējās, tik Guste sēdēja savrup un sabozusies īgni kaut ko atbildēja, tiklīdz kāds laupītājs jokodams gribēja tai tuvoties.

Vitorfs uzmeta grupai nemierīgu skatu.

Vai nebūsit klusākas, jūs, skuķes, — viņš uzsauca tām. — Tāds troksnis kā ellē — nez cik tālu var dzirdēt!

Skaļi smiekli sekoja kā atbilde, un kāda skuķe pieskrēja pie viņa.

Jūs atkal gribat bārties, — tā mīļi uzrunāja jauno laupītāju. — Kurš tad mūs šai tuksnesī dzirdēs? Kaunieties, jums vēl nevienas meitas nav, nudien, skaudība sāk celties!

Viņa uzmeta tam kaislu skatu, bet Vitorfs uzgrieza muguru.

Es negribu meitas, — viņš nelaipni atteica.

_— Ha, ha, ha, — skuķe smējās. — Jūs esat laupītājs. Jūs do­mājat, ka esat par mani labāks? Ehē!

ViņŠ neatbildēja, bet Zārbergs pasmīnēja.

Tas jau arī tāds — nezina, kur galvu celt! — Zārbergs iečuk­stēja kādam biedram. — Tie abi grib uzstāties kā lielmaņi, jo viņi cēlušies no labām ģimenēm.

Zārbergs tuvojās Vitorfam.

Vai tu neturēsi muti! — Vitorfs iesaucās. — Tu vairāk ne­zini, kā nemieru Celt. Kas mēs būtu bez Lipa Tuliana? Muļķu bars, ko izputinātu pirmā kareivju nodaļa. Tagad tu zini, ko es domāju, un liec mani mierā!

Nu pagaidi tik, — Zārbergs murmināja. — Kad es reiz būšu vadonis …

Viņš uzcēlās un devās pie saviem draugiem bohēmiešiem.

Vitorfs domīgi aplūkoja alu.

Tā jau daudzkārt bija sniegusi laupītājiem patvērumu un tādēļ ierīkota visām vajadzībām.

Dažās vietās karājās biezi priekškari, kas alu pāršķīra vairākās daļās.

Te atradās arī trauki, podi, pat vienkāršas mēbeles, visvairāk egļu koka galdi un krēsli; koka vadžos karājās laupītāju bruņas.

Vitorfa sejā atspoguļojās arvien lielāks nemiers.

Virsnieks jau vakar solījās būt šeit, bet nav vēl nācis, — jau­nais laupītājs teica bažīdamies. — Ka nav kas atgadījies. Es jau viņu brīdināju, bet viņš neklausīja.

Mežā atskanēja signāla troksnis, un bandīti kā elektrizēti uzlēca kājās,.

— Virsnieks Lips Tulians nāk, urā, nu atkal būs laupījums!

Zārbergs uztraukts vēroja gavilētājus.

Ari Guste bija uzlēkusi kājās.

Viss viņas augums drebēja kā drudzī un zilās, spožās acis prie­cīgi iedegās, kad gaidītais parādījās alas durvīs.

Vitorfs steidzās viņam pretī.

Beidzot, beidzot! — jaunais laupītājs iesaucās. — Es jau no tiesas domāju, ka jūs vairs nekad neatgriezīsities no pilsētas!

Vadonis spēcīgi paspieda viņa roku, viņu vienīgo sev līdzīgu atzīdams, jo arī Vitorfs bija cēlies no labas ģimenes.

Trakas greizsirdības pārņemts, tas bija nogalinājis savu sievu līdz ar draugu, kas bija izpostījis viņa laimi.

Pēc tam viņš bija aizbēdzis un piebiedrojies laupītājiem, jo arī viņam bija dzinušies pakaļ, kā arī atņēmuši viņa īpašumus.

Drēzdenē es izrēķinājos. — Lips Tulians teica. — Nu es atkal jūs vedīšu — zibens ātrumā parādīties un tikpat ātri pazust. Lik­sim bezsirdīgajiem lielmaņiem trūkties!

Un mēs jums sekosim, mēs cīnīsimies līdz beidzamai asins- pilītei, — Vitorfs drošsirdīgi atsaucās: — Lai dzīvo virsnieks!

Un laupītāji gavilēdami piebalsoja:

Urā, lai dzīvo Lips Tulians! Urā!

Jaunais vadonis pacēla roku, pavēlēdams klusēt. Ieraugot skuķes ap uguni, viņa seja apmācās vēl vairāk.

Jau atkal meitas, — viņš pusbalsī teica Vitorfam. — Vai šie ļaudis nemaz nevar bez skuķiem iztikt?

Uzrunātais paraustīja plecus.

Virsniek, tur neko nevar darīt. Sīs skuķes jau ar meža dzīvi apradušas un izspiegošanā mums daudzreiz pakalpo.

Vai meitene meža dzirnavās ir labi apgādāta? — Lips Tulians jautāja.

Jā, dzirnavnieks jau solījās gādāt par viņu kā par savu bērnu!

Nu labi, tad es esmu mierīgs; dzirnavnieks jau nu gan ir liels nelietis, bet viņš baidās no manis un neuzdrošināsies darīt pāri.

Nē, tas nebūs, virsniek. Kurp dosimies rīt?

Uz Prāgu! — viņš teica gausi un dobji.

Ā, es zinu — pie gubernatora!

Jā. Vai šim nelietim!

Jaunais vadonis devās uz alas dibenu.

Ārā jau sāka tumst. Nakts nāca ātriem soļiem, un vadonis jutās stipri noguris no tālā ceļa.

Novēlējis labu nakti, Lips Tulians iegāja atsevišķā telpā un iekrita mīkstā, čaukstošā sienā. Alā bija ieviesies klusums. Laupītāji sargājās trokšņot, bīdamies un cienīdami savu vadoni.

Virsnieks guļ, netraucējiet, — gāja no mutes mutē, un pat

Zārbergs ar saviem draugiem klusēja… Beidzot arī laupītāji cits pēc cita devās pie miera. Nepagāja ne stunda, kad pēdējais bandīts jau bija apgūlies, tik sargi stāvēja ārā, klinšu plaisā, lai varētu paziņot par ienaidnieka tuvošanos. Kādā telpā pēkšņi kaut kas sa­kustējās, biezais priekškars tika atvilkts, un daiļa, ziedoša meitene lūkojās apkārt.

Tā bija Guste, meža dzirnavnieka meita. Viņa bija viena savā guļamistabā, un viņai starp laupītājiem nebija neviena mīļākā; ar varu tai neviens nedrīkstēja tuvoties.

Labu brīdi tā skatījās apkārt, jo uguns vēl deva tik daudz gaismas, ka pat attālākie kakti Vilku alā bija saskatāmi.

Nekas nekustējās, tik dobja šņākšana liecināja, ka laupītāji guļ cietā miegā. Meitene paslīdēja aiz priekškara. Guste bija ģērbusies vaļīgi, jo nakts bija silta. Alā valdīja klusums.

Vieglais, īsais ņieburs bija gandrīz vaļā, un, kad Guste pacēla savas baltās, līdz pleciem kailās rokas, lai sakārtotu tumšos matus, viņa izskatījās ļoti kaira, vilinoša.

Meitene ļoti labi apzinājās, cik viņa skaista; tas bija lasāms viņas apmierinātā skatā.

Smalkās kājiņas pa akmeņiem uzmanīgi likdama, skuķe klusi pagāja gar uguni.

Kurp gan viņa devās? Vai viņai nebija slepens mīļākais?

Pēkšņi Guste apstājās.

Viņa stāvēja aiz priekškara, kas atšķīra vadoņa telpu no pārē­jām. Klausījās. Straujā elpa, kas cilāja viņas krūtis, liecināja par uzbudinājumu. Iekšā viss klusu. Vēlreiz pametusi bailīgu skatu visapkārt, Guste iemuka telpā.

Pa priekškara spraugu iestaroja izplēnoša ugunskura spīdums un apgaismoja virsnieka daiļo stāvu.

Guste skatījās vīrišķīgi daiļajā sejā.

Guļ, — viņa čukstēja.

Skaistule lēnām gāja tuvāk; viņas puspavērtās lūpas šķita iz- galējušās mīlas skūpstu. Nu jau Guste bija nometusies ceļos blakus guļasvietai.