Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Ak nē, tas bija cilvēks, kas dedzīgā lūgšanā noslīdzis ceļos pie altāra; mūžīgā uguns liesma apgaismoja jaunas, bālas sievietes brīnišķi vijīgo stāvu.

Daiļā lūdzēja šķita atraisījusies no visa laicīgā, un debešķīgi skaistā seja bija pievērsta krustā sistajam Pestītājam.

Tā bija Hedviga.

Mans Pestītāj, uzklausi manu lūgšanu, — viņa lūdza. — Es nelūdzu par sevi, bet piedod viņam, tam, kuram pieder mana sirds, atgriez viņa prātu, lai viņš atstāj ļauno ceļu. Ak, Kristus, visas pasaules Pestītāj, piedod Filipam viņa grēkus!

Asaras ritēja pār bālās, daiļās lūdzējas vaigiem, kad mazās, drudžaini karstās rokas cēlās pret krustā sistā tēlu. Mūžīgā uguns blāzmoja augšup, un šķita, ka krustā sistā Pestītāja vaigs, žēlas­tības apstarots, pievērsies lūdzējai.

Atgriez viņa prātu, ak Pestītāj, — Hedviga lūdza. — Viņš ir smagi grēkojis, bet viņa sirds nav ļauna, viņš aizrāvies ļaužu cietsirdības dēļ un sabiedrojies ar laupītājiem, kas aplaupa savus līdzcilvēkus. Viņš mani vairs nemīl, bet es nedusmoju, es gribu mīlēt tevi, manu Pestītāju. Tu esi mans pēdējais patvērums; es gribu klosterī aizlūgt par Filipa grēkiem.

Daiļās lūdzējas balss izskanēja kā ievainots zvans. Briesmīgas sāpes plosīja mīlas pilno sirdi. Ak, Hedviga varēja kliegt un tomēr neizkliegt aso moku dedzi. Jo Filips, bezgala mīļais Filips viņu ir aizmirsis.

Tā Hedviga domāja. ' Nedēļām ilgi viņa meklēja to, daudzkārt maldījās, gulēja mežā, līdz ieraudzīja laupītāju vadoni liecamies pār skaistu meiteni un glāstām viņas mīļo sejiņu. Iekunkstēdamās viņa spieda roku uz viļņojošās krūts. Tur iekšā dega un sāpēja, it kā kāds ar nažiem graizītu.

Lūzti, asiņainā sirds, — viņa čukstēja. — Lūzti, tik mieru, mieru — es gribu mirt!

Bezgalīgas sāpes bija pārņēmušas Hedvigu.

Viņa nedzirdēja troksni aiz altāra.

Tur uzlīda divi tumši stāvi, kaisliem iekāres skatiem uzlūkodami daiļo lūdzēju.

Tā ir viņa, — viens no mūkiem ieminējās. — Uz priekšu, projām viņu!

Hedviga uzlēca kājās.

Divi mūki, kapuces pār sejām uzvilkuši, kā spoki no veļu valsts uzbruka viņai.

Hedviga gribēja kliegt.

Par vēlu! Smaga roka aizspieda muti, izbaiļu kliedziens nosma­ka, spēcīgas rokas apkampa viņas stāvu un vilka puspaģībušo aiz lielā altāra.

Neliešu pēkšņā ierašanās nebija nekāds brīnums, jo arī te, mar­mora klonā, bija uzcelta akmens plāksne, gluži tāpat kā mūku klostera baznīcā; arī te šaurās kāpnes veda lejā.

Hedviga sāka nojaust briesmas, kādas viņai draudēja. Ar vi­siem spēkiem viņa pūlējās izrauties no uzbrucēju rokām, kas smie­damies vilka savu upuri pa kāpnēm lejā.

Augšā akmens pats no sevis mehāniski aizvērās, un abi mūki stāvēja laternas apgaismotā ejā.

Viens no uzbrucējiem, spēcīgs mūks, turēja Hedvigu rokās, ka­mēr otrs bezkauņa ar lakatu aizsēja viņas muti, lai apklustu moku pilnie vaidi.

Kurp? — otrs mūks jautāja.

Pacieties, draudziņ, — atbildēja pirmais, kas turēja Hedvigu kā dzelzs, žņaugos. — Tev būs ko pabrīnīties, kad redzēsi, ko slēpj šis apakšzemes ceļš. Bet nu nāc, nakts ir īsa, un, dienai austot, mums jābūt atpakaļ klosterī.

Hedvigu sev līdzi vilkdams, viņš ātri devās pa priekšu, kamēr viņa pavadonis ar laternu apgaismoja ceļu.

Hedviga bija tuvu nemaņai.

Bet, iedomājot briesmas, viņa pārvarēja sievišķīgo vājību, zinā­dama, ka viņas gods ir apdraudēts, ka bezkaunīgie mūki izpildīs iekāroto.

Viņa saņēma beidzamos spēkus un mēģināja izrauties.

Par velti, dārgā, — nelietis pavīpsnāja. — Veltas pūles, ha, ha, ha! Jūs neesat pirmā, kuru nesu uz slepeno istabu.

Otrs klostera brālis griezās pie sava biedra.

Bet ja viņa mūs uzdod?

Ha, ha, ha, tas nekad nenotiks. Viņa ir skaista, bet līdzko viņa mums apriebsies — pazudīs tāpat kā visas citas. Dienasgaismu viņa nemūžam vairs neredzēs, jo šīs ejas noslēpumu bez mums neviens vairāk nedrīkst zināt.

Otrs ņirdza kā pats sātans.

Ātrāk, — Hedvigas nesējs uzsauca. — Ej ātrāk, tur jau ir slepenā ieeja mūsu paslēptuvē, kur mūs gaida pasaules prieki. Tā ir karaliski ierīkota te, pazemē, redzēsi — tur būs ko pabrīnīties. Ak, neplosies, mans daiļais bērns, tas ir veltīgi, no mums jau tu neizbēgsi!

Bet izmisums Hedvigai deva milzu spēku.

Viņas acīs briesmīgās krāsās jau tēlojās neģēlīgais skats; visus spēkus saņemdama, viņa atsvabināja vienu roku un nākošajā acu­mirklī sagrāba bezkaunīgā mūka kapuci. Nelietis lādēdamies gri­bēja satvert savu upuri, bet neviļus paslīdēja kāja. Neko nedomā­dams, viņš tvēra ar labo roku, meklēdams, kur pieķerties.

Hedviga juta žņaugus atlaižamies un ar visiem spēkiem izrāvās no vīru nagiem.

Tas kā izgalējies vilks tvēra pēc viņas drēbēm un satvēra to aiz svārkiem. Necilvēks gribēja viņu kampt aiz rīkles.

Hedviga rāvās uz priekšu, plānā drēbe izšķīda, un mūks ierau­dzīja savos pirkstos stērbeles.

Hedviga izrāvusies iebēga tumšajā ejā.

Ķer viņu, — neģēlis sauca. — Ķer viņu!

Skubināšana bija lieka, jo otrs mūks jau dzinās pakaļ, ko mā­cēja.

Hedviga bez domāšanas skrēja uz priekšu, pati nezinādama kurp, tik projām, projām! No bezkauņām, varmākām. Mūks, vajā­tājs, jau turpat būtu viņu saķēris, kad biedrs to panāca un satvēra aiz elkoņa.

Stāvi, citādi ieskriesi dziļumā! — viņš uzsauca.

Tai pašā acumirkli atskanēja vaids, tad švīkoņa, kā dziļi kaut kam krītot, un dobjš troksnis apstiprināja notikušo.

Laid mani viņai pakaļ! — sauca mūks, kas bezmaz Hedvigu bija panācis.

Par vēlu, — viņa biedrs sabozies murmināja. — Bēgle iekrita kapu velvē. Tur apakšā viņa guļ sadragāta, un, ja vēl būtu dzīva — drīz tā kā tā mirtu.

Dosimies lejā! — otrs kā sasvilis izsaucās. Tam kremta, ka laupījums izsprucis.

Nav iespējams. Tur neviens nevar iekļūt, bedre ir ļoti dziļa, velve iebrukuši, un tā ir radies šis caurums, pa kuru var ietikt bedrē. Nāc, iesim savā cellē! Te vairs nav, ko darīt.

Otrs klostera brālis vēl kavējās.

Vēl tak vajag atrasties kādai citai ieejai kapu velvē, — viņš iesāka. — Skaistā sieviete varbūt ir tikai viegli ievainota. Varbūt vēlāk vēl varam par savu laupījumu papriecāties!

Es nezinu nevienas ieejas, — viņa draugs īgni atbildēja. — Kapu velve ir atlikusi no kādas vecas baznīcas, kas pirms gadu simteņiem izpostīta. Tur apakšā viss ir sagruvis un apbiris, un tur nav iespējams ieiet.

Bet ja nu viņa, iekritusi, kliedz?

To neviens nedzirdēs, tukšajās ejās balss pazūd. Nu iesim, cellē varēsim parunāties!

Mūks kādu brīdi vēl klausījās, bet, kad no bedres nekas nebija dzirdams, viņi steidzās uz slepeno izeju aiz altāra.

Kāds liktenis nu sagaida nelaimīgo Hedvigu?

15. nodaļa MĪĻĀKĀ ROKĀS

Visapkārt tumsa, bieza, gandrīz taustāma tumsa. Baigo klusu­mu netraucēja neviena skaņa.

Neviena skaņa, bet… praulos, šķiet, vienmuļi grauž līķu tārps: tik, tik, tik …

Taču ta nebija līķu tarpa tikšķēšana, ai ne. Paspīdēja gaišumiņš, tērauds sita kramu, un, lūk, lūk: iedegās maza laterniņa.

Sākumā deglis tikai kvēloja, tad liesmiņa sāka celties augstāk un apgaismoja tuvāko apkārtni. Kāds skats!

Visapkārt augstu sakrauti zārki, metāla — rūsas sēsti, koka — satrūdējuši, sadrupuši, tā ka dažviet redzami pelēkbalti miroņu kauli.