Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Mana, mana Heda, tu atkal esi mana, pēc tik ilga laika, es drīkstu tevi skūpstīt. Heda, mīļā, tu man esi viss, es tevi vairs nelaidīšu, nelaidīšu — tu esi mana!

Dieva dēļ, Filip, nezaimo, es tak esmu cita sieva — priesteris mani savienoja ar grāfu Martinicu.

Briesmīgas sirdssāpes pārņēma jauno vīrieti.

Kas priestera vārdi! Ar varu tu tiki piespiesta! Priestera vār­diem nav nekāda svara. Tu esi mana līgava un kļūsi mana sieva. Un es, Lips Tulians, bandīts un laupītājs, visas pasaules mantu no­likšu pie savas Hedvigas kājām!

Laid mani, Filip, tu grēko!

Ko?! — viņš iesmējās. — Es grēkoju, kad ņemu to, kas man pieder? Heda, saki man, vai tu mīli mani, vai tava sirds jau atsve­šinājusies no manis?

Nē, Filip, es mīlu tevi, tevi vienīgo, un mīlēšu tevi vēl nāvē!

Filips iegavilējās.

Savaldies, Filip — Hedviga teica. — Esi mierīgs, priestera vārdi tev jātur svēti! Vai tu gribi tik briesmīgi apgrēkoties un ne­kad, nekad vairs nelūgt un negaidīt debess piedošanu?

Heda, kad tu būsi pie manis un piederēsi man, pat elles uguns man būs kā paradīze!

Ak, mans Pestītāj, nepiemini viņam to, viņa sirds to nedomā, ko runā mute, — Hedviga lūdza.

Vai tu, Heda, domā, ka es pulgoju tavu svēto ticību, Nebūt ne! Bet mums vēl visa dzīve priekšā, mēs vēl esam jauni un mīlam viens otru. Tev jākļūst laimīgai, laimīgai, kaut arī kā laupītāju vadoņa sievai. To es tev zvēru, mīļā, zvēru pie manas mirušās mātes!

Un viņš to sirsnīgi noskūpstīja.

Laid mani vaļā, Filip, tu grēko. Es negribu būt ne grāfa sieva, ne tev sekot, kaut arī mīlu tevi par visu vairāk. Es palikšu klosterī!

Lips Tulians vēl vienmēr turēja Hedvigu apkamptu.

Tā, tu gribi iet klosterī, kur bezdievīgie mūki, tava skaistuma apstulboti, uzglūnēs tev! Ai nē, Heda, mīļā, to es nevaru pieļaut. Savu laimi vairs nelaidīšu no rokām laukā!

Dobja iekunkstēšanās sekoja kā atbilde, un daiļā galviņa atslīga uz viņa rokas.

Paģībusi viņa gulēja laupītāja rokās.

Lips Tulians skatījās uz viņas kailo plecu.

Ha, viņa būtu mana, pavisam mana vēl šinī pašā stundā, bet es … es to negribu. Viņa piederēs man, kad mežā ar lakstīgalu dziesmām svinēsim kazas! Tad Hedviga bus mana, mana sieviņa un manas sirds karaliene!

Lips Tulians lēni atguldīja paģībušo un apsedza ar mēteli.

Ko? Pavisam biju aizmirsis,— viņš teica, laternu paņemdams.

Ir jau laiks meklēt izeju; te ilgāk nevaru palikt. Drīz ausīs rīts un man jātiek laukā no pilsētas!

Lips Tulians sāka meklēt izeju. Ātri pārkāpa pār šķirstiem, de­vās pa šauro eju, meklēdams mūrī kādas durvis.

Šur tur viņš uzmina satrūdējušiem kauliem, kas birža zem viņa kājām.

Tālāk un tālāk veda baigā eja. Tad viņš atskatījās, kur bija atstājis Hedvigu; vēl viņa nemaņā gulēja turpat. Tad tas dusmīgi sasita rokas.

Esam aprakti dzīvi, — viņš teica caur zobiem. — No šīs briesmīgās velves nav nekādas izejas. Ha, es nemaldos vis, bedre ir aizmūrēta un tikai putns var izspurgt pa augšējo caurumu.

Visapkārt kaili mūri. Visur, kur tik skaties, satrūdējuši šķirsti, blakus miroņa galvaskauss, kura acu dobumi tā spokaini raugās pretī. Tā vien šķiet, it kā viņš teiktu: — Tu esi pazudis, Lip Tulian, līdz ar savu daiļo Hedvigu. Jums tepat jāmirst, jūs esat mūsu valstī, un jūsu kauli drīz balināsies mūsējiem blakus!

Lips Tulians vēl skatījās. Tad Hedviga pakustējās un klusi ie­vaidējās. Viņš tūliņ steidzās turp.

Heda, mana mīļā Heda!

Ak. Filip, ļauj man iet, es iešu klosterī, lūgšu Dievu par tevi, mīļais, lūgšu, kamēr beigšu elpot!

Viņš dusmīgi uzrāva to augšā, tā ka Hedviga iekliedzās.

Nedomā vairāk par klosteri, mīļā, — Lips Tulians teica, viņu skūpstīdams. — Liktenis ir lēmis — mēs paliksim kopā uz mūžu!

Filip, negrēko, es nedrīkstu tev piederēt.

Un tomēr tu būsi mana, — viņš skumji teica. — Es, Heda, esmu izmeklējis visu telpu — te nav nevienas izejas. Mēs esam dzīvi aprakti, mums tepat jāmirst!

Tagad Hedviga vairs neatstūma viņu, bet cieši kļāvās tam klāt.

Jāmirst, — viņa dvesa. — Ak, Filip, cik jauki mirt kopā ar tevi, manu Filip!

Tiešām, — viņš iesaucās tādā balsi, ka Hedvigu pārņēma svētas ielīksmes jūtas. — Mums jāmirst, mīļā, mēs esam pazuduši

ieslēgti šajā aizmirstajā apakšzemes kapā. Bet mūsu mīla būs stiprāka par nāvi, tā mūs vēl savienos nezināmā viņā saulē. Bet tagad es tevi skūpstīšu, mīļā, skūpstīšu, kamēr tu manās rokās beigsi elpot. Ai, Heda mīļā, mēs baudīsim mīlu, mēs dzīvosim, ie­kams mirsim!

Laupītāju nometnē ar nepacietību gaidīja Lipu Tulianu un viņa pavadoni.

Viņi zināja, ka vadonis par kaut kādu nedarbu grib atriebties Prāgas gubernatoram.

Bet kādēļ īsti, to neviens nezināja, jo Lips Tulians nevienam neko nebija teicis, un pat Vitorfs nezināja vadoņa īsto vārdu.

Ausa jau rīts.

Nometnē visi bija kājās, gaidīdami vadoni, kas nesīs jaunas ziņas. Visi-bija gatavi uz bagātu laupījumu.

Vitorfs sēdēja pie ugunskura, viņam blakus Guste. Pārējie lau­pītāji ilgodamies slaistījās būdas priekšā.

Gaisma jau svīst, — Vitorfs domīgi teica. — Ka tik viņam kaut kas nav atgadījies, jo vadonis jau ne no kā nebaidās.

Arī Gustes sejā bija lasāmas rūpes.

Ak, kaut viņš te būtu, — tā murmināja. — Es vēl nezaudēju cerības, viņš nebūs pret mani vienaldzīgs, viņš taču ir jauns; jāpa­ciešas, tā stunda nāks, kad viņš būs mans; Elzbete taču sen vairs nestāv ceļā!

Pēkšņi no meža atskanēja dobjš signāls. Visi pielēca kājās.

Viņi nāk, viņi nāk, nu būs laupījums! Oho, vadonis mūs vedīs! — laupītāji sauca.

Guste stāvēja blakus Vitorfam, mīlas pārņemta, ilgu pilnām acīm raudzīdamās uz meža pusi.

Kāds vīrietis steidzīgi nāca šurp.

Zārberg, — Vitorfs jautāja. — Kur vadonis? Vai palika pie sargiem?

Viltīgais nelietis devās pie ugunskura. Viņš bija gluži slapjš, seja bāla, un acis kvēloja kā ogles.

Zārberg, — Guste, ļaunas nojautas pārņemta, jautāja. — Kur vadonis?

Blēdis stāvēja pie uguns.

Biedri, — viņš stostījās. — Biedri — nelaime! Vadonis pa­galam!

Pagalam?! — Vitorfs iekliedzās. — Pagalam?!

Jā . . . Jā, — Zārbergs šļupstēja. — Viņš ir… ir…

Tālāk viņš netika, jo Guste zibens ātrumā bija pieskrējusi klāt.

Viņas mazās, bet stiprās rokas iekampās Zārberga kaklā un sāka nelieti žņaugt.

Pagalam? — meitene sauca caur zobiem. — Suns, neģēlis! Ja Lips Tulians ir beigts, tad tu viņu…

Laid mani vaļā, skuķe! — Zārbergs vaidēja.

Nelieti, es tevi nožņaugšu! — Guste trakoja. — Tu esi viņu nogalinājis, to var redzēt no tavām acīm — manu mīļo tu esi no­nāvējis!

Zārbergs, briesmīgi saskaities, saķēra meitenes rokas.

Brauc ellē, skuķe! — viņš kliedza, meiteni grūstīdams. — Es tevi uz vietas pataisīšu aukstu!

Guste ieklepodamās nokrita zemē, taču žigli atkal uzlēca kājās, gribēdama no jauna doties uzbrukumā.

Nāc tik šurp! — Zārbergs rūca, izrāvis dunci. — Pamēģini tik man vēl acis skrāpēt, dabūsi ar šito!

Guste nebaidījās no draudiem.

Atdod man Lipu Tulianu! — viņa kliedza.

Zārbergs pacēla dunci.

Dur tik, blēdi! — Vitorfs sauca. — Tad mana lode sašķaidīs tev galvu!