Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Nelietis pagriezās pret Vitorfu.

Piesargies, Vitorf, tu dabūsi savus vārdus nožēlot, jo zini — no šī brīža es esmu bandas vadonis!

Tu, gļēvuli, — vadonis? — Vitorfs teica. — Jā, bezkaunības tev netrūkst. Bet vēl ir ļaudis, kas domā citādi. Par visām lietām es gribu zināt, kā mira mūsu vadonis. Stāsti tūliņ!

Guste kliedza un gribēja atkal mesties Zārbergam virsū, bet Vitorfs to atturēja.

Nemaisies vīriešu darīšanās! — viņš pusbalsī iesaucās. — Gan es pats tikšu ar Zārbergu galā!

Bet Zārbergs tomēr bija dzirdējis.

Pagaidi tik, — viņš šņāca, uzmezdams Vitorfam velnišķi ļaunu skatu. — Pienāks arī tava kārta!

Vai tu runāsi? — Vitorfs sauca pērkona balsī. — Es gribu zināt, kas noticis. Stāsti tūliņ, vai arī…

Pārējie laupītāji spiedās tuvāk un ielenca ķildīgos.

Zārberg, velns, stāsti jel, kā bija, kā vadonis krita? — tā visi sauca kā viens vīrs.

Nelietis tad nu sāka stāstīt, kā viņi iekļuvuši apakšzemes ejā un kur Lips Tulians iekritis.

Kad viņš bija pabeidzis, izcēlās ellišķīgs troksnis.

Gļēvuli, — Vitorfs kliedza. — Tu aizskrien, pat nemēģinājis glābt. Neģēlīgo muļķi, tu neesi vērts, ka tev spļauj sejā…

Vai gribi padarīt mani traku! — Zārbergs kliedza. — Kur es būtu ņēmis virvi? No gaisa grābis? Elle un velns, kas zina, cik dziļi viņš iekrita, bet es skaidri dzirdēju, ka viņa ķermenis sašķīda. Un kaut gan es labu laiku gaidīju — viņš neatsaucās!

Vitorfs ar to nebija apmierināts.

Šonakt iesim uz klosteri, — viņš teica. — Un tu mus vedīsi, Zārberg. Vai saprati?

To Zārbergs nebija gaidījis.

Uz to tu neceri, — viņš teica. — Man nav nekādas patikas ļaut, lai manu ādu velk pār kārti. Klostera mūki ir uzmanīgi. Es pats tikai ar pūlēm izglābos un ar koka palīdzību pārpeldēju grāvi. Vārtiņu atslēga kā par nelaimi arī ir pazudusi, tāds mēģinājums ir veltīgs.

Vitorfs pārdomāja.

Viņš ir nogalinājis virsnieku, jā, tā ir, par to nav nekādu šaubu, — Guste plosījās.

Neģēli … — Vitorfs iesāka.

Ko?! — Zārbergs kliedza, redzēdams ap sevi biedrus. — Sa­valdi mēli, Vitorf! Tu arī esi viens no lielmaņu sugas, kas visur citur der, tik ne par laupītāju. Vari iet savu ceļu, es vadīšu bandu, ha, ha, ha, biedri, — mēs iegūsim bagātu laupījumu un meitas, cik kuram tīk!

Zārbergs pazina laupītāju dabu, tiem viņa vārdi bija pa prātam. Bohēmieši tā kā tā bija viņa pusē, un arī citi jau taisījās piebied­roties.

Vitorfs satrūkās.

Neviens ar tevi nebiedrosies, tu, bailīgais zaķapastala! — viņš uzsauca Zārbergam. — Tā tik vēl trūka! Ļaudis, mēs tak nejausim, ka tāds zaķapastala mūs ved. Briesmu brīdī tas pirmais paslēpsies. Ietinies labāk kādos sieviešu brunčos!

Zārbergs vai plīsa aiz dusmām.

Es esmu vecākais, es biju jau tad, kad neviens par Lipu Tu­lianu nedomāja; ar savu milža spēku viņš uzmetās par vadoni, bet nu viņš ir beigts, un tagad visiem jāklausa man!

Drīzāk velnam nekā tev, muļķim! — Vitorfs atcirta. — Es vēl nemaz neticu, ka virsnieks ir miris, un nākamnakt iešu uz klosteri. Kas mani pavadīs?

Mēs iesim līdzi, kaut elles uguns. Vismaz līķi dabūsim.

Tad jau jums spārnu vajag, ar ko pār pilsētas mūriem pār- laisties, — Zārbergs šķendējās. — Neesiet ģeķi — kas miris, lai paliek miris. Nāciet man līdzi, es zinu kādu pili netālu no robežas, tur ir daudz naudas.

Laupītāji atkal sāka šaubīties; nauda kārdināja mežadēlu prātus.

Tad Vitorfs stājās priekšā.

Es tevi aizraidīšu uz elli, Zārberg, ja tu kūdīsi ļaudis ne­pildīt savu pienākumu. Vispirms man jāzina, kur virsnieks ir palicis, un, ja viņš patiesi miris, viņa līķi jāaprok te, mežā. Vai ne tā, biedri?

Neesiet jel ģeķi! — Zārbergs kūdīja. — Virsniekam klostera bedrē būs tikpat labi gulēt, kā te, mežā. Ko mēs vēl kavējamies — nāciet, iesim aplaupīt pili!

Vitorfs manīja šo vārdu iespaidu.

Zārberg, — viņš kliedza kā traks. — Tu paliksi, kamēr virs­nieka trūdi būs apglabāti, vai arī es sašķaidīšu tavu galvu!

Pistoli izvilcis, viņš mērķēja uz to.

Pēkšņi kāds laupītājs metās starpā.

Mierā, bez asins izliešanas! — tas mierīgi teica. — Mēs vie­nosimies. Lai Vitorfs ar pāris biedriem iet uz klosteri un lūko uz­meklēt eju. Ja viņiem tas neizdosies, tad rīt mazā gaismiņā dosimies ceļā un vēlāk iecelsim sev jaunu vadoni. Citi biedri vēl Saksijā, tiem arī kāds vārds būs sakāms. Nu, kas ir ar mani vienisprātis?

Mēs visi! — bandīti kliedza.

Tik Vitorfs ar Gusti klusēja.

Manis dēļ, lai viņi iet, — Zārbergs čukstēja saviem draugiem. — Viņi tā kā tā neatradīs virsnieku, viņi netiks pat klosterī. Ļaujiet tik man rīkoties. Kad būšu vienu otru reizi vadījis un laupījums būs, tad es būšu vadonis. Par to es savu galvu lieku ķīlā!

Bandīti lēnām izklīda.

Visapkārt izlika sargus, lai netiktu pārsteigti, jo nevarēja galvot, vai Prāgā laupītāju ierašanās jau nav zināma. Vitorfs, lēni doda­mies caur nometni, redzēja šur tur pa mazam pulciņam sarunā­jamies.

Visu sejās bija lasāma nesapratne un vilcināšanās; izmisuši tie lūkojās dziestošajā ugunī. Jā, kas gan ir banda bez vadoņa; tikai tagad tie atzina, cik nepieciešams viņiem bijis vadonis. Viņa nav. Nav tā, kuram droši, bez jautāšanas, varēja sekot. Lipa Tuliana vairs nav starp saviem ļaudīm.

Mežs šalkoja. Lēna dzirnu klaboņa izskanēja meža vientulībā. Strautiņš burbuļoja klintīs, kurās daba bija izveidojusi alas.

Tur kaut kas kustējās. Vai tas nebija atnācis no veļu valsts? Nē, tas bija cilvēka bērns ar brīnišķīgi skaistu seju — daiļā Elzbete, apsēdusies strautiņa malā.

Ik dienas viņa atnāca šurp ar dzirnavnieka atļauju, kas viņai to neliedza, zinādams, ka viņai nav kur bēgt. Visur viņu gaidīja posts, un tā gribot negribot bija jāpaliek pie laupītājiem.

Jau no sejas varēja redzēt, ka viņa nav laimīga. Viņas sirds par daudz pieķērusies bīstamajam laupītāju vadonim Lipam Tulianam. Neviena cita viņai nebija, kam uzticēties.

Lip Tulian, kur tu kavējies? Kad nāksi atpakaj? — viņa ilgojās.

Elzbete satrūkās. Atskanēja pakavu klaboņa. Tuvojās kāds jāt­nieks.

Elzbete uzlēca kājās. Viņa nezināja, bēgt, vai palikt. Jātnieks jau bija redzams; zirgs rikšoja šurp uz strautiņu.

Viņa greznais apģērbs laistījās saules staros. Elzbete saprata, ka tas ir kāds bagātnieks, taču nevarēja viņu pazīt. Neaprakstāmas bailes pārņēma viņas dvēseli.

Viņa atcerējās, ka pirms dažām dienām jau redzējusi šo cilvēku ar Gusti sarunājamies pie strautiņa. Elzbete nevarēja aizmirst Gus- tes viltīgo seju.

Ja viņa zinātu, ko Guste norunājusi, tad jau sen būtu aizbēgusi.

Jātnieks tuvojās.

Viņš tiešām bija ģērbies ļoti grezni — gaišzilā kamzolī ar zelta un sudraba tresēm.

Elzbete nevēroja grezno apģērbu, bet viņa seju. Tā bija skaista, bet tajā iezīmējās kaut kas ļauns, vieglprātīgs. Jātnieks sēdēja uz varena zirga un, Elzbeti ieraudzījis, auļoja šurp.

Kāda līdzība, — viņš čukstēja. — Medniekam taisnība, kas zina, vai šis tēls bijis tik skaists!

Elzbete nesaprata viņa vārdus un izbijusies skatījās jātniekā, kas viņu aplūkoja ar lielu ziņkāri.

A, labi, ka es jūs atrodu, mans daiļais bērns, — svešais iesāka. — Es apmaldījos mežā un gribu atrast ceļu uz Elbas upi.