ALEKSANDRS PUŠKINS: MOCARTS UN SALJERI

Vai tev to nestāstīju?

Saljeri

Nē!

Tad klausies.

Pirms trijām nedēļām es atgriezos

Reiz vēlu mājās. Teica man, ka esot

Kāds mani meklējis. Kāpēc — nav zināms.

Es visu nakti domāju: kas viņš?

Un ko viņš grib no manis? Otrā dienā

Viņš atkal ieradies, kad manis nebij.

Bet trešā dienā spēlējos uz grīdas

Ar savu dēlu. Mani pasauca.

Es izgāju: kāds cilvēks melnā tērpā,

Pret mani pieklājīgi paklanījies,

Man pasūtīja sēru Rekviēmu

Un aizgāja. Es tūlīt sēdos rakstīt.

Kopš reizes tās nav nācis melnais cilvēks.

Bet tas ir labi: žēl man būtu šķirties

No sava darba, lai gan tagad pabeigts

Ir Rekviēms. Un tomēr jūtu . . .

Saljeri

Ko?

Mocarts

Man kauns ir atzīties.

Saljeri

Bet ko tad, saki!

Ne dienu un ne nakti nedod miera

Man melnais cilvēks. Seko man viņš visur

Kā ēna. Lūk, un ari tagad šķiet,

Ka līdzās mums pie galda it kā trešais

Viņš sēž.

Saljeri

Tie nieki. Bērnišķīgas bailes!

Prom tukšās iedomas! Kā Bomaršē

Man mēdza teikt: «Vai zini, brāl Saljeri,

Kad melnas domas kādreiz tevi māc,

Tad liec, lai šampanietis glāzē puto,

Vai pārlasi, kā precas Figaro.»

Mocarts

Jā! Bomaršē tev taču bija draugs,

Tu uzrakstīji viņam «Tarara».

Tā jauka gan. Un tur ir motīvs kāds,

Ko vienmēr dziedu, kad es esmu laimīgs.

La … la … la … la. Vai taisnība, Saljeri,

Ka Bomaršē ir kādu noindējis?

Saljeri

Es neticu: viņš bija pārāk smieklīgs,

Lai veiktu tādu darbu.

Mocarts

Viņš ir ģēnijs —

Kā tu un es. Bet noziegums un ģēnijs

Ir divas lietas, kuras nesaderas.

Saljeri

Tu domā?

(Iemet indi Mocarta glāzē.)

Tagad dzer!

Mocarts

Es dzeru, draugs,

Uz tavu veselību. Vienoti

Lai vienmēr būtu Mocarts un Saljeri,

Šie divi harmonijas dēli. (Dzer.)

Saljeri

Nē!

Vēl pagaidi! Tu izdzēri! Viens pats?

Mocarts

(nosviež servjeti uz galda)

Es paēdu.

(Iet pie klavierēm.)

Nu paklausies, Saljeri,

Kā skan mans Rekviēms. (Spēlē.)

Tu raudi?

Saljeri

Es raudu pirmoreiz. Man sāpīgi

Un labi, it kā pienākumu grūtu

Es būtu veicis. It kā atšķēlis

Man ārsta nazis slimu locekli.

Šīs asaras, draugs Mocart, neievēro

Un turpini, steidz tagad piepildīt

Vēl manu dvēseli ar savām skaņām.

Ja visi harmonijas lielo spēku

Td sajustu! Bet nē: tad pasaule

Vairs dzīvot nevarētu. Jo neviens

Vairs nepievērstos zemās dzīves raizēm

Un visi nodotos tik brīvai mākslai.

Mēs — retie, laimes izredzētie,

Mēs — dīkdieņi, kas, neprasot sev algu,

Grib priesteri būt tikai skaistumam.

Vai ne? Bet esmu šodien nevesels

Un jūtos kaut kā smagi. Iešu aizmigt.

Nu sveiks!

Saljeri

Uz redzēšanos.

(Viens.) Aizmigsi

Uz ilgu laiku, Mocart! Bet vai tiešām

Tas taisnība un neesmu es ģēnijs?

Jo noziegums un ģēnijs divas lietas,

Kas nesaderas. Nē! Bet Bonaroti?

Vai trulais pūlis melš un slepkava

Nav bijis tas, kas cēla Vatikanu?

.