ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Fabricijs. Es?… (Asarām acis.) Mans brā­lis

Marks Krass. Nevis tavs brālis, bet tu pats! Kā gribi: es varu arī sūtīt tevi atpakaļ uz Romu, se­nāts man ir devis neaprobežotas pilnvaras. Tu man esi kaitējis vairāk kā simt tūkstoši apbruņotu vergu. Par nerru tu esi mani padarīiis! Es biju spiests lūgt senātu, lai sūta man Pompeju un Lukullu palīgā, — un pa to laiku tu palaidi Spartaku no sprosta, kur es galu galā viegli viens pats būtu viņu picveicis. Par izsmieklu tu nēsā to slavenā romieša vārdu! Ej nost no manām acīm!

Fabricijs (atvirzās, acis slaucīdams). Un mans znots grib par konsulu

Marks Krass (pēc brīža turpina apvaldīti, cēli, negrozāmi cieti). Pompejs 110 Romas ir ceļā šurpu, Lukulls Rrundizijā izkāpis malā, tāpēc Spar­taks ir griezies atpakaļ un stāv tikai četras jūdzes no šejienes. Man nevajag palīgu, trešdaļu uzvaras slavas es negribu, bet visu! Viens pats visu, vai jūs sa­pratāt? Es negaidīšu ne Pompeju, ne Lukullu — lai viņi iet kalnos dzenāt un gūstīt izklīdušās vergu bandas. Spartaku sakaušu es — es viens pats! Mani jātnieku priekšpulki ir jau tur un ielenc barbarus no mugurpuses. Krēslā mēs dosimies ceļā un ap pus­nakti bruksim tiem virsū. Neviens no viņiem ne­drīkst izmukt! Visiem viņiem jāpaliek kaujas laukā ērgļiem un lapsām par barību! Tikai seši tūkstoši gūstekņu man vajadzīgs — man ir pagatavoti seši tūkstoši krustu, kur piesist viņus gar Apija ceļa ma­lām, kad braukšu uz Romu.

Lieciet vēra: ta būs briesmīga kauja! Viņi zina, kas tos sagaida, un cīnīsies ka zvēri. Tie tur pali­kušie ir Spartaka labākie gladiatoru pulki, tie nāves nebīstas. Un arī jūs nedrīkstiet bīties! Neviens ne­drīkst atkāpties vai bēgt! Jums jāaizstāv Romas gods un jāatjauno romiešu sena kaujas slava. Es jums tūliņ rādīšu, kas sagaida ikvienu, kas atkāpsies vai bēgs. Vairāk kā divi simti gadu šis cēlais līdzeklis nav lietots, tāpēc arī vairs nav romiešu karaspēka, bet tikai gļēvuļi un zaķapastalas. Es viņu celšu atkal godā — ar dzelzs rīkstēm un liktoru cirvi es jūs mā­cīšu būt atkal romiešu zaldātiem!

CVirsnieki un patricieši sakustas, kā protestēt gri­bēdami). Mierā! Jūsu protestus es esmu dzirdējis. Tie nespēj locīt manu gribu!

Kājās, pastieptu roku.

Jūs gļēvuļi un zaķapastalas! Jūs bijāt tie, kas no Rēgijas skrējāt līdz pat Romas vārtiem un sacēlāt tur izbailes un šausmas! Deviņi tūkstoši spēcīgu jau­nekļu — gladiators Spartaks jūs trenca kā pārbiedētu kazu baru! Šonakt jūs vairs nebēgsiet, to es zvēru! Es jūs nododu liktoru rokās. Pēc lozes katru desmito nopērs un pēc tam viņam nocirtīs galvu!

Fabricijs. Nē taču, Mark Kras! Tur ir ari mans dēls!

M a r k s Krass. Un, ja tur būtu arī mans paša dēls, — savu spriedumu es negrozīšu!

Fabricijs (raudādams). Viņš mums ir vieni- gais … Viņa māte nobeigsies aiz bēdām . ..

Marks Krass. Deviņi simti mātes varbūt no­beigsies aiz bēdām, lai varētu dzīvot deviņdesmit tūkstoš romiešu mātes bez bailēm, ka izbēgušie vergi viņas pašas nepadara par verdzenēm . . . Tu gribi ko teikt, jaunais cilvēk?

Auls F a b r i c i j s. Ja tu atļauj, Mark Kras.

Marks Krass. Runā, ja tev kas cits ko sacīt. Lūgšanās ir velta.

Auls Fabricijs. Es nedomāju lūgties. Es esmu Auls Fabricijs jaunākais, es gribēju tikai pa­teikt, lai tu neklausi manu tēvu. Tavs spriedums ir taisnīgs, Mark Kras, mēs to esam pelnījuši. Ja loze krīt man, es esmu gatavs mirt.

Marks Krass (aizkustināts). Tu esi labāks ro­mietis un cienīgāks nekā tavs tēvs. Man žēl tevis, bet es tur neko nevaru darīt. Ne cs spriežu, bet pats liktenis — varbūt viņš tevi saudzēs … (Atkal cieti.) Un, lai visi un jūs paši redzētu nepārprotami, cik zemu esat krituši un kas gaidāms visiem jums līdzī­giem, es lieku tajā pašā vietā un gluži līdzīgā kārtā nosodīt arī tos tur. Liktori, pie darba! Ejiet! (Paliek, pastieptu roku.)

Trompetes. Liktori aiziet pa kreisi teļā dažu centurionu pava­dībā; pēc viņiem abas rindas notiesāto zaldātu, beigās aizdzen ķēdēs saslēgtos vergus.

Mākoņi zibsni. Tāls pērkona grāviens.

Divpadsmitais skats

Pēdējās kaujas lauks.

Mazs laukumiņš ar neaugstām klinšu kravām gar stāvu no­gāžu malām, trim cipresēm vidū.

Nakts. Visu klāj melns lietus mākonis ar tumsu, vētru, zib­šņiem un pērkona dārdiem. Ugunsgrēka un lāpu plīvojoša blāz­ma. Kaujas troksnis lejā. Reti signālu pūtieni.

Marks Krass (rokas uz krūtīm sakrustojis, plīvojošu uguņu apspīdēts, uzvarētāja lepnumā nogā­zes malā, dibenā vēro kauju kreisajā pusē. Attālāk seši ordināri). Tic ir atkal romieši! Nu es viņus pa­zīstu! Tā — tā — tā! . .. Cērtiet viņus! . . . duriet nost! … Tā — tā — tā! . .. Turas kā velni! … Vai mēs dabūsim gūstekņus? Seši tūkstoši man vajadzīgi,

Pirmais o r d i n ā r s. Par to var šaubīties: viņi krīt, bet nepadodas.

Marks Kras s. Patiešām, viņi cīnās lieliski! Ja še bijis cirkus — es nenovaldītos, es aplaudētu … Palūkojiet — — nu palūkojiet to milzeni! Vesels mākonis metamo šķēpu lido uz viņu . . . Vai viņš nav apburts? Saka, ka viņi zinot tādu ziedi, kas padara neievainojamu … Katrā rokā viņam ir zobens, un kā viņš skalda! . .. Vesela grēda mūsu zaldātu guļ apkārt, un viņš lec tiem pāri . . . Kad tikai viņš neiz- laužas!

Otrais ordinārs. Tas ir Brezovirs. Nekur viņš neizlauzīsies: viņam vēl tikai pussimts vīru, un ik brīdi kāds krīt. Redziet! redziet!

Marks Krass. Dzīvus — dzīvus man viņus vajag! Steidzies, teic kvestoram Rufijam, lai gādā man gūstekņus! Lai netaupa! Piecus mūsu kritušos par vienu dzīvu gladiatoru!

Otrais ordinārs aizsteidzas. Trompetes.

Un tie tur! Vai viņi neizlauzīsies?

Trešais o r d i n ā r s. N'ē, neviens neizlauzīsies. Aiz uzkalna noslēpta mūsu jātnieku kohorta, tā kaujā nemaz nav bijusi.

MarksKrass. Un tie tur? Man šķiet, viņi grib patverties šajā kraujā.

Ceturtais ordinārs (tuvāk malai). Tas būtu labi, ja viņi to mēģinātu: krauja ir ieslēgta riņķī apkārt, neviens nevar izbēgt. Mēs viņus saņemtu dzīvus … Ā! tas ir Bartorikss … un Granniks … viņu zirgi ir krituši, tie cīnās kājām… Ā! viņi dzenas pakaļ!

Marks Krass (plaukstu virs acīm). Tā kā sie­višķis liekas, ko viņi dzen!

Piektais o r d i n ā r s. Tā ir Eitibida!

Marks Krass. Eitibida? Vai tad vina ari ir tur?

Piektais ordinārs. Visu laiku. Viņa mēģi­nāja piekļūt Spartakam.

M arks Krass (nicinoši). Nē — tā nav sieviete — tā ir īsta Gorgona! Viņai nepietiek ar Krikšu — arī Spartaku viņai vajag!…

Spartaks (leja, labajā pusē — ciņa aizelsies). Mark Kras! . .. Kur tu esi? . .. Kāpēc tu nerādies? . . . Vai tev bail? …

Marks Krass (pasviežas pret labo pusi, lūko­jas lejā). Kaskas tas bij?… Man likās—ka

mani sauc.

Pirmais o r d i n ā r s. Tas ir Spartaks! .. . Pa­skatieties, paskatieties, kā viņš tos skalda!

Trešais ordinārs. Kā kalnā viņš uzlec uz mūsu zaldātu līķiem!

Ceturtais ordinārs. Šķēpi kā mušas lido ap viņu! .. . (Sajūsmā.) Tas ir lieliski! Nē — tas nav cilvēks! No pekles iznācis ļauns gars! Kā viņš tur iz­stiepjas visā augumā!

Spartaks. Mark Kras!… Kur tu slēpies?… Gļēvuli! .. .

Piektais o r d i n ā r s. Viņš tevi zaimo, Mark Kras!

Marks Krass (satraukts un pārskaities). Mani? . .. Viņš? .. . Tas smirdoņas barbars!. ..

(Tver zobenu.) Manu zirgu!… Un vairogu!…

Ordināri grib steigties lejā uz labo pusi.