ANDREJS UPĪTS: SPARTAKS

ANDREJS UPĪTS

SPARTAKS

Traģēdija Četros cēlienos, divpadsmit skatos

L utā c i j a s Vienaces taverna Romā pie nabagu kapiem.

Siena pa vidu pārdala telpu divās pusēs. Kreisajā, pašā priekšā, kāpnes no āra lejup. Tām cieši līdzās liesmojošs pa­vards ar alvas vārāmiem un cepamiem traukiem. Mazliet tālāk niša ar četru laru terakotas statuetēm, kuru priekšā spuldzīte, vainagi un puķu pušķi. Dibenā un gar šķērssienu dēļu galdi ar soliem un taburctiem. No griestiem nokarājas alvas spuldze ar Četriem zariem. Spuldze un pavardā plīvojošās sarkanās liesmas pa da(ai kliedē telpas krēslu.

Vēla nakts. Drūmi, netīri, smacīgi.

Labā puse tukša, spuldze stūri to tikai pa daļai apgaismo. Sienas nošņīpātas, piedauzīgiem zīmējumiem izraibotas. Galds ar soliem un taburctiem.

Slaidā, tumšā etiopiete Acura rīkojas ap pavardu. Lutācija Vienace, smaga, skaista, sarkanu svītru pār kreiso aklo aci, snauž pie galda pret nišu.

Islabā trokšņaina drūzma. Amatnieki, kaprači, cirkus atlēti, komedianti, ubagi, krop|i, vergi, staigules sēž, staigā, pama­zām klīst, uzkāpdami pa kāpnēm uz izeju.

Acura (dusmīgi atdzen divus ubagus, kas grib sildīties pie pavarda). Prom, nešķīstie! No jums asinsdesas uz pannas ar visiem ķiplokiem piesmirst.

Laikam atkal visu dienu rakņājušies pa maitu bed­rēm pie kapsētas.

Pirmais ubags. Nekā, skaistā Acura — trešā diena, ka tur neesmu bijis. Visu pēcpusdienu no Tibras pūš tik auksts vējš.

A cu r a. Kas tādam nekaiš, kam vēss vējš un tik­pat kā nekā nav mugurā. Es te visu pēcpusdienu vāros kā kapātā gaļa manā katlā. (Otram ubagam.) Ko tu tur glūni?

Otrais ubags. Tas šajā bjodā vēl kaut ko atstājis. Ļauj paņemt.

Acura (ar dzelzs bikstikli padraudēdama). Sar­gies piedurt nagus! Kvadransu dod.

Otrais u b a g s. Kaut sēsterciju par vienu pašu kaulu ko apskramstīt! Bet man nav. Šodien zaldāti atkal aizdzina no tirgus.

Pirmais ubags. Suņiem un nabagiem Romā vairs nav dzīves.

Kapracis (pie galda, ieklausījies). Par jums es neko nezinu, bet suņiem gan pienākušas bēdu dienas. Aiz maitām pat godīgu kapu vairs nevar izrakt.

Pod nieks (viņam pretim). Daudz darba? Vai tad bakas vēršas plašumā? Nebūtu brīnums — pēc diviem gadiem trešajā viņas allaž tā pieņemas.

Kalējs (kaimiņos). Ej tu ar saviem gadiem! Bakas atnāk no Spānijas ar Pompeja atsūtītiem basku gūstekņiem.

Kapracis. Nevis 110 Spānijas, bet ar Lūcija Lnkulla atdzītiem Pontijas vergiem. Pat skopais Marks Krass baidās pirkt, lai gan vakar tirgū tos piesolīja zem piecām minām. Bet ar bakās sprāgu­šiem es nenodarbojos, neesmu vairs kūrijas algā, strādāju uz savu roku.

Podnieks. Vairāk var nopelnīt?

Kapracis. Kā tu domā! Konsula Marka Emi- lija Lepida pārvaldnieks man par diviem vergiem samaksāja tik daudz, cik kūrija būtu devusi par sešiem bakaiņiem.

Podnieks. Tic taču nebūs tie, ko Lepids vēl tikai aizvakar lika piesist krustā?

Kapracis. Tie paši. Es neesmu mu|ķis: abiem vienu bedri — man vieglāk, un viņiem siltāk.

Smejas, daži piebalso.

Podnieks. Tas nevar būt! Pa trim dienām vēl neviens pie krusta nav nobeidzies.

Kapracis. Nemāci mani, pats zinu. Bet tiem bij gadījies kāds žēlotājs, kāds muļķa ēzelis — no­dūris abus. Mušas tikai acis paspējušas izēst, vairāk neko.

Podnieks (sit dūri uz galda). Tas ir kas ne­dzirdēts! Un kur tad sargzaldāts? Kāpēc laiž svešus klāt? Jā, kamēr Sulla prom savā vasarnīcā Kanās, tā kārtības vairs nav Romā. Nav un nebūs!

E i s t a h i j s (drausmīgi noliesējis, aizsietu aci, raustās visiem locekļiem — pielīdis tuvu, visu laiku alkani klausījies). Par ko viņš tos lika piesist, par ko?

Kalējs. Vāķies, ķēms! Uzkritīsi vēl virsū.

Kapracis. Varbūt par to, ka viņi sava kunga zirgam nebij asti izsukājuši, kā pienākas. Var­būt Nu, vienkārši tāpēc, ka. viņi bij vergi un

kungam tā patikās. Bet kas tev tur daļas? Ko tu tā prašņā?

Eistahijs (raustās vēl vairāk). Par to, ka vergi … Vergs nav cilvēks…

Kapracis. Paskatieties, paskatieties! Sitas ari taisās par cilvēku!

Smejas, daži piebalso.

Podnieks. Es viņu pazīstu: tas ir Eistahijs, senatora Kūriona vergs. Lielās, esot gallietis — tad nezin, kāpēc viņu sauc par Eistahiju?

Smiekli un izsmiekla saucieni.

Eistahijs. Tāpēc, ka Kūrions visiem saviem vergiem dod grieķu vārdus. Homēru viņš dīda rītā un vakarā.

Podnieks. Kungs dīda Homēru un kunga dēlēns viņu pašu. Draugi, to jums vajadzētu redzēt! Tam zeņķim ir tikpat daudz asprātības, cik viņa mātei mljāko. Puišelim apnicis ēzeli jāt, un tad viņš liek šitam te mesties četrrāpus. Pa ielām viņš ar to jāj, pa tirgu, pa foruma laukumu. Un dūrē viņam akmens, tikpat liels kā pati dūre, ar to viņš tam smal­sta pa pakausi. Taisni velē, es jums saku.

Eistahijs. Jā, tas ir taisnība, to viņš dara.

Podnieks. Velē, es jums saku. Sitam vīrelim ir apbrīnojams galvaskauss. Liekas, ka ādas un matu tur nemaz nebūtu, skan kā etruskiešu vara cepure.

Smieklu rēkoņa.

Lielisks zeņķis, es jums saku! Vienreiz viena skaista patriciete nenocietās, pieskrēja un turpat šī garauša mugurā noskūpstīja viņu.

Sajūsmas saucieni.

Klaidone (sajūsmā). Ai! Es ari gribētu viņu noskūpstīt!

Kāds pūlī. Aiz Lutācijas Vienaces durvīm guļ nosprādzis runcis — tas tevi gaida.

Smieklu rēkoņa.

Klaidone (mēdās). I-i, tu, pērtiķis tāds!

Eistahijs. Es esmu pieradis, bet šodien viņš, čūskas bērns, iezvēla tik sāpīgi, ka es, nolādētais, neizturēju un nogrūdu viņu zemē. Par to kungs sāka

mani tik briesmīgi sist- jūs zināt, cik smaga

viņam tā niedres nūja … Un, kad es atguvu samaņu, man tā acs bij laukā … (Raud.) Mana actiņa! Ko es iesākšu ar to vienu vien!

Cits pūlī (grib ņirgāties). Na, draugs, izrā­dās, ka pinkšķēt gluži labi var ar vienu vien. A-u!.. .

Apraujas, dunku sānos dabūjis.

Balss (nikna). Nesrņejies, nelieti!

Vispārējs klusums.

S i 1 v i j s K o r d ē n i j s V e r e s s (no kāpnēm; glums, lunkans, kustīgs. Sveicina saimnieci, lokās pret tiem citiem, smaida). Labvakar visapkārt! Lab- vakariņ! . .. Kāpēc tik klusu? Kādam asaka iespiedu­sies kaklā? (Smejas pieglaimigi, slepus paklausās pie dibenistabas durvīm, sēstas aiz galda līdzās tām — acis kā pelei apkārt vien.) Acura, skaistulīti Manu porciju! Tikai tuskulānieti es šovakar negribu nes veliternieti. Es šodien taisīju labus veikalus.

Acura (nes prasīto; viņš it kā amizējas ar to, bet visu laiku ausās pret durvīm). Mierā, kungs! Pats savu kausu apgāzīsi.

V e r g s s. Kas par to? Par apgāzto nemaksā kungs, bet kalpone — he, hc, he! (Pamāj pret durvīm, čukstus.) Tie — jau sapulcējušies?

A c u r a. Nav neviena.

Veress. Tā, tā… Es tikai tāpat — man no viņiem mazliet bail — bc, he! Tādi nelieši un dau­zoņas!

Ē i s t a h i j s. Un tagad viņš grib sūtīt mani prom.

Kapracis. Tā? Svaigā gaisā uz akmeņu lauz­tuvēm?

Balss pūli. Tādiem neliek akmeni lauzt, bet griezt. Droši vien konsuls viņu sūtīs uz dzirnavām.

E i s t a li i j s. Nē — viņš grib mani uz laukiem — uz savu muižu Lūkānijā pie zemes darbiem.

Kalējs. Bā! Nabaga ķēms! Tad es tavu likteni neapskaužu. Tur tevi iekals ķēdēs, tik smagās, ka tu ar vienu roku nevarēsi celt — vai es vienas vien tādas esmu taisījis? Vērsim blakus tevi piejūgs arklā, un uz katra pātagas cirtiena, ko dabūs lopiņš, tu saņemsi desmit. Vai mēs nepazīstam lauku uzrau­gus? Viņus īpaši apmāca rīkoties ar pletni, naglu skrāpjiem un karstu dzelzi.