ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

tf E i s t a h i j s. Es negribu! Es neiešu! . . . Šonakt es aizbēgšu no viņa!…

Kapracis. Muļķa vergs, kur tu vari aizbēgt? Viena zvaigzne tev jau pierē iededzināta, gribi vēl otru? Senatoram Kūrionam ir tie labākie ķērāji. No ķirzatas alas tevi izvilks laukā. // Eistahijs. Dzīvs es rokā nedošos!… (Izrauj dunci, rāda, ka nodursies.) Bet es nevaru! … Dzīvot es gribu!… Es esmu tik jauns .. . Man vēl nav pilni divdesmit četri gadi!. . .

Kapracis. Paskaties tik! Un es būtu derējis, ka viņam nav zem četrdesmit pieci. Kas zin, precēties tu arī vēl gribētu?

Smiekli.

K 1 a i d o n e. Es šodien redzēju Sullas jauno sievu Valeriju, Mesalas meitu. Ak, kas tā ir par skaistuli! Es ceļos nometos, kad viņu nesa garām… Trīsdes­mit sešas verdzenes uņ taurētājs pa priekšu!… Nes­tuves vienos rubīnos un smaragdos — sarkans un za|š — acis apžilbst . . . Un nes tās astoņi vergi — gandrīz puikas vēl — — melni, brūni un balti … ai, kas par skaistuļiem!

Otrā klaidone (aizsmakusi). Jā … stāsta gan, ka viņa atkal atgriezusies pie vīriešu kārtas. Bet puikas pē! tas ir tik riebīgi!

Klaidones māte (no āra). Bronnij! … Vai tās dīkačas te nav?

Klaidone. Ko tu bļauj? Ko tu te velcies?… Ko tu gribi, māt?

M āte. Acis izskrāpēt tev es gribu — aiz matiem es tevi vazāšu, slampa tu tāda! Trešo dienu tu nerā­dies mājās — kopš Marka Kota zaldāti no Pontijas pārnākuši atpūtā. Bet bērns mirst nost — deg kā ugunīs, un nu viņam jau izsitumi sāk rasties.

Klaidone. Lai viņš nosprāgst, tas nelaimes radījums! Pat pārdot es viņu nevarēju: viņam ir kuprītis… Ai rrians nabaga puisēns!

Galvu plaukstām aptvērusi, skrien pa kāpnēm augša.

Māte (pakal). Aiz matiem… aiz matiem es tevi vazāšu!

Veress (pielīdis Lutacijai). Vai gladiatoru šo­vakar nebūs?

Lutācija (pamodusies). Ko? Ko tu gribi?

Veress. Vai Spartaka šonakt nebūs?

Lutācija. Kas tev daļas, sasodītais! Ko tu prašņā?

Veress. Daļas man nav nekādas — it nekādas! Es tikai tāpēc man drusku bail no viņiem.

Lutācija. Tad tu nevari būt labs cilvēks. Labam cilvēkam no Spartaka nav jābaidās.

Veress. Nu, tad es arī nebaidos. Gribu tikai redzēt, kāds viņš īsti izskatās — tā no tālienes, lai nepamana. Par viņu šovakar visa Roma runā. (Aiz­lien atpakaļ savā vietā, izliekas ēdam un dzeram, bet nevienu vārdu, nepalaiž ausim garām.)

Atlēts, .lā gan, tas ir taisnība: visa Roma! Ja jūs šodien bijuši cirkū tā kā es, tad jūs zinātu, ka ir par ko runāt. Tādu izrādi romieši vēl nekad nebij redzējuši. Divdesmit liguriešiem bij jāapkauj citam citu — visa arēna palika sarkana, kā ar purpura drēbi izklāta. Kā veprus no kautuves loriariji tos aiz kājām vilka laukā.

Kalējs. Jā, ligurieši nav traķieši, viņi allaž mīl kauties barā.

Atlēts. Un trīsdesmit pāri gladiatoru — trīs­desmit traķiešu pret trīsdesmit samnītiešiem, trīs­desmit sarkanu pret trīsdesmit debessziliem — to jums vajadzēja redzēti Divdesmit divi tūkstoši sēster- ciju lanists Akcians par tiem noplēsis Sullam.

Balss. Man stāstīja, ka tie esot bijuši no Len- tula Batiata skolas Kapuā. Viņam tur seši tūkstoši. Stāsta

Atlēts. Vārna ciprescs galā tev stāsta — eš zinu, ko es zinu! Jums vajadzēja redzēt Spartaku, kad viņš bij palicis viens pret trim samnītiešiem! Viņš izlikās bēgam — cirkus sāka rēkt aiz īgnuma. Bet tā bij tikai tāda Horācija viltība pret Kuriāci- jiem: viņš gribēja tos izšķirt pa vienam.

Kalējs. Spartaku sen daudzina kā to gudrāko un stiprāko no visiem. Nevienā cirku viņam preti­nieks vēl nav gadījies.

Atlēts. Gudrs — izveicīgs — viltīgs — stiprs tie ir tikai vārdi. Sulla lai noīrē kādu no die­viem, varbūt tas būs Spartaka pretinieks. Tam vie­nam ietrieca zobenu taisni kaklā. Ar otru viņš pavi­sam viegli tika galā. Astoņās vietās ievainots un asinīm noplūdis, tas tuvojās grīļodamies, bailēs ieplestām acīm kā kaujams teļš miesnieka galdam. Spartaks viņu nenodūra, tikai ar vairoga triecienu pa galvu nostiepa zemē. Apdullis viņš tur palika guļam.

Balss (traukdamās). Arī to trešo Spartaks sau­dzēja, tas esot bijis viņa draugs.

Atlēts. Nesteidzies priekšā, tu žagata tāds! Tu neko neesi redzējis. — Tas bij nokusis līdz nāvei. Ar zobena roktura zvēlienu viņš to nostiepa zemē un uzlika kāju uz krūtīm. Protams, publika auroja un turēja īkšķus uz leju noliektus. Bet Spartaks aplaida amfiteātrim tādu skatienu, it kā tic prasījuši, lai viņš nokauj nevis guļošo, bet pats sevi. To skatienu jums vajadzēja redzēt! Man tajā brīdi šķita, ka ar to viņš pat lauvu savaldītu. Jūs zināt, cik asiņu izsalkusi ir šī Romas salašņu banda, sākot no konsula un bei­dzot ar pēdējo tirgus sievu. Bet neizturēja, tie slepka­vīgie īkšķi sāka slieties uz augšu. Vispirms sievas, tad bērni un vispēdīgi vīri — līdz pēdējam vīram. Tā viņš palika dzīvs. Tas bij Spartaka draugs Krikss.

Balss. Un tad Sulla viņu atlaida brīvu…

Atlēts. Vai tu turēsi savu nolādēto rīkli, vai es viņu tev aizžņaugšu uz visiem laikiem! — Tā skaistā grieķiete, tā Eitibida, iesaucās pirmā: brī­vību varonīgajam Spartakam! Un acumirkli vēlāk rēca viss cirkus. Tur bij vairāk kā deviņdesmit tūkstoši, un nevienam pašam mute nepalika ciet. Visi viņi vērsās pret Sullu, pa starpām bij dzirdams: lai dzīvo Sulla! Slava lielajam Sullam!

Podnieks. Sullam tik daudz ir kliegts, ka ap­nicis. Savā pēdējā triumfa braucienā viņš tiem saucis taisni acīs: rejiet stiprāk, suņi!

Atlēts. Tas var būt. Viņš ilgi stāvēja, galvu nodūris kā saniknots vērsis, un caur pieri glūnēja Spartakā. Bet kad skaistā Valerija viņam kaut ko iečukstēja ausī, viņš pamāja ar galvu un pasmai­dīja. Tas ir — jādomā, ka viņš pasmaidīja: viņa sēr­gas saēstajā sejā neviens vaibsts vairs nav dzīvs, nevar zināt, kad viņš viebjas, kad smejas.

Kapracis. Un tā Spartaks tika brīvs. Ļoti žēl. Nu viņš droši vien vairs neuzstāsies arēnā — un man tā gribējās redzēt viņu. Ko es aproku, tie visi apkal­tuši kā ar suņu kraupi. Siltas, kūpošas asinis tiklab kā nemaz vairs nedabūju redzēt.

Kaprača dēlēns (no kāpnēm). Tēv, māte guļ gultā un kliedz. Nāc uz mājām.

Kapracis. Sasodīts! Septiņi man jau ir — kur es to astoto likšu?

Balss. Patlaban no Hiosas atbraucis tirgotājs, uzpērk tikai bērnus. To pirmo pusduci pārdodiet nost un sāciet atkal no gala.

Smiekli.

Dēlēns. Nāc, tēvi Arā pulcējas gladiatori. Kapracis (kājās). Tad gan jāpamanās. Lutā- cijas Vienaces pagrabiņā nav nekādas barjeras, kas viņus nošķir no publikas. Burzma. Viesi steigā samaksā tēriņu un grūst augšup pa kāpnēm.

Veress izlieto vispārējo burzmu, palien un noslēpjas zem sola

cieši līdzās durvīm. Eistahijs, sašļucis uz tabureta, roku acs apsējam piespiedis, lokās galējā izmisumā.

Lu tā ci ja (atlaiž Acuru, aplūkojas). Visi uz mājām, visi! Te vairs nav palikšana!

Eistahijs. Tikai mazu brītiņu atļauj… Ka­mēr viņš atnāk … Es viņu gribu redzēt…

Lutācija. Ko tad tu, nabadziņ, gribi redzēt? Eistahijs. Viņu … Spartaku … Lutācija (padomā brītiņu, atmet ar roku). Manis pēc paliec ar. (Aiztaisa pavardu. Par cik še paliek tumšāks, par tik blakus istabā gaišāks.)

K r i k s s (milzenis, apaudzis, kaklā pakārtu roku, ar diviem gladiatoriem pa kāpnēm). Labvakar, Lutācij. Neviena nav? Ā, viens tomēr!

Lutācija. Tas ir kāds nelaimīgs vergs, viņš gaida Spartaku.

K r i k s s (aplūko tuvāk). Tas neizskatās bīstams. Iesim.