Andrejs Upīts - Jaunā Dzērve

ANDREJS UPĪTS

JAUNĀ DZĒRVE

Viņa nebij lielākā par savu māsu. Ari citādi augumā un ārējā izskatā neatšķīrās no tās. Taču jau pa tām trim četrām dienām, ko abas nogulēja perēklī, skaidri varēja nomanīt viņas savādo dabu.

No laika gala viņa nevarēja mierīgi no­gulēt. Trinās un grozījās tā, it kā tai kājas un pavēdere nemitoši niezētu, plūkāja perēkļa malā atlupušās niedru cīpslas, stiepās pāri malai, urba knābi dziļi slapjā tīreļa sūnā un dūņās. Māsu vienmēr spieda pie malas vai gulās tai virsū, tā ka tēvam vai mātei, ar barību atskrē­jušiem, ikreiz vajadzēja perēklī nodibināt kār­tību. Bet tas bij iespējams tikai tad, kad atnestā barība bij izdalīta, jo nerātne negaidīja, nelikās mierā, spiedza un taisījās kāpt laukā no perēkļa.

Likās, viņa bij jau no olas izšķīlusies ar neizprotamu nemieru pret mīksto perēkli no­liektā berza un niedru aizvējā. Viņa negaidīja, kamēr vecie to atzīs par diezgan spēcīgu un iz­vadās, bet izkāpa pati. Kādurīt, kad vecie abi reizē atskrēja pār mežu no tuvējās laukmalas, viņa, cini pakāpusies, kaklu izstiepusi, ziņkārīgi skatījās apkārt plašā, svešā pasaulē un dūšīgi vēcināja spārnus. Tracis bij liels. Vecie sirdīgi kliedza, lidoja apkārt un tik tikko neaizķēra to slaidām, spēcīgām spārnu švīkām. Perēklī pali­kusī māsa žēli pīkstēja un arī kārpījās laukā. Pa visu tīreli bij dzirdamas uztraukto dzērvju klaigas.

Augu dienu tīrelī nenorima dzērvju klai­gas. Tikai no rīta puses bij drusku klusāk: tad visas lielās aizskrēja mežam pāri laukmalā barību meklēt un, kas palika perēklī uz olām vai par sargiem, tās izturējās klusu un ieklie­dzās tikai retu reizi, kad mežsarga āpšelis ierējās tīreļa salu ataugā vai izbiedēts briedis paskrēja tuvu garām. Bet jau pirms pusdienas tīrelī ņudzēja visi mežmalas ieloki un gaiss trīcēja dzērvju klaigā. It sevišķi uz vasaras beigām, kad visi perēkļi bij tukši un dzērves sāka nopietni taisīties uz rudens ceļojumu.

Jaunā dzērve bij kā apmulsusi, kā noreibuši šajā ņudzeklī. Visa lidošanas māksla, visi pa­ņēmieni, izveidojumi un izlocījumi, ko citas die­nām mācījās, viņai ar reizi bij rokā. Vecie, parauga dēļ visvisādi izlidojušies, izmanevrēju- ši, mazliet aizkusuši nolaidās zemē. Jaunā spē­cīgi pavēcināja spārnus, paskrēja divus soļus uz priekšu, pacēlās un ar četriem spēcīgiem spār­nu vēcieniem uzšāvās pāri visgarākās egles ga­lotnei. Kājas un kaklu lepni izstiepusi, spārnus 4 tikko kustinādama, viņa aplaidās egles galotnei

trīs reizes apkārt uz vienu pusi, trīs reizes uz otru. Pacēlās taisni gaisā — augstu, augstu, tā ka no apakšas neizskatījās lielāka par cīruli, tad laidās zemē, veikli izvairījās no māsas, kas laidelējās turpat meža galotņu augstumā, gan­drīz aizķēra vecos, tā ka tie brīdinādami skaļi iekliedzās, apskrēja reizi apkārt noliektajam bērziņam un nometās divi soļi no vecā perēkļa. Viņas brūni sarkanās acis dega kā ozola ogles, nāsu caurumiņi klusi, bet neatlaidīgi svilpa, melni zilganais, slaidais knābis laistījās kā sakarsēta tērauda nagla. Viņa to iedūra sūnā un padzērās vēso, smaržīgo rāvu. Tad skaļi iebrēcās—līdzīgi cilvēkam, kas izmisis sauc 6 pec palīga,— un pacēlās atkal gaisā, pāri meža

galotnēm. Kājas un kaklu izstiepusi, spārnus tikai mazliet kustinādama, viņa lēniem, spēcī­giem lokiem šūpojās gaisā un pamazām cēlās arvien augstāk. Pār mežu vilka žirgts vējiņš, drebināja smalkas, puķainās spalvas jaunās dzērves astē, tā ka tā no zemes izskatījās kā virmojošs pelēku putu kamols. Bet pamazām it kā sarāvās dzērves augums gaisā. Nebij vairs atšķirami par sevi viegli vizošie, pelnu pelēkie spārni, bālganā pavēdere un garais, gludenais kakls. Skaļi un dzirdami augšā atkal atskanēja spēkā un aizgrābtībā aprauts kliedziens. «Grū-ū… grū-ū!» apakšā līgsmi atsaucās vecās dzērves. Un, kad jaunā augšā atkal atbildēja, tad arī viņas ilgāk nevarēja noturēties. Pacēlās spārnos pāri meža galotnēm, cēlās arvien augs­tāk, tuvāk jaunajai. Un pakaļ viņām, uztraukti iekliegdamās, skrēja otra jaunā…

Jauna dzērve bij trakule un karstgalve, to drīz varēja visur nomanīt. No mežsarga āpšeļa, visā tīreli pazīstamā lielākā dzērvju ienaid­nieka, viņa nepavisam nebijās. Mierīgi stāvēja uz ciņa un, kaklu pagriezusi, brūni sarkanām acīm skatījās, kā viņš riedams gandrīz aizrijās, klabināja baltos zobus, sprauslāja, reizēm, dus­mās raudādams, smilkstēja, palēcās uz augšu, attupās, paskrēja uz priekšu, bet tūliņ kāpās atpakaļ un nedrīkstēja nākt klāt. Un, kad viņa, nepatīkamo troksni beidzot apnikusi, cēlās spār­nos, tad tīšām skrēja tik zemu, ka spārnu galiem tikko neaizķēra āpšeli, kas nobijies, asti kājās 7

iemiedzis, kaukdams kūleņoja prom uz mež­malu, no kurienes jau labu brīdi skanēja mež­sarga svilpiens. Kad uz rudens pusi tīrelī arvien biežāk sāka nākt dzērveņu lasītājas, jaunā dzērve kā kaitinādama un zobodamās griezās turpat neaugstu virs galvām un nelikās protot, kad sievietes plaukšķināja rokām un vēcināja

strīpainiem priekšautiem. Un, kad, lielākā pūlī sagājušas, dzērves spēlējās sausakā meža ielo­kā vai viņpus meža tīruma mala, jaunā dzērve taisīja tik ērmīgus lecienus, tik savādi mācēja izlocīt kaklu, nolaist spārnus un grozīt visu augumu, ka citas iebrēcās prieka vai arī skau­dībā.

Bet zemē viņai no laika gala diez kā nepa­tika. Viņai bij savāda dziņa celties augstu gai­sā, kur vējš svilpa spārnu garajas spalvās, sau­les dzirkstis žilbinaja acis un galva reiba bez­galīgā plašumā un dzidrumā.

Sākumā jauna dzerve stundām laidelejās pāri tīrelim, gluži aizmirsās uztraukumā un prieka par šo neierobežoto plašumu un vaļību. Lūkojās leja, kur tīreļa plankumā ņirbēja mazi, pelēki putniņi, un sajuta savādu lepnumu par to, ka viņa viena pati kā neviena cita no šīs vasaras vadajuma šķiras nost no vecajam un ceļas tik augstu.

Bet drīz viņā pamodās atkal jauns nemiers. Nezināja un nesaprata, no kurienes tas, uz kurieni velk viņu. Bet-, gaisā pacelusies, arvien mazāk skatījās atpakaļ uz zemi un arvien vai­rāk vērsās zili dzidraja tālumā, uz dienvidu pusi. Uz to pusi, gar kuru gāja saule, mākoņus zeltīdama, dzeltejošās lapas vizēdama, upēs un ezeros mazgādamās. Acis viņai iedegas spul- gāk, sirds trīsēja, spārni švīkstēdami šķēla dzidro, rudens dvesmās plūstošo gaisu, pa vi­sām cīpslām augumā strāvoja spēks un uguns. Arvien lielākus lokus viņa lieca gaisa — uz dienvidu pusi. Arvien biežāk, skaļāk un uztrauk- tak atskanēja viņas tālu dzirdamie kliedzieni.

Neapturamas, neapmierināmās ilgas bij izmanāmas jaunās dzērves kliedzienā. Kā maza sērkociņa liesma aizdedzināja visu noras sauso zāli, tā tas uztrauca jaunās un vecās dzērves pa visu tīreli: simtām balsu apakšā to atskaņoja gari stieptā, līkumotā laida. Kur jauna dzērve atgriezusies skrēja garām, tur tūliņ saceļas nemierīga spārnu švīkoņa.

Tas bij iedzimtais gājputnu nemiers, kas, rudenim tuvojoties, auga arvien lielāks un lie­lāks. Gājputnu ilgas vienmēr ir kā ceļā starp divām pasaulēm, starp divām tēvijām, kas mū­žam cīnās savā starpā, velk katra uz savu pusi. Pavisam tās neapklust nekad, tikai reizēm tā kā apgurst, tad dzērves stāv tīrelī uz ciņiem — šķietami vienaldzīgas un laiskas, ierautiem kak­liem, vienaldzīgām, miegainām, bālganu plēvī­ti aizvilktām acīm. Jaunās dzērves skaļie klie­dzieni un straujā tieksme uz neredzēto dien­vidu tēviju uztrauca un sajūsminaja visas ag­rāk nekā citiem gadiem.