Andrejs Upīts - Jaunā Dzērve

Divas dienas dzērvēs taisijas tālā, grūtā ceļā. Rindojās, manevreja, izjuka, laidelējās pa vienai,iebrēcās, nolaidas zemē un cēlās atkal. Nakts bij nemierīga. Līdz pat gaismai dzirdami uztraukto, miegā iztraucēto jauno dzērvju bai­līgie kliedzieni un veco rājošās, mierinošās bal­sis.

Bij skaista, rāma, dzirkstoši skaidra rudens diena, kad tīreļa dzērves pacēlās uz garo ceļu. Viņas bij pirmās — no citiem apkārtnes dum- brājiem un purviem nekur vēl neredzēja. Slai­dā, varenā kāsī viņas cēlās pāri tīrelim ieslīpi gaisā — mierīgi, nesteigdamās, spēkus taupīda­mas, labi apzinādamās garo ceļu un ceļa grūtī­bas. Priekšējā, vadone, laiku pa laikam kārtību atgādinādama, asi iekliedzās, pārējās klausīgi, klusi atsaucās: dzērves skumji atsveicinājās no savas ziemeļu dzimtenes…

Tikai jaunā dzērve kāša garākā līkuma

vidū nesajuta it nekādu skumju. Vienaldzīgi pameta acis lejā, kur dīvaini mazs, svešs un savads nu izskatījās tīreļa pelekais plankums ar zilo ezera aci vidū. Pūkains meža ieloks tālu apkārt, nopļauti lauki ar labības gubiņām, dzeltenas bērzu un kļavu birztalas, maza māji­ņa mežmala ar baltu, kūpošu skursteni, ar kliņģerišu dārziņu pretim lodziņam un bērnu pulciņu uz gulsētas. Jaunā dzērve skatījās uz dienvidiem, no kurienes ceļas reti, balti, puķaini mākonīši un gar zilo debesloku rāmi peldēja pretim. Likās, it ka tie tepat gar muguru, mīksti glaudidamies, slīdētu pari. Mīļie mākonīši… viņi naca no dienvidiem, no turienes, kurp dzēr-

vem jāskrien. Tie turienes, zaļās, siltās zemes vestneši, izsūtīti viņām pretī…

Jaunā dzērve nevarēja novaldīties rindā. Skaļi iebrēcās un aplami savēcinaja spārnus. Sirdīgi kliedzieni priekšā un aiz muguras ap­sauca viņu. Viņa padevās, bet tikai ar lielām pūlēm savaldīdamās un noturēdamās. Viņai likās, ka viss kāsis virzās tik gauži lēnām un gausi, ka nemūžam nesasniegs viņējo debes- malu, no kuras mākonīši cēlās augšam.

Bērni lejā bij dzirdējuši dzērves.

— Rindā dzērves! Rindā dzērves — rin- dā-ā! — atskanēja sīkas, skaļas, skaidri sadzir­damas balstiņas.

Plaukstām aizsegtas acis tur no lejas velti vērās gaisā; pret sauli ņirbošā dzidrumā dzēr­ves nebij saskatamas.

Jauno dzērvi bērnu balsis savādi uztrauca. Viņa acumirklī aizmirsa visu, redzēja tikai zi­los, tālos dienvidus un mirdzošo, brīvo plašumu apkārt. Nesavaldāmā spēka un prieka pārplūdu­mā iebrēcās kā negudra, pasitās sāņus no rindas laukā un kā lode devās taisni gaisā. Acumirklī kāsis izjuka, dzērves sabruka vienā ņudzekli, kuram cauri jauna dzērve šāvās uz augšu. Uztraukti, nikni kliedzieni skanēja no visām pusēm, visapkārt šmīksteja spēcīgu spārnu un knābju cirtieni, dzirkstīja dusmās iekaisušās acis. Jaunā dzērve nevēroja neko. Izvijas ņu­dzeklim cauri, pacēlās augstu pāri tam, neprā­tīga sajūsmā savēcinājās tā, ka gandrīz apmeta kūleni. Bet tajā acumirkli — pati nesaprata, kas bij, kas ne, — sajuta labaja spārnā pie pleca briesmīgu, asu dzēlienu, iebrēcās no sāpēm un atkrita atpakaļ. Tikai acumirklī, tad sāpes likās pārgājušas. Dzērve pavēcināja spārnus parastā ritmā. Viņai likās, ka skrien uz priekšu. Bet tad piepeši ar baigu sajūtu nomanīja, ka svērās sāņus uz labo pusi. Viņa pagrieza galvu at-" pakaļ. Kreisais spārns vēcinājās kā arvien, bet labais karājās slābi uz leju un nekustējās. Viņa paskatījās augšup. Augstu, augstu gaisā kliegdams griezās sajukušu dzērvju ņudzeklis, palika arvien augstāk. Viņa krita lejā… Iebrēcās izmisumā, atlieca kaklu pār muguru atpakaļ, pierāva kājas pie vēdera un atspērās kā senāk, no zemes celdamās, bet apgriezās tikai riņķī tukšā gaisā. Spēji no apakšas izslējās egļu ro­bainās galotnes ar sakaltušiem čiekuriem. Zaros mezdamās, ar kreiso spārnu izmisusi kuldamās, kūleņodama dzērve nokrita zemē.

— Juka dzērves, juka dzērves — juka-ā! — bērni sauca, izdzirduši gaisā satraukto dzērvju klaigas.

Dzērve nokrita patālu mežā, krūkļu un apvītušu paparžu cerā. No smagā trieciena apreibusi, brīdi pastāvēja sakņupusi, aizmiglo­tām acīm, līdz pusei dūņās iedūrušos knābi. Bet drīz viņa atžilba un nostājās taisni. Labais spārns stavēja, ērmoti līdz zemei nokāries, likās smags, it kā tam akmens būtu piekārts, un neatlaidīgi, kodīgi sāpēja. Sūrstēja arī labās

kajas pakaļējais pirksts, laikam kritienā at­plests. Viss augums likās pilns dedzinošu, ne­kustīgu sāpju. Laiku pa laikam dzērve sakustē­jās it kā uz iešanu, bet īstenībā tikai no sāpēm. Papriekš saraustījās viss augums. Kad tas at­kal aprimas, vēl trīsēja zaļgandzeltenās kājas, un beigās pavērās knābis un atskanēja gari vilkts «gru-u» — kā neapzināts, pusapslēpts vaids.

Bet dzērve nedomāja par savām sāpēm. Visa viņas būtnē kvēloja tās ilgas, kas pamazam bij iekarsušas un pirmiņ tur augša it kā aiz- liesmojušās. Viņa redzēja tikai dzidro debes- loku un baltos mākonīšus, kas nāca no dien­vidiem. Dzirdēja augša sajukušo dzērvju klai­gas un, galvu pagriezusi, vērās pelekām sūnas bārkstīm apvītā egles zaru biezokni. Un laiku pa laikam pavērās knābis un atskanēja gari stiepts, žēls «gru-u»…

Ilgi viņa nevareja norimties uz vietas. Sāka iet uz tīreļa malu. Saredzama ta nebij, bet dzerve tapat jauda,uz kuru pusi jāiet. Iet bij grūti. Kājas pinas melleņu mētrās un paparžu ceros, labais spārns vilkās pa zemi,uz katra soļa sāpes divkārt asi dzelas visās cīpslās. Bet viņa tomēr gaja.Viņai bij jāiet. Tīrelī viņa gribē­ja atkal celties spārnos un skriet citām pakaļ. Par citu viņa tagad nedomaja.

Netālu no mežmalas tīrelī locījās trīs dzer- veņu lasitajas. Uz līdzenā sūnas laukuma viņa 16 pusē bij vēl citas. Bet dzērve viņas maz vēroja.

Uzkapa uz paaugstaka činkura un savecinaja spārnus. Acumirklī viņai likās, ka pazib garām meža robainās galotnes, ka paliek talu lejā pelēkais tīreļa plankums ar zilo ezera aci viducī, ka spirgts vējiņš šalc caur spārnu spalvām un balti mākonīši kāpj no dienvidiem pretī. Bet neviļus, galvu pagriezusi, ieraudzīja tepat priekša trīs ogotājas, redzēja savu labo spārnu slābi gar činkuru nolaidušos un gari novaidē­jās: «gru-ū»…

Ogotājas naca tuvāk, un dzerve ievilkās atpakaļ mežā, krūkļu biezoknī. Tur viņa nekus­tēdamās nostāvēja līdz tumsai un tad visu nakti. Rīta ar mazu gaismiņu atkal uzkāpa uz ciņa, vēcināja kreiso spārnu un gribēja celties gaisā. Un, jo asakas kļuva sāpes labajā spārnā, jo ātrāk viņa vēcināja kreiso. Vēcināja, līdz paga­lam nogura. Tad skatijas gaisa, kur nu rinda pēc rindas slīdēja pāri uz dienvidiem. Lāgiem viņa žēli un skaņi iebrēcās. Dzērves gaisā līgsmi klaigaja, bet viņai neviena neatsaucas.

Tā pagaja diena. Krēslā viņai iegribejās ēst. Viņa pastaigājās pa tīreli,apēda pāra desmit dzerveņogu. Mežmala paurbināja ar knābi du­nas, izraka mīkstu, baltu sakni un apēda to. Tad ielīda atkal cera. Tonakt viņa ilgi urbinājās ar knābi ap slimo spārnu, lieca to atpakaļ paras­tā vietā, kārtoja izplūkātās spalvas. Rītā ar mazu gaismiņu stāvēja atkal uz ciņa, vēcināja spārnu, skatījās gaisa un brēca.

Ta dzerve nodzīvoja visu rudeni. Pa dienu valkajas tīrelī, kapa uz katra augstaka ciņa im meģinaja skriet, brēca un skatijas gaisa. Vakarā pamekleja un apēda dažas dzērveņogas, paurbinaja kadu mīkstu sakni, bet pa nakti ielīda cerā. Gulēja nemierīgi, reizem iebrēcas, reizem uztrukās un palēcās. Un ne dienu, ne nakti, ne nomodā, ne miegā neaprimās ilgas pēc dienvidiem. Tas kvēloja ka maza, sīksta uguntiņa zem pelniem, ko vējš reizēm uzpuš spodra liesmā.