Andrejs Upīts - Jaunā Dzērve

• Kā to nevareja aizmirst, ta pierast-nevareja pie pastāvīgas staigašanas. Desmit reižu dienā aizmirsās, palēcas un gribēja celties spār­nos, atkrita atpakaļ un iebrēcas sāpes. Tad pamazām viņu saka nomākt neizprotamas bai­les. Viņa sāka baidīties no visa: no ogotajām,

kas arvien biežāk sāka nākt tīreļa ezerā, no šā­vieniem, kas bieži atskanēja šur tur mežā. Bai- dijas no āpšeļa, kas šad un tad bij redzams mež­malā, no cilvēka ar zaļu cepures loku un bisi plecos. Baidījas no lapām, kas ar savādu, nepa­tīkamu troksni bruka zemē no zariem, no sausa­jiem čiekuriem, ko vējš purināja no egļu galiem. Beigās sāka baidīties no paša meža, kas pa­mazām palika kails, tukšs, caurredzams un skanīgs. Naktīs viņa tikpat kā nemaz vairs negulēja, dienās maz apstājās. Lēnām, nokārtu galvu brida pa slapjo sūnu, bet sānis vilkās līdzi aizlauztais spārns.

Nemiers un nemitīgās bailes viņu novār­dzināja un nobeidza. Bez tam laiks palika arvien vēsāks. Lija caurām dienām, un, kad nelija, tad bieza, salta migla slāpēja tīreli. Vējš locīja egles un svilpa kailajā krūmājā. Sāpju dzērve vairs nesajuta ne labajā spārnā, ne citur, bet nu pastāvīgas aukstuma trīsas purināja viņas augumu. Pamazām viņa sarāvās un saruka. Pelēkās, viegli vizošās spalvas jau sen bij iz­plūkātas, novazātas, slapjas, dūņām aplipušas. Kājām āda sakrunkojusies, sasprēgājusi, nagi aplauzīti, pirksti asinīs. Knābis palicis gaiš­pelēks, acis bālas un ūdeņainas. Viņa gāja gāze­lēdamās, grīļodamās, nāsīm klusu sīkdama.'

Tad arī barības sāka pietrūkt. Gan jau viņa ēda maz, bet dzērvenes bij gandrīz visas nolasī­tas, tikai retumis vēl kur laimējās atrast sīku odziņu. Sūna un dūņas pamazām palika cietas

un trauslas, knābis atlēca kā no koka vai ak­mens — saknes vairs nevarēja izrakt. Arī ūdens tikai retumis bij dabūjams. Nelija vairs, gaisā li­dinājās lielas, baltas un aukstas pūkas. Auk­stums un slāpes pastāvīgi mocīja dzērvi. Viņa pluča nākamgadam sariestos krūkļu pumpu­rus — paēst no tiem nevarēja, bet slāpes kļuva vel lielākas.

Beidzot kādu nakti balto puku sabira bieza, bieza karta. Arī dienā vel nerimās, krita un krita. Dzerve staveja mežmalā zem egles un skatījās puslīdz vienaldzīgi. Tikai briesmīgs aukstums un slāpes viņu saka mocīt arvien vairāk. Viņa pagraba knābi balto birumu — no tā palika tā kā valgans, bet slapēs tika vēl lielākas. Vakarā atcerējās ezeru tīreļa viducī un devās turpu padzerties. Grūti bij iet. Kājas dziļi grima baltajā birumā, ass ziemeļa vējš puta sānis, gāza vai zemē un sīkiem, asiem graudi­ņiem kapāja acis. Dzērve reizēm sakņupa, rei­zēm apstājās, žēli iebrēcās un gribēja griezties atpakaļ. Bet dedzinošas slāpes dzina viņu uz priekšu.

Viņa labi zināja, kur ezers: tūliņ aiz tīreļa eglēm un liepām apaugušas salas. Salas aiz­vējā viņa brīsniņu atpūtās, tad gāja tālāk. Aiz salas rāva briesmīgs vējš. Baltais birums vese­lām strūklām skrēja pār klajumu. Jau pa gaba­lu viņa ieraudzīja ezera zilganspodro, savādi nekustīgo līmeni. Ar beidzamiem spēkiem kūlās 22 klat un klupa pie ūdens. Bet… tas bij sastindzis, ciets un glums. Knābis slīdēja pa to un nekur neatmetās. Izmisusi dzērve skatijas talak: visur tas pats zilgancietais spīdums, sastindzis, ne­kustīgs. Pati nezinādama, ko dara, viņa uzgāja uz sastinguša ūdens. Bet tad nāca spēcīgs vēja grūdiens — dzērvei abas kājas paslīdēja uz vie­nu pusi, viņa smagi nogāzās uz slimā spārna un notrieca galvu pret cieto ūdeni. Acumirkli sajuta sāpes, pavēra knābi brēcienam, bet ne­paguva. Palika klusu guļam uz sava salauztā spārna kā uz paklāja. Vējš pastūma viņu gaba­liņu uz priekšu, tad atmetās. Baltās pūkas bira bez mitēšanās, drīz vien dzērve bij pārklāta kā ar siltu villaini. Brīdi vēl ezermala bij redzamas dzērves pēdas un strīpa no salauztā sparna. Bet baltās pūkas ātri izdzēsa arī tās.

Otra rīta bērni skrēja uz ezeru slidināties. Pirmā atskrēja mazā meitene sarkani nosalušu degunu, matēs zābakos un jaka, kam piedur­knes vilkās pa zemi. Ar joni uzskrēja uz ledus, iespiedzās no prieka, pakrita un nodauzīja ceļ­galus. Ceļgalus bružādama, viņa ieraudzīja dzērvi.

Vai, kāds liels putns! — viņa iesaucās.

Un guļ. Nez vai nav beigts!

Saskrēja citi bērni.

— Tā ir dzērve, — lielākais zēns paskaid­roja. — Nosalusi, nabadzīte!

Puikas iznesa dzērvi mežam cauri, lauk­malā. Maza meitene gāja blakus un ar garo piedurkni berzēja asaras no acīm. Laukmalā dzērvi noslēpa zem zaļiem ciekurainiem egļu zariem. Bet pavasarī, kad mežmalā atkusa, apraka sausā smilkšu paugurā un uzdēstīja virsū pieneņu čemuru. Un, kad bērni pirmo reizi izskrēja basām kājām no istabas, uz dzēr­ves kapa jau spīdēja dzeltens ziediņš kā maza, staraina zvaigznīte.