ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Pizons. Skrandaiņi purpura togās mēs esam! Katilīnam jātaisa jauni parādi, lai varētu mūs, kā pienākas, pacienāt! Bet senatori katru nedēļu iet tirgū izvēlēties sev tas skaistākās verdzenes.

Veress. Atradis ko apskaust! Sieviešu dzimums tpu! Nospļaujies tu arī, Nepot!

N e p o t s. Ko es lai spļauju? Man sieva nesēd pie kājām tā kā tev.

Vispārēji smiekli.

Veress (kājās, izstieptu roku). Draugi un viesi! Es lūdzu, tikai vienu acumirkli palieciet klusu! Es manu, nupat nāk sajūsma pār mani. (Piebiksta Met- robijam.)

N e p o t s. Viņš deklamēs dzeju — lai glabjas, kas var!

Veress sāk deklamēt, pieliekdamies un paklausīdamies, ko Metrobijs saka priekšā.

Jaunekli brīnišķais, zeltainiem matiem un acīm, Zalgo kas līdzīgi zilganām zvaigznēm pie debess. Apolons pats tevi sūta pie manis, lai jūtu Dzīvības prieku un zaļokšņu jaunības spēku es

kaulos.

Dzimis tu Rodopsā — — nē! — — Rodoksā nē! Rodoinnā

Apjūk galīgi, nikni iesper Melrobijam.

Vispārēji smiekli.

Sura. Ko tu tur čuksti, Metrobij? Taurē viņam ausī! Vai tad tu nezini: Kajs Veress no dzimšanas pakurls.

Nepots. Līdz nākamai reizei, Metrobij, izlabo tās savas peršas. Ko tu runā par zeltainiem matiem, kad tev pat neviena pelēka vairs nav uz galvas? Un tad — nevis tu esi dzimis Rodosā, bet grieķis ir pats Kajs Veress. Tikai pa sapņiem viņš atrodas Romā.

Smiekli.

Veress (kājās). Turi muti, tu piena puika! To dzeju esmu es pats sacerējis — pats savām rokām, uz mata tāpat, kā es te turu šo kausu. Kur tu esi dzi­mis, to neviens nezina, varbūt tava māte tevi pacēlusi pie savām kāpnēm — —

Nepots (ari kājās). Tu, izvirtuli, iedrošinies zaimot manu māti!

Katilīna (izstiepj roku). Mierā, draugi! Mēs še neesam ne tvrgū, ne cirkū. Ir jau vēls, es redzu, mans vīns ir apnicis un jūs labāk vēlētos gultā. Bet viņš vēl ncfiāk - redziet, es gaidu kādu, ko arī jums gribētu pi ādīt Vēl vienu, pēdējo deju — lai jūs nesāktu kauties kā piedzēruši matroži. (Sasit plauk­stas.)

Muzika, verdzeņu deja.

Vergs iesteidzas, pačukst kaut ko Katilinam.

Katilīna. Ā! beidzot! (Sasit plaukstas.)

Muzikanti un dejotājas aizklīst aiz kolonām, pamazām tur nozūd.

Epator! noliec te vienu solu viesim- divus,

viņam vēl viens esot līdzi. Aptērp viņus baltās togās, rožu vainagus galvās — es tos gribu cienīgi saņemt. (Viesiem.) Es esmu jums sagādājis mazu pārstei­gumu. Cik jūs te neesat runājuši un strīdējušies, bet nekas nav iznācis, ne soli tālāk jūs neesat tikuši. Kā ēzeļi ap dzirnakmeni, tā jūs visu laiku kuļāties riņķī pa savu pašu pēdām. Kā pa miegam jūs taustāties apkārt, un velti vien es nopūlos jūs pamodināt.

Kūrions pamostas). Vai jau ir rīts un jāceļas? Man šķita, ka es vēl tā pamatīgi neesmu aizgājis gulēt.

Katilīna. Es gribēju parādīt jums vīru, kas zina, ko grib, un dara to, ko grib. Varbūt Spartaks varēs pateikt, kas arī jums darāms.

Sūra. Spartaks? Tu taču negribēsi vergu sēdi­nāt pie mūsu galda?

Katilīna. Pie sava galda, neaizmirsti to. Un to, ka viņš ar asinīm ir nopircis sev brīvību, kamēr

mēs savējo ik dienas pārdodam Krasam un tiem citiem augļotājiem.

Spartaks ar Krikšu ienāk.

Ā! Esiet sveicināti, mūsu jaunie draugi! Pailgi likāt gaidīt, bet tas nekas: ko ielūdz, tam līdz ar to dotas tiesības likt gaidīt uz sevi. Bet kā tā? Es pavē­lēju dot jums svētku drēbes un vainagus galvā.

Spartaks. Mēs pateicamies par godu, bet pie tava galda tomēr nosēdīsimies. Mans draugs Krikss tur nesajustos visai labi.

Katilīna. Kā jums patīk. Bet es nebiju domā­jis, ka pašā sākumā mūs šķirs tāda atstarpa.

Spartaks. Viņa bij jau pirms sākuma, un mēs tur neko nevaram darīt. Jūs smaržojat pēc vīna un rozēm — no mums nāk arēnas un asiņu smaka.

B e s t i j s (nenociešas, ironiski). Mēs dzirdam, ka gladiatori rīkojot jaunu sacelšanos. Kā tad īsteni stāv šī lieta?

Spartaks. Tev, patricieti, šķiet labs deguns. Tikai šoreiz tu neesi odis pret vēju, bet pa vējam.

Bestijs. Nu, tad kā ar tevi pašu? Saka, ka tu savā laikā esot dezertējis no romiešu karaspēka. Vai ari to es būtu odis pa vējam?

Katilīna. Nejaucies tu, Bestij! Tie ir mani viesi, un es runāju ar viņiem. Neapvainojies, Spar­tak, viņi visi ir drusku dzēruši, un tad mēles pašas iet savu ceļu. Jums, patricieši, cs varu teikt tikai vienu: ja kurš katrs no jums būtu kritis Mitridata gūstā un nemēģinātu izbēgt, tas būtu slikts savas tēvijas patriots, es pirmais teiktu, ka Romā tam nav vietas. Ka Spartaks ir mēģinājis aizkļūt atpakaļ savā Traķijā, tas tikai runā viņam par labu. Romiešu leģionā viņš ir turējies dūšīgi: izpelnījies pilsoņa vai­nagu un dekāna pakāpi. Vakar cirkū mēs redzējām viņa brīnišķīgo spēku un veiklību un arī viņa cēlo dvēseli. Viņu nekārdināja asinskārās publikas ap­lausi, viņš labāk dāvināja dzīvību savam pretinie­kam, kas tagad ir viņa tuvākais draugs.

Krikss. Jā — uz dzīvību un nāvi!

Spartaks (nepacietīgs). Katilīna, atstāj mani mierā! Tādēļ tu mani neesi aicinājis.

Katilīna. Pareizi! Tādēļ ne. Es tev tūliņ sacīšu, kādēļ es tevi aicināju. Pagaidām neteikšu neko, ko par jums zinu. Es neesmu Veress, ne Bestijs, es ne- spiegoju — bet, ja zinu, tad vienkārši tāpēc, ka zinu. Bet tev jāzina arī par mums. Mēs še pulcējamies nabagi patricieši — —

Spartaks (aplūkodamies, pasmīnēdams). Na­bagi? Vai nebūs par stipru teikts?

Katilīna. Es jūs saprotu, draugi, bet gribētu, lai arī jūs saprotat mani. Tāpēc būšu vaļsirdīgs līdz pēdējam, katram manam vārdam jūs varat ticēt. Jums liekas, ka še izskatās ļoti grezni un ka mēs esam patricieši un bagātnieki, kam netrūkst nekā. Bet jūs ļoti maldāties, mani draugi.

Bagātība un nabadzība ir vārdi, kuros var ielikt ļoti dažādu saturu. Piemēram, ņemsim jūs pašus, gla­diatorus. Jūs esat vergi un domājaties arī nabagi, tāpēc, ka jums ne sēstercijas nav kabatā — vai ne? Bet jūs labi apģērbj un paēdina, jo citādi cirkū ne­viens uz jums negribētu skatīties. Cietumā jums ir tīri salmi, ziemā siltums un vasaru svaigs gaiss, jo

citādi jūs apdēstu parazīti un no utainiem gladiato­riem arēnā Romas matronas dabūtu krampjus.

BeT nu salīdziniet sevi ar kaut kādu Kampānijas latifundijas vergu. Vissmagākais apģērba gabals viņam ir divdesmit mārciņu ķēdes pie kājām — bez tām viņam vēl tikai caurumains krekls un striķis ap vidu, vairāk nekā. Un tomēr tas vēl vismaz reizi pa trim dienām dabū gabalu sapelējušas maizes, un bez tam neviens nevar nosargāt, kad viņš no vārpām izberž sauju graudu. Bet ko lai saka tie daudzie des- rnittūkstoši no saviem zemes gabaliņiem padzītie, Romā sabēgušie zemnieki, kas līdz ar nabagiem pār­tiek no suņu un kaķu maitām un Tibras duļķainā ūdens? jau saproti, Spartak, ko es ar to gribu teikt.

"Tikai to, ka bagātībai ir tikpat dažādas pakāpes kā nabadzībai. Tev te liekas viss tik grezni un lieliski — tas tāpēc, ka tu neesi redzējis Marka Krasa triklīniju un Sulla nav ieaicinājis tevi uz vakariņām savā vasar­nīcā Kumā. Pretī tiem un citiem viņiem līdzīgiem es esmu tikpat nabags kā tas suņa maitas ēdējs Romas priekšpilsētā pretim tev. Man bij jālūdzas — jā, taisni jālūdzas man bij, lai dabūtu aizņemties, ar ko sarī­kot šīs mazās vakariņas saviem nedaudzajiem drau­giem. Man pnšaņi nepieder pat šis sudraba kauss, no kā es dzeru. Visu ražu no maniem laukiem un visu, ko nomnieki man maksātu, paņem augļotāji par procentiem, un, kad parādi tā sakrājušies, ka nemaz vairs nespējam maksāt, viņi paņem pašu zemi. Simtu patriciešu es tev varētu nosaukt, kam agrāk piederēja desmit un divdesmit tūkstoši hektāru vairākās pro­vincēs un kas tagad ir tikpat nabagi kā es pats. Astoņi simti vergu es uz pieciem gadiem esmu izno­mājis Romas ieroču kalējiem un kuģu būvētājiem, tūkstoš divi simti uz diviem gadiem marmora lauz­tuvju un rūdas raktuvju īpašniekiem. Pašam man vairs nav, kur viņus nodarbināt.