ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Gladiatori draudoši loka apkart.

Tava mēle ir godīgāka nekā tu pats. Ļauj viņai vaļu — bez liekam runām un ar labu. Kas tevi sūta?

Veress (trīsēdams). Es izstāstīšu visu — tikai apsoli bez varas darbiem . . .

Spartaks (piecērt ar zobenu). Runā, suns!ļ

V e r e s s. Es esmu Silvijs Kordēnijs Veress, Kaja Veresa brīvlaistais. Mans kungs Katilinas triklmijā bij dzirdējis par gladiatoru sazvērestību un gribēja dabūt tuvākas ziņas. Kajam Vercsam Sicīlija pieder četrdesmit tūkstoši vergu — —

Spartaks. Mēs pazīstam šo nabagu. Kādēļ viņš gribēja izspiegot mūs?

Veress. Lai nopelnītu. Viņš gribēja slepus pazi­ņot senātam.

Kāsts. Tas izklausās ticami. Nabaga Veress pat pārlauztu kvadransu neatstās uz ielas nepaceltu.

V e r e s s. Veselu mēnesi viņš lika man staigat pa visām Romas tavernām, bet tikai aizvakar es uzzi­nāju, kur jūs sapulcējaties, un šovakar pirmo reizi sastopu jūs.

Spartaks. Un mēs tevi. Tā ir atklāta valoda, par lo tu pelnītu mazliet saudzības. Bet tiesu no­spriežu os — tas ir liktenis, kas viņu spriež.

Veress. Ko tu gribi darīt? Taupi manu dzī­vību! Es zvēru — nevienu vārdu — —

Spartaks. Nezvēri velti, Veres! Nokarsētas dzelzis un tava kunga nauda ir stiprāka nekā tavs zvērests. Es teicu — tas neesmu es, bet liktenis. Tava dzīvība … Tā ir viena, bet te esam mēs — Romas valstī ir simtiem tūkstošiem vergu, ar iededzinātām bēgļu zīmēm pierē, ar ķēdēs sakaltām kājām — —

Brezovirs. Netērē velti vārdus, Spartak, tie ir lieki! (Grābj Veresu.) Torkvāt!

Abi rauj Veresu pa kāpnēm.

Hanniks. Ļaujiet man arī Viņu, nolādēto!

Brezovirs. Paliec, jaunekli! Tas nav tavs darbs.

Visi (ris prom.

Spartaks. Ko es jums teicu? Esiet mēmi kā zivis! Esiet kā klints! Esiet kā kaps!…

Mirca no savas slēptuves.

Kas tas? Te ir vēl viens! Lutācija Vienace! Vai patiešām tu esi pārdevusi mūs?

Lutācija. Tad nē jel, Spartak, nē!

Mirca (pieskrien, nokrīt ceļos, glauda viņa ro­kas). Spartak! . .. Spartak! . . .

Spartaks. Sī balss!… Mirca, vai tiešām tā esi tu? Tu neesi Traķijā- tu esi Romā? (Berzē acis.) Draugi, skatieties jūs, manas acis piepeši ir aptumšojušās .. . Vai tā ir mana māsa? … Mirca, kādēļ tu esi Romā? Kur tēvs un māte?

Mirca (rāda ar roku uz leju). Romieši …

Spartaks. Nolādētie! Samaksās viņi arī par manu vecāku galvām! … Un tevi atveda Romā! 4 Nabaga bērns… Piecelies! (Atkāpjas un aplūko. Satrūcies atslreipuļo.) Un tāda tu esi! . . .

Mirca (lauza rokas). Tāda . . . Viņi sit inani un moka …

Lutācija. Pirksta platuma nevar atrast uz viņas miesas, kur nebūtu ziluma vai asiņainas svītras.

Mirca. Kā kustoni viņi pārdod mani katram, kam nauda … Divi gadi jau ilgst šīs mokas! …

Lutācija. Ar mani darīja tāpat. Mani paglāba tā izsistā acs un rēta, ar ko es izskatos zvēram līdzīga. To man padarīja kāds piedzēries, tikko no Gallijas atgriezies romiešu leģionārs. Nevienam cil­vēkam es neesmu tik pateicīga kā viņam.

Mirca. Es to vairāk nevarēju izturēt. Vakar es biju aizgājusi Tibras krastā, gaidīju, lai ļaudis izklīst un nav tāda, kas varētu ielēkt man pakaļ. Bet tad es piepeši izdzirdu tavu vārdu, Spartak. Viņi runāja par Sullas rīkojamām gladiatoru cīņām cirku un vairāk­kārt minēja tevi. Un tad kaut kas atrāva mani no upes — es nevarēju nomirt, tevis neredzējusi. Man taču pasaulē vairāk neviena nav kā tu, Spartak… Un šodien tavs vārds skan visās ielās, Spartak!

Spartaks. Nabaga bērns! Divi gadi tu to esi cietusi… Un negadījās neviena, kas gribētu tevi izpirkt?

Mirca (nokar galvu). Viens… bet viņš pats bij vergs, un viņam nebij naudas… Paglāb mani, Spartak! .. .

Lutācija. Paglāb viņu, Spartak, citādi viņa aizies bojā.

Spartaks. Nebēdājies neko, Mirca, es tevi iz­pirkšu. Rītu pat es to izdarīšu.

Mirca. Tu! . .. Bet kā tu to varēsi? Tu pats esi nabags, tev nav naudas.

Spartaks (pēkšņi sašļūk). Ja — lo es biju aiz­mirsis… (Bridi domā — nopurina galvu.) Bet Len- tulam Batiatam tā ir! Par divām nedēļām viņš man izmaksās uz priekšu . .. Un, ja ne, — es viņam no- zagšu . . . es pats atkal pārdošos vergos, bet tu būsi brīva!

Mirca. Atkal brīva! … Vai es to varu cerēt?

Spartaks. Kad es to esmu teicis, tad tu vari. Rītu, es saku, nevienu stundu vēlāk! Šonakt vēl pacieties! Ej!

Mirca (gavilēdama). Spartak! (Pieskrien no­skūpsta viņa roku, prom pa kāpnēm.)

Spartaks (pakaļ nolūkodamies). Nabaga, nabaga bērns! Kāpēc es to agrāk nezināju. .. Savu galvu es būtu atdevis par viņu! . . . (Nopurinās.) tin tagad, draugi, uz darbu! uz cīņu, uz brīvi! (Paceltu zobenu, ātri laukā pa kāpnēm.)

Gladiatori (tāpat). Uz ciņu! Uz brīvi!

Lutācija (aizgrābta, saņemtām rokām noska­tās pakaļ). Dievi! kāpēc jūs man neesat devuši tādu brāli!

Lūcija S e r g i j a Katilinas l r i k I i n i j ā.

Milzīga telpa, ko sešas rožu un efeju apvītas marmora ko­lonas pardala divās daļās. Sienas greznotas vītnēm, starp kurām redzamas marmora statujas. Iris bronzas skapji ar dažādiem sudraba traukiem, starp skapjiem bronzas soli ar purpura ap. segām.

No griestiem nokarājas sudraba un zelta spuldzes; bez tam telpu apgaismo divpadsmit sudraba kandelabri, ko tur etiopiešu vergu bronzas statujas.

Vidū marmora galds ar trijām purpura apsegtām bronzas gu|solu rindām abas pusēs un clibengalā. Uz tiem patricieši baltās vilnas drēbēs, rožu, efeju un lauru vainagiem galvas. Pusgu|us Katilīna, Kūrions, Lūcijs Bestijs, Kajs Antonijs, Lūcijs Kalpurnijs Pizons, Auls Gabīnijs Nepots, Kornēlijs Lentuls Sura, Cetets un Kajs Veress — tam pie kājām Metrobijs. Aiz viņiem daži vergi vīna lējēji. Dibentelpā aiz kolonām flautisti] orķestris, nurni, gar sienam vergi un dejotājas.

Mielasts pie beigām. Viesi noguruši, daži iereibuši.

Kūrions (snaudis; paslienas). E… tas nav nekas!… Vai tad mēs te gulēt esam nākuši Katilinas mielastā! (Sniedz kausu atpakaļ.) Ielej, vergs!

Viņam ielej, Kūrions dzer.

Ā! . . . Katilinas vīns silda un atspirdzina, spir­dzina un silda! Lai dzīvo devīgais Katilīna! Es tikai gribētu uzminēt, cik vecs īsti ir šis dzēriens.

K a t i lī na (īgns). Kūrion, tu esi ka tukša muca, pie tam vēl ar cauru dibenu. Lej, cik gribi, — ar katru dienu tu paliec resnāks, bet pilnāks ne. Papra­sījis labāk, par cik pēc ši mielasta pieaudzis mans parāds Markam Krasam?

Kūrions pec briža aizsnaužas atkal.

Veress. Marks Krass ir mans lietuvēns. Pat naktī gulēt viņš man ne|auj.

Gabīnijs. Nabaga Veress! Krasa bagātība ir viņa lietuvēns. Bet būsim godīgi un atklāti: vai mūs visus nemāc skaudība pret viņu?

Antonijs. Padomājiet tikai, kas tā ir par ač­gārnu lietu! Visiem nabagiem Romas valstī rodas savi aizgādņi. Glupie brāļi Grakhi un plānprātis Drūzs gribēja sacelt Romu kājās, lai zemi izdalītu plebejiem. Par mums, nabaga patriciešiem, neviens nav domājis. Baņķieri un augļotāji par procentiem apķīlā visus ienākumus no mūsu laukiem, vecie vergi apmirst, un mums nav pat tik daudz naudas, ko nopirkt jaunus viņu vietā.

B e s t i j s (izdzer kausu un triec to galdā). Taisni kauns un apsmiekls! Man jauna sieva, bet, kad viņa liek aiznest sevi uz forumu, man ir tikai seši vergi, ko sūtīt pa priekšu nestuvēm, un četras verdzenes, kas iet paka]! Romas likumi un mūsu pašu skopie tēvi liek mums dzīvot kā pēdējiem nabagiem.

S u r a. Bestijam taisnība! Par izsmieklu mēs ne- ļsam patriciešu vārdu!