ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Mirca (ielien tur un pieraujas tikko sare­dzama). Kaut līdz rītam…

Spartaks (kā domas atvairīdams, nopurina galvu). Divi lai stāv aiz durvīm. (Divi gladiatori iziet.) Katilīna aicina mani pie sevis.

Torkvāts, Pie sevis! Un kā viņš zina, ka tu patlaban esi še?

S p a r i a k s. Tā ir tā lieta. Man šķiet, tas lapsa zina vēl vairāk. Es viņam neteicu, ka iešu, bet neteicu arī, ka ne — laika līdz ntvakaram, un tad es būšu skaidrībā. Bet ievērojiet vienu: lā ir bīstama zīme, ka Romas patricieši jau zina, kur mēs pulcējamies. Vai kāds no jums nav pļāpājis? Es neprasu tādēļ, lai viņu sodītu. Bet tāds sapratīs pats, ka viņa vieta ir pie llarona, ne pie mums.

Brezovirs (nosviež zobenu galdā). Viņš domā, ka mūsu starpā var būt nodevējs!

Krikss. Ikkatra tāda aizdoma apvaino šos vīrus.

Spartaks. Viņus es neapvainoju. Bet cilvēkam mutē mājo tāds bīstams kustonis, un to viņš bieži aizmirst pievaldīt. Se mūs apsargā Lutācija, par laimi ausis viņai abas veselas. Un ar to vienu aci viņa redz labāk kā cits ar divām. Bet Romas ielai ir tūkstoš acu un vecajiem vaļņiem te aiz kapsētas — divi tūkstoši ausu. Turiet savas mēles pavadā un nepalaidiet no rokām! Pieplociet zemāk kā slieka, kas zem zāles rāpo! Tikai, kad būs laiks — kad es jums lo sacīšu — mēs izsliesimies visā augumā un klieg­sim, lai atskan no Ligurijas līdz Brūtijai: no ceļa, varmākas! gladiatori aiziet brīvē! . . .

Pārvelk plaukstu par pieri.

Bet lai paliek nākotnes sapņi, runāsim lietišķi un par šodienu. Veselu nedēļu man nebij iespējams jūs sastapt: lanists Akcians mūs dīdīja kā pērtiķus lēkāt un kā vēršus badīties, lai taukos apsmirdušiem patri­ciešiem un viņu konkubinērn sarīkotu labu izrādi.

Krikss. Mūs baroja ka cūkas pirms kaušanas.

E i m a k o 1 s. Labi tam, kam gadījās tāds kāvējs kā tev Spartaks.

Spartaks. Nedzeniet jokus, laiks ir pārak nopietns! Es nezinu, kas par šo nedēlu ir noticis un kur mēs patlaban esam. Torkvat, cik tev ir uzticamu vīru Kampanija?

Torkvāts. Simt divdesmit seši. Pēc katram divi dienam pa vienam pienāk klāt. Viņi baidās. Mums nav gladiatoru skola, bet cietums, sargi no- klausās katru vārdu. Četrus jau iekala ķēdēs un aiz­sūtīja uz akmeņu lauztuvēm.

Spartaks. Cietums ir ari mums Kapuā. Romieši jauš, ka kaut kur gruzd pagales nākošam ugunsgrēkam. Nerri — uguni viņi domā iekalt ķēdēs! — Brezovir! — un Ravennā?

Brezovirs. Mums ir piecdesmit, un vairāk neviens nenāk klāt. Sie ilirieši, ligurieši un riumi- dieši ir nolādēti gļēvi, ar tiem neko nevar iesākt. Bet iesākt vajag! Vajag tikai iesākt!

Spartaks. Enomajam Romā esot ap divi vai trīs simti.

Kāsts. Kur ir Enomajs? Kāpēc viņa šovakar nav še?

Spartaks. Akcians baidījās laist viņu cirkū, visu nedēju tur cietumā ieslēgtu. — Mums Kapuā ir simt divdesmit, bet tāpēc mēs uz tiem varam palaisties. Vai ne, Kriks?

Krikss. Ka paši uz sevi. Lentula Batiata sko­las cietumam ir visbiezākie mūri, bet mēs no tiem nebaidāmies.

Spartaks. Simt divdesmit seši… piecdes­mit… divi simti… simt divdesmit… Nepilni pieci simti. Tas ir maz, tas ir nožēlojami maz!

Brezovirs. Tikai iesākt vaiag! Kalni ir cilni izbēgušu vergu. Tūkstošiem vergu pie 'op" bariem tikai gaida, kad mēs dosim zīmi. Kampānijas, Lūkā- nijas — visi Itāliias izpostītie zemnieki būs mūsu pusē.

Spartaks. Zemnieki, gani un vergi — tas ir aitu bars, viens pats romiešu vilks viņus pārbiedēs. Bars vēl nav sacēlušos cīnītāju vīru pulks. Pieci simti. .. mums pat centurionu neiznāks.

Brezovirs. Es jau nomanu, uz ko tu liec. Tātad gaidīt? Gaidīt, vairāk neko?

Spartaks. Vēl divas nedēļas. Nevis gaidīt, bet strādāt. Vismaz dubultot mums vajag mūsu skaitu. Tad es došu zīmi.

-B r e z o v i r s. Zīmi- vai pēc divām nedēļām

tu to vairs dosi? Divās nedēļās mēs jau četras reizes varam tikt nodoti.

Spartaks. Četrpadsmit reizes mēs varam tikt nodoti — ja neesam gladiatori, bet vecas sievas, kas šodien vaid, ka viņām kauli sāp, bet rītu jūsmo, ka pilnu vāceli žāvētu vīģu sapnī redzējušas. Divkāršot vajag mūsu skaitu, un tur divas nedēļas ir visīsākais laiks.

Kāsts. Dzirdams, ka Lentuls Batiats tevi aici­not atpakaļ uz Kapuu par rudiāriju savā skolā. Vai tas taisnība, un vai tu iesi?

Spartaks. Trīs reizes viņš šovakar man runā­jis par to. Lielisku algu sola un pārtiku pie sava galda. Ko jūs par to domājat?

Eimakols. Kas labprātīgi kalpo Lentulam Batiatam un ēd pie viņa galda, tam grūti būs kalpot mūsu lietai.

Spartaks. Tas varētu būt arī gluži otrādi — bet to jūs nesapratīsiet. Bez tam mums arī Kapuā nepieciešams divkāršs skaits, jo mēs taču būsim tie, kas sacelsies pirmie.

E i m a k o 1 s. To varētu izdarīt Krikss viens pats.

Krikss. Bez Spartaka es neko neiespēju. Sešus romiešu zaldātus es apņemos nosist. Kapuas cie­tuma sienu es varu izlauzt — dievi man spēku ieli­kuši rokās, ar muti es esmu nevarīgs kā bērns, kas vēl šļupst.

Spartaks. Līdz rītam es arī par to būšu izšķi­ries. Akli pret mūri skriet es nevaru un negribu, kā jūs to darāt. Tikai vienu ievērojiet: ja arī kaut kas jums liekas nesaprotams, sakiet sev — tas notiek mūsu labā, vēlāk redzēsiet, kādēļ tā bij vajadzīgs. Katilīna un Lentuls Batiats, mana brīvība Un es pats- visam tikai tik daudz svara, cik tas kalDO

mūsu kopējam mērķim. Ārpus tā nav ne dzīvības, ne nāves — neKa nāvi … Vai ir "kāds, kas par to šauDitos.'

Gladiatori stāv klusu.

Hanniks (aizgrābts, pusčuks(us). Tikai nešau­bies tu par mums!

Spartaks. Labi. Tagad mājās un pie darba! Paturiet prātā, ko es jums teicu! (Iziet. Citi pama­zām pakaļ.)

L u i ā c i j a (pie galda līdzās durvīm). Tās ir brī­nišķīgas lietas! Te viens ir sēdējis un nemanīts aiz­gājis. Pusdiena vēl bļoda, vīnu nemaz nav aizticis.

Spartaks. No tevis kāds aiziet, visu bļodu līdz dibenam neizēdis? Tas ir gan brīnišķīgi! Kas tas tāds bij?

Lutācija. Es viņu nepazīstu. Izskatījās tā kā pēc tirgotāja, tā kā pēc labākas sugas klaidoņa. Trešo vakaru viņš te ierodas… A! te ir arī nauda! Astoņas sēstercijas, vairāk, ka viņam nācās mak­sāt. Nē, viņš tomēr ir bijis godīgs cilvēks.

H a n n i k s. Un še ir dēlītis ar kaut kādiem ierak­stiem. (Pasit zobenu padusē, paņem dēlīti, lasa.) Vārdi un skaitļi . . . Jā, tas tiešām ir bijis labības tirgotājs — viņš uzpērk kviešus. (Liek dēlīti atpakaļ, zobens izkrīt zemē. Viņš pieliecas to pacelt un pa­liek.) Pie Merkurija! Tur zem sola viens guļ!

Gladiatori pieliecas skatīties.

Brezovirs (izvelk aiz kaļas.) Pagodini mūs, cienījamais pilsoni! Parādi savu seju!

S i I v i j s K o r d ē n i j s V e r e s s. Neizlauz kāju, pilsoni! (Traušas augša.) Es biju palīdis

Spartaks (bargs ka negaiss). To mēs paši redzam. Tagad īsiem vārdiem: kā tevi sauc? kas tevi sūta? ko tu noklausījies?

Veress. Es zvēru — pie Jūpitera . . . Es esmu godīgs labības tirgotājs . . . (Rāda uz savu dēlīti.)

Torkvāts. Labības žurka tu esi, tie tirgotājs! Kviešus tu pa graudam zem soliem lasi. Jeb vai ne? Tad pasaki, ko tu tur meklēji?

Veress. Es nobijos no Spartaka.

Spartaks. Tas tikai vēl nāks. Tagad — muti vaļa! Ko tu tur noklausījies, un ko tu zini? (Zobenu rokā, draudoši stāj tuvāk.)

Veress (nobijies). It neko es nevarēju dzirdēt, neko es nezinu … Ne par pieci simti . . . ne par divi nedēļām… Ai!… (Aizsit plaukstu mutei priekšā.)

S p a r t a k s. Jūs dzirdējāt? Uzmaniet šo zuti!