ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Visi trīs dibenistabā. Hanniks, Kāsts, Brezovirs, Torkvāts, Eirnakots un citi gladiatori, cilvēku desmit, pa pāriem, pa trim nonāk lejā un saiet diben­istabā.

Brezovirs (milzenis). Redziet, Spartaka vēl nav. To jau varēja sagaidīt.

Krikss. Ko tu varēji sagaidīt?

Brezovirs parausta plecus un novēršas.

Kāsts. To, ka viņš būs lepns palicis.

Krikss (izslienas). Lepns Spartaks vienmēr bijis, un tā nav pelama īpašība. Tikai gļēvuļi un tiz­lie nav lepni. Bet tu, Kast, gribēji teikt, ka viņš palicis par atkritēju. (Draudoši tuvojas.) To tu gri­bēji? Ja esi vīrs, atzīsties.

Hanniks (izrauj zobenu). Atzīsties! Tikai to vienu vārdu pasaki: vai Spartaks ir atkritējs?

Brezovirs (roku viņam uz pleca). Paliec mierā, Hannik! Mēs visi zinām, ka tu esi iemīlējies viņā kā jauna meitene.

H a n n i k s. Vai Spartaku mīlēt ir kauns?

Kāsts. Nebūt nē — it sevišķi tavos gados. Galu galā — vai tad mēs visi viņu tāpat nemīlam? Tikai nākdami ar Brezoviru runājām par Spartaku — par ko citu šonakt lai runā? Laikam arī Torkvāts tur bij.

Torkvāts. Jā, es biju. Un Eimakols.

E i m a k o 1 s. Jā, mēs runājām par viņu.

Brezovirs. Es teicu: vai viņš, tagad brīvs vīrs, vairs gribēs pīties ar mums, vergiem? Tie ir mani vārdi.

Kāsts. Vai tic nenozīmē to pašu, ko atkritējs?

Hanniks (atgrūž Brezovira roku, atvirzās). Ej nost! Tu neesi cienīgs stāvēt līdzās tiem, kas Spartaku mīl!

Torkvāts. Ost! Es dzirdu viņa soļus!

Kāsts. Kauns tādiem, kam kas teicams, ko Spartaks nedrīkst dzirdēt.

Visi paliek kā sastinguši.

Spartaks (ātri pa kāpnēm). Labvakar, Lutā- cij. Vai viņi ir klāt?

Lutācija pamāj ar galvu un roku, aizgrābta skatās viņā, bet nespēj parunāt.

Spartaks. Es steidzos, bet nevarēju ātrāk. (Ierauga Eistahiju.) Te tomēr ir viens svešs. Ei draugs! Tev uz kādu pusstundu būs jāizvācas no šejienes.

Lutācija. Tas ir kāds nelaimīgs cilvēks. Sena­tora Kūriona vergs Eistahijs. Viņš gribēja runāt ar tevi.

Eistahijs (piecēlies, tuvojas grīļodamies). Viņš izsita man aci… Vai es ar to vienu vairs varu redzēt?

Spartaks (drūmi noskatās viņā). Varēsi, draugs. Pietiekoši daudz tu varēsi. Vergi, kas abām acīm skatījušies savā dzīvē un liktenī, pazaudē prātu, ielec Tibrā vai

Eistahijs (tuvāk). Vai? Saki — pasaki to trešo!

Spartaks (nopurina galvu). To es nevaru — par agru vēl. Gaidi!

Eistahijs. Es nevaru gaidīt! Rītu viņš grib sūtīt mani prom uz Lūkāniju pie lauku darbiem …

Spartaks. Es saprotu, nabaga vīrs: tu zini, kas tevi tur sagaida, un baidies.

Eistahijs Tu redzi, kā es trīsu.. . Paglāb mani, saki, ko es lai daru!

Spartaks. Es varu teikt tikai to pašu, ko visiem tev līdzīgiem: bēdz kalnos un gaidi.

Eistahijs. Tas man jau pašam stāv prātā. Bet vai man ilgi būs jāgaida?

Spartaks (nepacietīgi). To es tev nevaru pa­sacīt. Ja ari zinātu, neteiktu: tu neesi no tiem, kam jāzina.

Eistahijs. Man nav vairāk kā tikai šīs skran­das, un kalnos tik auksti. Divas saujas pupu man šodien iedeva — es tur nomiršu badā. No mežiem nāk vilki, un man tikai runga būs rokās…

Spartaks (nikns). Tādu kā tu Romā ir vairāk ķā četri simti tūkstoši. Tas ir skaits, ar ko kaut ko Var iesākt — ja viņam ir drosme, pašpaļāvība un cerība brīvībai. Bet, ja jūs visi, tā kā tu, domājat ;ikai par to, ka jums nebūs pilnu vēderu ko pieēst,

Eistahijs (dūres gaisā kratīdams). Es ne­gribu, nē! Vēl šonakt es aizbēgšu kalnos. (Steidzas uz kāpnēm).

Spartaks. Bēdz un gaidi!

Eistahijs. Es gaidīšu — kad tu to saki!

Spartaks (galvu kratīdams). Kad es to saku… Kaut viņi bijuši vergi bez vergu dvēselēm! (Ātri iet dibenistabā.)

Kāds vīrietis un sieviete nāk lejup pa kāpnēm.

Lutācija (pretī). Novar nākt! Mans veikals ir ciol, es nevienam neko vairāk nedodu.

Sieviete paliek sienai pieplakusi.

T i b e r i j s G a 11 s (istabā). Es esmu Katilinas sūtnis. Man jārunā ar Spartaku.

Lutācija. Te nav nekāda Spartaka. (Stājas viņam ceļā.)

Tiberijs G a 11 s. Man katrā ziņā ar viņu jārunā sava kunga uzdevumā.

Paliek abi strīdamies.

Spartaks (otrā istabā, bridi klusēdams nolū­kojies gladiatoros). Es redzu pārsteigumu dažā sejā. Tātad kāds no jums ir šaubījies, ka es nākšu?

Vairākas galvas paveršas pret Brezoviru.

Brezovirs. Mēs … nešaubījāmies … nē, ne­sauc tās par šaubām. Drīzāk tas ir pārsteigums. Brī­vība ir tik dārga manta, ka pat vismazāko kripatiņu no tās negribētos atdot citiem.

Spartaks (saslienas). Vai ir kaut kas, kas pieder man vienam pašam? Vai esmu ko paturējis, pie kā jums nebūtu daļas? Un bez tam tā ir romiešu dāvana — es pie viņiem nekad neesmu ubagojis.

Lutācija. Te ir ieradies kāds vīrs, viņam katrā ziņā esot jārunā ar tevi.

Spartaks. Vai mums tā bij norunāts? Kādēļ tu te ielaid svešus?

Lutācija. Es viņu neesmu laidusi. Bet viņš neiet projām. Viņš esot Katilinas sūtīts.

Eimakols. Katilīna sūta pie tevis? Tu taču nerunāsi ar Romas patriciešu sūtņiem?

Krikss. Nemāci! Spartaks zina pats, ko dara, un atbild par to, ko dara.

Spartaks bridi noskatās viņos, pats pie sevis pārlikdams, tad iet.

Eimakols. Spartak, sargies!

Hanniks. Tu iedrošinies draudēt Spartakam, lupata tāds!

Krikss (stājas starpā). Mierā un klusu!

Visi klusu kā pirmiņ.

Spartaks (priekšistabā). Ko tu vēlies?

Tiberijs Galls. Es esmu Tiberijs Galls, mana kunga Lūcija Sergija Katilinas uzticības virs. Mans kungs vēlas runāt ar tevi.

Spartaks. Tavs kungs viņš ir, bet mans pagai­dām ne. Ja viņš vēlas, tad var lūgt.

Tiberijs Galls. To viņš var. Bet viņš domāja, ka ari tu varbūt pats varētu vēlēties.

Spartaks. Katilīna ir gudrs un viltīgs. (Brīdi pārdomā.) Kad viņš vēlas mani redzēt?

Tiberijs Galls. Rītvakar — līdzko Venera atspīdēs pār Palatinu.

Spartaks (pēc brīža). Vai viņš nevēlējās zināt, kas te ir ar mani?

Tiberijs Galls. Nē. Tas viņam droši vien zināms.

Spartaks. Tā, tā… Un kā tu zināji, ka es atrodos še?

T i b e r i j s G a 11 s. Es ne, bet Katilīna.

Spartaks. Hm… Katilīna zina daudz. Ļoti daudz viņš zina …

Tiberijs G a 11 s. Ko man pateikt viņam?

Spartaks (pārdomā). Pateic viņam, ka es var­būt būšu . . . Pateic viņam, ka es varbūt nebūšu.

Tiberijs G a 1 1 s. Tā ir nenoteikta atbilde.

S pa rt a k s. Tā ir noteikti nenoteikta atbilde. Tā tu pasaki viņam.

Tiberijs Galls. Labi. (Palokās un iet, sarau- damies no sievietes uz kāpnēm.)

Spartaks lēnām atgriežas dibenistabā; bridi stāv dziļās domās — gladiatori nenovērš acis no viņa.

M i r c a (izskrien no kāpņu telpas, bezgala uz­traukta, čukstus). Tas bij viņš!… Es viņu tūliņ pa­zinu … Bārda viņam uzaugusi…

Lutācija (priekšā; pārmezdama). Mirca, kāpēc tu nāc? Teicu, ka pasaukšu tevi, kad būs laiks.

Mi rc a. Veselu dienu esmu gaidījusi, kā izdzirdu viņa vārdu … Es nevaru — es nevaru — es nevaru ilgāk!… Divus gadus, Lutācij! — divus gadus es esmu bijusi tuksnesī un apakšzemē — no vakar- nakts nu man atkal šalc Traķijas meži… Un nu man atkal atspīd saule — es viņu esmu redzējusi! . . .

Lutācija. Šonakt nevar, bērns! Spartakam ir svarīga apspriede.

Mirca. Tikai vienu vārdu — vairāk es ne­gribu … Tikai viņa roku noglaudīt… Es gaidīšu — ja vajadzīgs, līdz gaismai…

Lutācija (parausta plecus). Manis pēc." (No­rāda aiz nišas.)