ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

S p a r t a k s. Tā viņš ņirgājās par jums!

Granniks (izmisis atmet ar roku). Tas bij tikai sākums. — Ak Spartaks grib zināt, ar kādiem noteikumiem mēs varētu vienoties? To viņš dara ļoti laipni, citādi man šajā lielā pašam būtu jāierodas pie viņa. Bet kur tad jums jāsteidzas — laika taču diez­gan! Sešas nedēļas jūs sēžat aiz maniem vaļņiem un grāvja. Vai jūs žēloties gribat? - viņš ņirgājās. Vai jums kā trūkst? Saulīte karsē tik brīnum jauki, un reizēm atkal atvēsina brangs vējiņš. No Sicīlijas pāri nāk grauzdētu kviešu un gatavu apelsīnu smarža, jūrā ūdens ko padzerties nekad netrūkst… Padzīvojiet vien, mīlīši, vēl otras sešas nedēļas, tad es pats iešu jūs apraudzīt — ar dāvanām, ar iesmā ceptu gaļu un sarkanu, pavisam sarkanu vīnu …

Aiz romiešu sētas uzplivo ugunskuri, dzirdams tāls troksnis.

Spartaks (šņākdams). Es tevi pašu šovakar peldināšu sarkanā, kūpošā vīnā!

Granniks. Četras reizes pa šo dienu un nakti mūs ēdināja, piebāza tik pilnus, ka mēs tikko varē­jām pakustēties. Un, ja no tā vīna, ko mums nesa, trīs ceturtdaļas neizlējuši zemē, mēs tagad rāpus pār­vilktos atpakaļ. Nakti mūs izguldināja uz trim kār­tām noklātām Alpu lāčādām, rītā lika nomazgāties sudraba bļodā — pēc tam Mūmijs to sadauzīja pret akmeni. It neko neslēpa no mums. Aizveda pie dubļu aploka, kur līdz ceļiem bradā Krikša karaspēka palie­kas — pieci simti — odu sapampušām galvām un tārpu izgrauztām kājām. Tā grieķiete, tā Eitibida, ir tur — viņai loks un bultas, un viņa katru dienu staigā apkārt, uz viņiem mērķī šaudama. Katru va­karu, kad Krass nosēstas pie vakariņām, atved div­desmit, viņš liek tiem cīnīties un nokaut citam citu. — Eai neaizmirst Spartaka mākslu, — viņš saka .. .

Spartaks (elso). Brāli Kriks, kāpēc tu negri­bēji klausīt!… Pat tavu līķi mums neizdevās at­rast …

G r a 11 n i k s. Savas mantu un naudas lādes viņš mums izrādīja. Un, kad mēs brīnījāmies par to bagā­tību, viņš smējās un teica: — Tas vēl nav nekas, bet jūsu Spartaks putina mani laukā: Kilikijas pirāti ir tīrie plēsoņas, man bij jādod tiem divreiz vairāk, nekā Spartaks deva.

Spartaks (nevaldāmās dusmās). Lai viņš dzīvs sapūst, šis nolādētais blēdis! Tātad viņš ir tas! Viņš pārsolījis mani un tos nopircis.

Granniks. Viņš darīja visu, lai mūs līdz pēdē­jam pazemotu un apsmietu. Lika mums stāvēt klāt, kad viņš apspriedās ar saviem kvestoriein un izsūtīja ordinārus. Mums bij jādzird, ka Pompejs ar saviem leģioniem ir no Romas ceļā šurp un ka Marks Teren- cijs Lukulls ar saviem no Maķedonijas steidzas uz Brundiziju. — Starp trim iesmiem viņš tagad ir, tas tavs lielais, neuzvaramais Spartaks! — viņš smējās. — Bet es viņu neatdošu ne Pompejam, ne Lukullam - es pats gribu uzdurt viņu, papriekš apcepināt uz ugunskura un tikai tad piesiet krustā Apija ceļa malā.

Bartorikss (nevar novaldīties, izlec priekšā). Paskatieties! Sārtus viņi jau sakūruši un gaida ar saviem iesmiem! Marka Krasa acīs mēs neesam vai­rāk kā noplucinātas zosis, ko izcept vakariņās! Dzir­diet, kā viņi auro laizīdamies!

Granniks. Krasa tur nav. Naktī no šejienes ir izbēdzis Mesembrijs ar pieciem tūkstošiem ģermāņu. Trīsdesmit piecus Mūmija jātnieki atveda, zirgu astēm piesietus — pārējie ir nosisti krasta kraujā. Bet pāra desmitiem laimējies apslēpties klintīs — šorīt gaismā Krass pats ar saviem pulkiem izgāja gūstīt tos. — Es sen neesmu bijis medībās, — viņš teica, — man drusku jāpakustas un jāizvēdinās, citādi ēstgribu var samaitāt. — IJz Romu nosūtīja vēstnesi un lika pateikt: kā odus es viņus visus līdz ar Spar laku turu savā saujā. Lai man nesarīko triumfa brau­cienu, ja kāds var pierādīt, ka es vienam vienīgam esmu ļāvis dzīvam izmukt.

Artorikss. Tic zaimi nav vairs ilgāk paciešami! Ar katru vārdu viņš spļauj mums sejā! Spartak, ja tu to paciet, — es pats inetīšos uz sava zobena!

Kāsts uznāk ar savējiem.

G r a n n i k s. Nometnē patlaban saimnieko Fabri- cijs. No pašas pusdienas viņš ir piedzēries un patla­ban droši vien sarīko gūstekņu slaktiņu. Zaldāti dara, kas viņiem patīk,'vīna mucas klankš visos stūros. Fabricijs pavēlēja mūs vienkārši izdzīt laukā. Un tev, Spartak, atsūtīja dāvanu. (Pamāj pavadonim, tas izvirzās vairāk priekša.) Vīnu, gabalu maizes un sauju žāvētu vīģu.

Spartaks (visu laiku stāvējis noliektu galvu, tagad lēnām saslienas — liels un draudošs). Man? Sauju vīģu?… Pasvied to Rēgijas suņiem aiz mūsu žoga!…

Kāsts. Dambis ir gatavs, Spartak! Un tavas kohortas gatavas, Spartak! Viņi gaida .. .

Spartaks. Par agru tu esi sācis spļaudīties, Mark Kras! (Pakrata dūri prei romiešu nometni, pasper pāra soļus vidu.) Līdz manai sejai tu nekad nesniegsi, Romas asinssuns! . .. Surp, kareivji!

Visi pusloka ap viņu. Bridi klusums - romiešu nometne spilgtāk uzplivo ugunis, dzirdama tāla rēkoņa.

Redziet?! Tie ugunskuri tur liesmo mūsu līķiem… Dzirdiet?! Viņi gavilē mūsu bērēm! … Par agru, es saku! Vēl viņi raudās, šie nolādētie!

Mazs starpbrīdis.

Tagad klausieties, ko es jums teikšu! Abām ausīm klausieties — ar visiem saviem prātiem un sirdīm — — tā, it kā tas nebūtu es, bet uz jums runātu visi romiešu un jūsu pašu dievi!

Marks Krass lielās mūs kā odus samiedzis sau­jā — daudz netrūkst, ka viņam būtu taisnība. Pats viņš stāv te — no Romas nāk Pompejs ar saviem leģioniem, kas nožņaudza Sertoriju Spānijā. Lukulls steidzas no Traķijas uz Brundiziju. Mēs esam starp trim iesmiem — Markam Krasam jau siekalas tek. Bet lai viņš tās nolaiza! Viņa saujā vēl ir sprauga, un mēs laižamies laukā pa to!

Dambis grāvim pāri ir gatavs — mēs tūliņ gāzī- simies pāri tam. Vārtus laukā! pāri romiešu nomet­nei — mēs viņus samīsim! Un, ja tur ari gadītos Krikša un Mesembrija bēgļi, — sitiet viņus nost, tie ir nodevēji, lai viņi mirst līdz ar Fabricija salaš­ņām! . . .

Balsis. Nost viņus! … Zemē viņus …

S p a r t a k s. Neviens nepaliks atpakaļ, un neviens neaizklīdīs sāņus! Mēs vairs neesam septiņdesmit pieci tūkstoši, bet viens vienīgs vīrs — viena galva - viens spēks — viens zobens! … Es eju pirmais!

B rezov irs. Un es!

K a s t s. Un es!

Bartorikss. Un es!

Artorikss. Un es!

Spartaks. Tu sargā Mircu!

A r t o r i k s s. Uz rokām es viņu iznesišu!

Metrobijs (parādu dunci). Mana roka arī vēl klausa!

Balsis. Ved mūs, Spartak!… (Kareivji tikko valdās.)

Spartaks. G|ēvu|u starp mums nav, bet tagad lai katrs savai rokai piešķir trīskārtēju spēku! Divas reizes mēs Itāliju esam pārstaigājuši, no dienvidiem līdz ziemeļiem un atpakaļ. Tagad lai jūsu kājām pie­aug spārni! I<���ā putni mēs laidīsimies — kā vētra! Līdz Brundizijai! Trīs tūkstoši kuģu tur stāv ostā — tos mēs sagrābsim — un tad pāri — uz Albāniju, uz Grieķiju, kur gaida verdzinātas tautas!

Metrobijs (čukstoši). Bet ja Lukulls ir jau Brundizijā? . . .

Spartaks. Klusi, tu vecais vergs! Tad mēs grie­zīsimies atpakaļ un bruksim virsū Krasam, pirms vēl Pompcjs nav piesteidzies! Un, ja arī mums tad jākrīt līdz pēdējam vīram, — mēs nemirsim! Mūsu ciņa par brīvību dzīvos! Zerni mēs csain sacēluši kājās, visi meži ir pilni, visas kalnu alas slēpj drau­du, naidu un spēku! Romiešu vergu valsts dreb pašos pamatos! Paies vēl četri gadi — paies četri gadu simti — un sabruks "iņa Un apraks zem savām dru­pām tos, kas uzbarojis"trekni 110 mūsu sviedriem un dzēra mūsu asinis!… lūs nevarat aiziet bojā! Jūs iekustinājāt šo straumi, un viņa nerimsies! Cīņa par brīvību neapstāsies! Jūs neaizmirsīs! Jūsu asinis strā­vos nākošās paaudzēs!… Jūsu vārdi būs zvaigznēs rakstīti!