ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Balsis. Un tavs, Spartak!… Un tavs!…

Spartaks. Arī mans!… Uz priekšu!

Trompetes. Kliedzieni. Spartaks pa priekšu — Brezovirs, Barto­rikss, llanniks, Kāsts, Mirca ar Artoriksu, Metrobijs. Aiz tiem kareivji — grūst leja uz kreiso pusi.

Kaujas saucieni — vārtu brikšķēšana — ieroču šķindoņa — trompetes. Pāri romiešu vaļņiem sāk vērpties melni dūmu

mutuļi.

Vienpadsmitais skats

Marka Krasa n o m e t n ē.

Plašs laukums uzkalnā. Reli koki, telšu rinda katrā pusē. Labajā Marka Krasa lielā, krāšņā telts ieejas aizkari ar puš­ķainām, zelta vītām auklām, augšā virs smailes valsts nozīme, zelta ērglis. Pie ieejas katrā puse etiopiešu vergs, mazliet attālāk un vairāk priekšā pa divi leģionāri ar sudraba āvām goda sar­dzē. Gandrīz pašā vidū pret kreiso pusi vērsta, sarkanu segu apklāta estrāde ar dārgakmeņiem rotātu ziloņkaula krēslu un sarkanu uzjumu pāri.

Dibenā nogāze — pāri viņā pusē milzigās nometnes teltis taisnās rindās, ko gar apvārsni iežogo nometnes valnis. Aiz tā tālē kalnu silueti; visu pamali līdz pus zenītam aizklāj zili melns pērkona mākonis, kurā reizēm paplaiksnās zibens. Tva- naini piedegusi, nespodra novakare.

Gar nogāzes malu dibenā rinda leģionāru smagā apbruņo­jumā — padzīvojuši vīri, lielāko tiesu bārdaini. Kreisajā un pa nogāzi lejup divās rindās jaunie kareivji, bez ieročiem, no­liektām galvām, satriekti. Pie tiem četri centurioili kailiem zobe­niem par sargiem. Labajā pusē, dibenā, sargu ieslēgts pulciņš ķēdēs sakaltu, noskrandušu gūstekņu.

Fabricijs (iznāk no spraugas gar Krasa telti, uz kuru allaž bikli atskatās; tramigs, bet nikns un paklibodams paietas gar jauno kareivju rindām, runā šņākdams, bet valdīdamies un pusbalsī). Te nu jūs stāvat, purnus nokāruši kā aitas pirms cirpšanas! .. . Vai tad nevienam nav nekā ko teikt?… Atbildiet taču, kad Auls Fabricijs ar jums runā! … Ak tā (pabružā degunu), — es laikam neesmu jums vēl neko prasījis . ..

Centurions. Atļauj paziņot, Aul Fabricij: viņi nedrīkst runāt, pirms Marks Krass pats nav atļāvis.

F a b r i c i j s. A! tas diezgan gudrs aizliegums. Es jūs pazīstu: kad sākat ķērkt kā kovārņu bars, tad prātīgs vecāks vīrs vārdu nevar pateikt. Bet klausī­ties viņš jums nav aizliedzis, un tas ir labi.

Paklibojis vēl. Alkal apstājas.

Tpu! Kauns man par jums, jaunie zaldāti! Apcieti­nātā nometnē jūs ļaujaties pārsteigt sevi gulošus! Tas nu vēl nekas — es pats esmu bijis jauns un zinu, cik ciets jauneklim miegs, it sevišķi, kad drusku iedzerts. Bet, kad bijāt uzmodušies, — kāpēc jūs tad bēgāt? Ko kā jūs bēgāt? Ko izbēgušu gladiatoru un vergu bandām, no smirdošiem salašņām, no tādiem pašiem kā tie tur!

Paskatieties paši un kaunieties!

Izstienas, pirkstu krūtis durdams.

Es esmu vecs vīrs, man tepat sešdesmit pieci gadi, bet cs nebēgu — es ne! Redziet, man tagad jāklibo, tāpēc kā paliku uz vietas un nekustējos — es ne! Es esmu vecs zaldāts, es biju Pompeja leģionos Spā­nijā — dienu un nakti es reiz tur nogulēju zem viena tilta un tomēr nebēgu! Bet jūs! Kājas jums vieglas un mugura lokana — cirst jums vajadzēja viņus, durt, gabalos sakapāt tos nolādētos! Bet jūs! . . . Tpu! — un vairāk neko!

Pagriežas pret vienu.

Un tu! Vai tu esi Auls Fabricijs jaunākais vai ne? Atbildi, kad es tev prasu!

Čentur'ions. Viņš nedrīkst. Marks Krass ir aizliedzis.

Fabricijs. Ak ta! … Jā, kad aizliegts, tad tu nedrīksti. Jā, tu esi Auls Fabricijs jaunākais. Kaunu tu dari savam tēvam, vecam Sullas leģionāram! Savai mātei tu dari kaunu — tu gļēvulis tāds!

Pret visiem.

Ja man te vēl bijusi noteikšana, liktoriem es liktu nopērt jūs visus! Nopērt un tad bez vairogiem, tā, kā patlaban te esat, sūtītu Spartaka pulkiem pretī. To jiis esat pelnījuši!

Trompetes. Vergi atrauj Krasa telts aizkarus.

Fabricijs aizmanās sāņus dibenā. A'o telts divi kareivji ar romiešu valsts nozīmēm. Marks Krass krāšņā purpura apmetnī, lepns un nikns, sargi ar āvām pavada. Aiz viņa pieci Varīnija likt ori, virsnieki, patricieši. Eitibida ar savām verdzenēm aizmugurē.

M a r k s Krass (tribīnē, bargi noskatās jauna­jos zaldātos, tad apsēstas). Romiešu kareivji! (Jaunie saslejas taisni, Krass — paceltu roku.) Jūs tie neesat, ar jums es runāšu beigās! (Tie atkal nokar galvas.)

Romiešu kareivji! Jau trešo gadu Romai ilgst kauna pilnais karš ar izbēgušiem gladiatoriem un sa- dumpotiem vergiem. Karš — — es kautrējos saukt par karu šīs cīņas ar vaļā palaistu barbaru un va­zaņķu pūli. Trīs gadus šie nelieši kā no krātiņiem izlauzušies vilki ir sirojuši pa Romas valsti. Visu Itā­liju divas reizes pārstaigājuši no dienvidiem līdz zie­meļiem un atpakaļ. Nelaime, posts un apsmiekls ap­zīmē viņu ceļu. Nola ir pusē nodedzināta, Fūrija ir drupās, sensenai gladiatoru audzētavai Kapuai bij jāatsledz vārti un jāizlaiž prom desmit tūkstoši vis- labāk apmācītu, par augstu maksu pirktu cirkus cīk­stoņu. Musu lauki ir nomīdīti, mūsu vasarnīcas node­dzinātas, turīgie zemes īpašnieki aplaupīti, padarīti par nabagiem vai apkauti. Ja tādam zagļa vergam pēc likuma un vecuvecās paražas nocērt roku vai kādu dumpinieku piesit krustā, tad rītu viņa kungu atrod savā gultā ar pāršķeltu galvu vai nožņaugtu. Kalni un meži mudž no aizbēgušiem neliešiem, bet pilsētās amfiteātri jāslēdz ciet, jo neviens izglītots romietis negrib skatīties arēnā par piecām minām pirktos plu­katas, kas neprot pretinieku pat nodurt, kā pienākas. Pat citādi cienījami kviriti liedzas maksāt parādu procentus, plebēji apslēptām dūrēm vazājas pa Ro­mas ielām un naktīm klausās, vai Spartaka laupītāji nav klāt un nedauzās aiz vārtiem . . .

Aizelsies pakrata dūres.

Nav vairs karavadoņu Romai! Tits Servilians, Klods Glabrs, Valerijs Mcsala, Varīnijs, Fūrijs, Klo- dians, Kasijs — kur viņi ir? Kuru no viņiem šīs smirdoņu bandas nav trenkušas tā, ka viņi pat san­dales nepaguva apaut? … Patiešām — drīz būs kauns saukties par patricieti un romieti!

Noslauka sviedrus.

Tāpēc es esmu še, lai noslaucītu šos mēslus no ze­mes virsus un padarītu galu Romas pazemojumiem. Rēgija pie juras es viņus biju ieslēdzis — kā būrī, kā murdā! Sapūdējis cs viņus tur būtu kā sabrauktas vardes uz ceļa! Senātam varēju ziņot, ka turu tos ka odus saujā samiegtus . .. Eh! (Pakrata dūres, acīm meklē Fabriciju.) Un tomēr — arī es pats varēju aiz­mirst, ka nav vairs romiešu karaspēkā kvestoru, uz kuriem palaisties, bet tikai pusakli invalīdi, puskur­las sievas un gļēvuļi!

Fabricijs (klibodams metas tuvāk.) Es ne­esmu bēdzis, Mark Kras!

M a r k s Krass (dusmās vai plizdams). Tu!. . . žūpa sasodītais! Tu neesi? Nē, tāpēc ka tu nejaudāji! Rītā mani zaldāti tevi aiz kājām izvilka no apgāztas telts apakšas. Ar aukstu ūdeni mums vajadzēja tevi apliet, līdz kamēr tu atdabūji saprašanu!…

Fabricijs (vēl tuvāk, dūri pret krūtīm siz­dams). Es — es — Pompeja leģionos esmu cīnījies! Spānijā es dienu un nakti zem tilla …

M a rk s Krass (sarkastiski pasmiedamies). Pa­klausieties šo varoni! Kā sermulis, kam uz astes min, viņš allaž izmanās kaut kur palīst! Tāpēc Pompejs tevi atsūtīja atpakaļ Romā.

F a b r i c i j s (vēl tuvāk). Es- Mans brālis ir

senators . . . mans znots varbūt būs konsuls-

Marks Kras s. Ko tu lielies ar saviem radiem! Kas tu pats esi? Romas nelaime un kauns tu esi! Visiem tevi uzbāž, un nevienam tu nederi. Kaujinieku rindās tu tikai pinies pa kāiām. Turpmāk tu man ko­mandēsi mūsu zupas vārītājus un maizes dalītājus!