ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Vēro atkal.

Ceturtais kareivis. Viņi… viņi brauc projām!

Pirmais kareivis. Vai tu klusēsi, nelaimī­gais! Kā viņi var aizbraukt, kad ir nolīgts un sa­maksāts?

Ceturtais kareivis. Sie nolādētie pirāti ir tie vislielākie nelieši pasaule!

Pirmais kareivis. Jā, tagad arī es redzu:! viņi patiešām brauc projām!

Otrais kareivis. Ko mēs tagad iesāksim? I Vienā pusē mums ir klaja jūra, otrā pusē jūdžu garš,» divdesmit metru plats grāvis, aiz tā valnis ar Krasa i nometnes žogu .. . Mums vairs nav izejas!

Pirmais kareivis. Man tagad viena alga. I Es esmu tā izbadojies un novārdzis, ka vēlos aizmigt īj un neuzmosties vairs.

Pakrīt zemē un paliek galam.

Trešais kareivis. Gļēvulis! Vai mēs esam mazāk izbadojušies un novārguši? Kamēr* 1 Spartaks : vēl te, mums būs izeja. (Iesper ar kāju.) Celies augšā, es saku!

Pirmais kareivis. Liec mani mierā — es gribu nomirt! .. .

Spartaks (atgriežas, notriekts). Jā — viņi brauc projām. (Smagi nosēstas uz klintsbluka.) Tik bezkaunīgā kārtā mani vēl neviens nav piekrāpis.

Metrobijs. Sen zināms, ka Kilikijas pirāti tie lielākie nelieši visā Itālijā. Tu viens neesi vainīgs, mēs visi bijām turpat.

Spartaks. Nē, tikai es viens pats: es jūs tā kā tā nebūtu klausījis, ar savu mīksto mēli viņš bij mani galīgi apmāvis. Nopērt man vajadzētu likt sevi par tādu lētticību!

Brezovirs. Nemoki sevi velti, tur tā kā tā nevar vairs neko darīt.

Spartaks (neklausās). Trīs naktis es viņu iz­guldināju un ēdināju savā teltī. Mēle viņam bij tik mīksta un lokana kā zīda lakats. Teicās pats esam izbēdzis vergs, mūsu kaujas ar romiešiem aprakstīja tik sīki, it kā viņš pats, nevis es tās vadījis. Pēc viņa stāstiem iznāca, ka viņa tēvs Sicīlijā un mans Tra- ķijā tikko nebijuši sirdsdraugi. Patiešām — es viņu gandrīz noskūpstīju! Tpu!

Brezovirs. Viņa kuģis stāvēja pašā krast­malā piesiets.

Bartorikss. Jā — mēs varējām kāpt uz tā un aplūkot»pēc patikas. Mēs nogājām apakšā un ierāpā­mies mastos, viņi mums neko neliedza. Daudzi no mums kuģi vēl nebija redzējuši un līksmoja kā bērni. Viņi dāvināja mums skaistus gliemežvākus, krāsai­nas koraļļu drupatas un dzeltenus un zaļus, brīniš­ķīgi mīkstus sūkļus no Egejas jūras.

Artorikss. Jā — lai jūs ar tiem kutināt sev ādu un neredzat, ka viņi tikai smieklus valda par jums.

Spartak s. Tam tur par mani vairs nav javalda! (Pakrata dūri pret jūru.) Es galvoju, tagad viņš visiem stāsta, ka apmuļķojis mani, un viņa laupītāji rēkdami valstās pa grīdu.

M e t r o b i j s. Nedomā vairāk par to. Izlietu ūdeni tā kā tā nevar vairs sasmelt.

Spartaks. Ūdeni. .. Manu vislabāko Tuskulā- nas vīnu viņš izternpa, šis Sicīlijas vērsis. Un kā viņš prata kaulēties, šis sasodītais! Rakstvedis viņam bij līdzi ar vaska dēlīšiem un trim irbuļiem. Divi tūkstoši vīru es vispirms gribēju sūtīt pāri, un tie visi viņam bij pierakstīti. Cik kurš no viņiem sver — pat to viņš gribēja atzīmēt, it kā runa bijusi par kādām eļļas mucām vai labības maisiem. Un kā viņš tos šķiroja! Par tiem, kas palīdzēs pie airiem — pusi, par pārē­jiem — visu, par centurioniem pusotras maksas. Par Brezoviru vienu pašu — piecas.

Brezovirs (mazliet glaimots). Hm … Blēdis gan, bet vērtību viņš zina!

Spartaks. Tā viņš man miglu salaida acis un aplaupīja gludi — līdz ādai! Kāja Oresta zelta trij- kaji viņš paņēma. Valerija Mesalas vāzi . . . Fūrija Venus statuju… Varīnija sudraba galdu un paklā­jus… Visu, līdz pēdējam! Un mūsu naudu! Kara lādes ir tukšas, taukšetus zirņus tagad varam tur gla­bāt … Mēs esam tukšāki kā toreiz, kad nokāpām no Vezuva … Un tad vēl, nolādētais, murkšēja, ka mēs paliekot viņam parādā. Ja es viņu dabūtu rokā — zvēru pie Marsa! — ka sivēnu es viņu izcepinātu uz oglēm, no vieniem sāniem uz otriem apgrozīdams!

Brezovirs. Vēl mums paliek cerība uz plostiem.

Centurions (steigšus no lejas). Spartak! Mūsu pēdējais plosts

Spartaks (kājās). Kas ir ar to? Vai viņš iet?

Centurions (satriekts). Ne, viņš neiet. ..

Spartaks. Ko tad jūs, nelieši, tur darāt? Es pavēlēju: telšu audeklus un ādas uzcelt par burām, visus pie airiem likt!

Ce 111 u r i o n s (nevarīgi atmet ar roku). Nelīdz nekas! Vējš brāž no jūras, viļņi tik augsti — buras noplēsa, līdzko bij paceltas, plostu ar airētājiem pret klinti…

Spartaks. Trakie! Tad nelaidiet viņu nost! Tas ir mūsu pēdējais!

Centurions. Tas bij mūsu pēdējais- ta­gad viņa vairs nav — tikai baļķi slaistās pa viļņiem.

Spartaks (ieķer roku matos). Visi nelabie gari ir kājās pret mums!

Brezovirs. Pirāti tos uzlaiduši. Saka, viņiem esot tādi vārdi.

Spartaks. Un vīri 110 plosta?

Centurions. Tikai piecpadsmit tika malā, tie citi ir dibenā — viņi neprata peldēt.

S p a r t a k s. Vēl viena cerība ir dibenā …

Artorikss. Marks Krass dzīro aiz vaļņiem 1111 sētas un nedomā uzbrukt. Badā izmērdēt mūs grib. Trīs reizes jau aicinājis padoties.

S pa rt a ks. Granniks vel šodien nav mājās. Tā ir laba zīme. Krass ir uzsācis lielas sarunas ar viņu. Tā mums atliek laiks rīkoties, ja romieši negribēs ar labu izlaist.

Metrobijs. Man ienāk prāta: vai mēs nevaram izvēlēties to pašu ceļu, pa kuru vakarnakt ir aizbēdzis Mesembrijs ar pieciem tūkstošiem?

Spartaks. Tas suns ir aizbēdzis bēguma laikā pa piekrastes dangām un dubļiem. Bet es šaubos, vai viņiem izdevās uzrāpties stāvajā kraujā. Šorīt gaisma romiešu nometnē dzirdēja lielu kņadu. Ja tie viņus visus nav nosituši akmeņiem un klintsbluķiem, tad palikušos paisuma viļņi aizskalo jūrā … Nē — tavs prāts, Metrobij, šoreiz mums nepalīdz, jāpaliek vien pie mana paša.

Kosts pienāk.

Kas ir, Kast? Grāvis pilns un eja gatava?

Kāsts. Piecas pēdas vēl paliek, un mums nav vairāk koku: lielie visi nocirsti plostu pagatavošanai, un baļķus tagad mētā viļņi.

Spartaks. Ko? Arī šo pēdējo izeju viņi man grib nozagt? (Brītiņu padomā; kā pērkons.) Mums., tur ir daži nosprāguši zirgi — atvilkt un sakraut grēdā! Bet žigli! Pēc stundas ceturkšņa lai dambis! gatavs!

Kāsts ar kareivjiem prom uz kreiso pusi.

(Spartaks pasper pāri. solu uz to pusi; krata dūri ' pret romiešu nometni.) Dzīvus gribējāt mūs sapūdēt! Lai mēs te kā beigtas vardes sapūstam uz šim klin­tīm! Tava paša zaldātu asinīs es tevi noslīcināšu, Mark Kras!

Kareivjiem.

Mūsu dambis ir taisni pret romiešu vārtiem. Sta­bus mēs jau naktī aizzāģējārn. Kā lavīna mēs gāzīsimies viņu nometnē iekšā, saskaldīsim visu, kas paga­dīsies priekšā, — attapties viņi nepagūs, kad mēs būsim cauri un prom kalnos!

G r a n n i k s (ar diviem pavadoņiem no kreisās puses). Dambis ir gandrīz gatavs — mēs īsti labi pārrāpāmies šurp. Kāsts strādā lieliski.

Spartaks. Tomēr veseli pamācāt? Es jau bai­dījos, ka Marks Krass neliek jums nogriezt ausis un degunus un nepārdzen atpakaļ.

Kareivji uz klintīm sacēlušies kājās klausīties.

Granniks (bezgala nikns). Tas — nolādētais romietis! Ko viņš ar mums darīja, ir desmitreiz ļau­nāk kā nogrieztas ausis. Par izsmieklu viņš mūs pataisīja, par kumēdiņu rādītājiem Romas Saturnā- liju svētkos! Vēl tagad viņi visi palika tur, smieklos rēkdami. — Ak jūs esat ieradušies, dārgie kaimiņi! — viņo mums teica. — Ilgi likāt sevi gaidīt, varonīgie gladiatoru kungi, es ļoti priecājos un jūtos pagodi­nāts par apciemojumu. Kā tad bij, — viņš teica, — kad domājat sākt gājienu uz Romu? Pasakiet to man, lai varu attīrīt jums brīvu ceļu.