ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Eimakols. Ta ka mes tevi nēizpeldinām Po- dusā — tu jau tik ļoti gribēji tikt pāri!

Brezovirs. Nemauj, vecā govs! Tev gan vaja­dzēja kaunēties trakot līdzi Kriksam, ko sieviete dulnu pataisījusi. Nodevēji!

Krikss (zobenu rokā). Nelamā mūs, Brezovir! Ne mēs esam nodevēji, bet jūs. Un nožēlojami gļē­vuļi! Ne mēs aizejam, bet jus. Jūs gribat pamest Itā­liju, ko esam iekarojuši, un bēgt Podusai pāri. Jums bail no Romas, kas tikpat kā jau mūsu rokās.

Brezovirs. Tikpat kā rokās vēl nav rokās. Pirk­stus tu apdedzināsi, pirms dabūsi viņu saujā! (Uz­nāk Spartaks, Artorikss, Metrobijs, Mirca un ordi­nāri.) Spartak, runā tu ar to neprāti!

Krikss (pagriež muguru Spartakam). Visas runas te ir veltas, mums vairs nav kopēja ceļa. Jūs bēgat pāri Podusai, mēs paliekam un ejam pret Romu. Vai jūs iesiet ar labu no vārtiem, vai es likšu pūst signālu un mani četri leģioni bruks atpakaļ nometnē! Pie Marsa! — es zvēru: pīšļi un pelni te nepaliks pāri!

Spartaks (paceltu roku, satriekts, bet to/ner lepns un bargs). Mierā! 5ī nometne nav Nolas tir­gus laukums, kur izkauties ar piedzērušiem vergiem. Diezgan jūs Romas cirkū esat dzīti cīņā cits pret citu, te nebūs patriciešu un viņu matronu, kas aplaudē gladiatoru asinīm. Un tu, balamute, nelielies! Man vēl paliek desmit leģioni, ar ko pārmācīt tavus četrus un tevi pašu.

artorikss. Liec signālu pūst, Spartak! Mēs neļausim šiem nodevējiem aiziet nesodītiem!

Brezovirs. Gabalos mēs viņus sakapāsim, ne­liešus!

Spartaks. Mierā, draugi, es teicu! Miēs nesagā­dāsim Markam Krasam un Romas senātam to prieku. Cik to arī bijis, visas gladiatoru un vergu sacelšanās viņi pratuši sašķelt, sarīdīt vienu daļu pret otru un likt abām savstarpējā cīņā aiziet bojā. Es viņiem aiz­taupīšu šo baudu — vismaz to es viņiem aiztaupīšu.

Krikss. Es tev jau vakar teicu, ka man ar romiešiem nav nekādas daļas. Es eju pret viņiem.

S p a r t a k s. Tu man daudz ko teici, es tev tāpat. Viss bij velti. Ja jau še nometnē nevarējām sapras­ties, tad būtu neprāts kopīgi iet jaunā cīņā. Vārti ir vaļā, varonīgais, negudrais Kriks!

Krikss. Man tomēr negribētos aiziet nesapras­tam un lai jūs paliekat sliktās domās par mani. Tik daudzas kaujas esam cīnījušies plecu pie pleca — vai to var aizmirst? Vai es varu aizmirst, kā tu, Kast, viens pats piesteidzies palīgā, kad pieci Kloda Glabra zaldāti bij ieslēguši mani?

Brezovirs. Un tu pats, Kriks! Kas mani pa­glāba kaujā ar Fūriju, kad centurions ar divdesmit zaldātiem bij jau dabūjuši mani uz ceļiem?

Krikss (pārvelk plaukstu sejai). Jā, kas visus tos gadījumus var saskaitīt…

Spartaks. Un neskaiti! Uz ceļiem tu jau reiz esi bijis. Tagad pasteidzies, lai viņi drīzāk dabū tevi augšpēdu.

Krikss. Neiedrošinies, Spartak, saukt mani par gļēvuli! Augšpēdu Krikšu vēl neviens nav redzējis un bēgam arī ne.Tu esi tas, kas taisās bēgt! Pēc tam kad mēs viņus tik daudzās kaujās esam šķaidījuši kā ķekarus vīna spaidā, tev pietrūkst dūšas, tu gribi pa­mest visus tos, kas ir izbēguši no pilsētām, laukiem un akmeņu lauztuvēm un steidzas šurp. Lai viņus atkal ieka| ķēdēs un piesit krustā! Ja te kāds meklē nodevēju, lai pagriež acis no manis taisni uz otru pusi.

Artorikss. Vai mēs pieļausim tam sunim vēl vairāk runāt? Viņš grib apvainot Spartaku!

K r i k s s. Es vēl neko neesmu teicis. Bet vai tad jums pašiem nav acu, vai jūs neredzat, ka viņš visu laiku tīšām vairās vest mūs uz Romu, kas ir un var būt vienīgais mūsu mērķis. Kur mēs ejam, tur romieši jūk uz visām pusēm kā vārnu bars 110 lingas sviesta akmens.

Eimakols. Taisnība! Gluži kā vārnu bars!

Torkvāts. Kā zvirbuļi no vanaga!

B artorikss. Turi muti, muļķi! Tu biji tas vanags?

Krikss. Jā, jā — zinām jau, ko tāda verga dvē­sele kā tu var teikt! Spartaks bij tas, viens pats, kas pretora Kaja Kasija divdesmit tūkstošus trīs reizes trieca ap Mutinas mūriem. Divi tūkstoši labāko ka­reivju mums bij te jānogulda, lai Spartakam būtu brīvs ceļš pāri Podusai un uz viņa Traķiju. Par ner­riem 1111 nelgām viņš mūs tur savā augstprātībā! Vai jums ir bijusi jel viena brīva diena, kad viņš jūs ne­dzina un nedldīja sliktāk kā romiešu uzraugi savus vergus? Vai mēs esam gani 110 Picenijas kalniem? Vai mēs romiešu kara mākslu neprotam labāk kā viņi paši? Vai mums citiem drosmes trūkst un varo­nības? Purpuru nēsāt viņš nemāk, bet mūs kājām mīdīt gan!

Eimakols. Viņam nav tiesības! Viņš tāpat ir cirku cīnījies kā mēs!

T o r k v a t s. Vēl vakar viņš lika pakārt divus no mūsu labākajiem zaldātiem!

Spartaks (visu laiku satraukts, bet valdīda­mies un nicīgi noklausījies). Jā — divus no taviem labākajiem neliešiem un laupītājiem! Man ir žēl — jā — es jums atklāti pasaku — es nožēloju, ka ne­esmu licis katru dienu pakārt divdesmit, tad jūs var­būt nebūtu tās vergu dvēseles, kādi šodien te aizejat. Ar desmitkārt nežēlīgāku roku man vajadzēja jūs valdīt, kā zvērus būrī turēt un nelaist laukā! Ko jūs esat darījuši, jūs dievu pamestie? Kad mēs ar tūk­stoš divi simti vīriem uzsākām savu uzvaras gājienu 110 Vezuva, katrā provincē, katrā lauku sētā mūs sa­gaidīja ka atsvabinātājus, kas mēs arī bijām, tin kas tagad ir? Visu pilsētu vārti ir noslēgti, katras vasar­nīcas, katras mājas durvis ir ciet. Zemnieki noposta vīna dārzus un nodedzina laukus, lai mums nebūtu ko ēst, aizber akas, lai mēs nedabūtu nodzerties, izrok slepenas bedres uz takām un citiem ce|iem, lai mēs naktī tur sagāžamies iekšā. Mātes ar maziem bērniem aizbēg kalnos kā no laupītājiem un slepkavām, par kādiem jūs arī esat palikuši. Vai es meloju, Kriks?

Tas spītīgi klusē.

Tu neatbildi — tāpēc, ka taisnība ir katrs vārds, ko es saku. Visa Itālija mums ir viena vienīga ienaid­nieka nomelno, kur arī mēs grieztos, mums priekšā ir bailes un drebēšana, bet aiz mums naids un atriebe. Jūs paši esat palikuši par saviem lielākajiem ienaid­niekiem. Romieši var priecāties: jūs esat tikuši par viņu labākajiem sabiedrotiem paši pret sevi.

Krikss. Es eju pret viņiem, kamēr tu domā tikai, kā aizmukt.

Spartaks. Arī tas ir viņu plāns: izvilināt pa daļai un pa daļai sakaut.

Krikss. Mani nesakaus! Nedomā, ka tu viens proti cīnīties un kauju vadīt.

Izslīd ILilibida kareivja tērpā un piebiksta viņam.

Es vēstnešus uz Romu neesmu sūtījis — es ne!

Spartaks. Nē — tāpēc, ka viņi paši pie tevis silta.

Artorikss. Tur ir tā nolādētā grieķiete! Paļauj man, Spartak! (Taisās uzbrukt.)

E i t i b i d a (raujas aiz Ķriksa). Pasargā, Kriks! Viņi grib mani nokaut!

Krikss (draud ar ieroci). Lai sargās tevi aiztikt!

Spartaks (attur Artoriksu). Paliec mierā, Arto- riks! Tas nāk par vēlu un neko nepalīdz. Atejiet nost no vārtiem! Ej, Kriks! Nepaliec tik ilgi pie saviem ienaidniekiem!

Krikss (it kā sabrūk sevi). Ienaidniekiem… Vai tu esi mans ienaidnieks? … Vai es varu aizmirst, ka tu reiz Romas cirku saudzēji man dzīvību? . . . Brālis tu man esi bijis …

Spartaks. Aizmirsti drīzāk to, kas bijis!… (Pēkšņi atvilgst, runā kā iesmacis). Dari to, ko pats atzīsti par labāku, citam nav nekādas nozīmes. Tikai cīnieties kā vīri — kā līdz šim un kā krietniem gla­diatoriem pienākas. Katrs no jums krizdams lai trīs romiešus paņem līdzi.^Par tevi, Kriks, es nešaubos:

tu allaž esi bijis varonis un gūstā nedosies. Mūsu vecās brālības vārdā es tev apsolu: mēs tavas miesas nepieļausim romiešu apsmieklam. Starp desmit tūk­stoš kritušiem mēs tevi atradīsim un sadedzināsim ar tādu godu, kāds tev pienākas. Par katru tavu kareivi divus romiešu gūstekņus pie tava sārta — to es tev solu!