ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Spartaks (atvairās). Nenāc man tuvu! Tas ir velti. Es gribu gulēt.

Eitibida (atkāpjas gabaliņu, acu nenovērs­dama). Tu — lielais… tu stiprais… tu — vare­nais .. . tu lielais vientuli! No pirmās reizes, kā es tevi redzēju cirkū, es esmu galvu pazaudējusi. Man bail, ka nepalieku traka!

S partaks. Tu jau esi tādai Ej projām!

E i t i b i d a. Uz kurieni cs lai eju? Labi — es iešu, bet tikai tad, ja tu nāc līdzi. Man ir manta — milzī­gas bagātības man ir. Nams Romā un villa Laciu- mā.. . Nāc līdzi — prom no šiem barbariem, no ši smirdošā gladiatoru un vergu bara!

S p a r t a k s (alzsvilstas). Neaiztiec viņus, tu ne­krietnā! Es esmu viens no viņiem — tie ir maiiLbrāļi. Pats pēdējais no tiem — vienāds ETsīalīļjs man ir' tuvāks nekā tu. Ej pie saviem romiešiem, tie tev var dāvināt naudu un villas! Ej atpakaļ pīc sava Marka Krasa!

Eitibida (atkāpjas vēl vairāk). Sava- Tu man atgādini to resno tauku kluci! Piesargies, Spartak!

Spartaks. To es patlaban daru. Tad ej pie Krikša, viņš droši vien gaida tevi.

Eitibida. Pie viņa tu mani sūti? Nespēlējies, Spartak! es esmu liesma, bet es varu palikt arī par ugunsgrēku! Iegaumēto, Spartak!

Spartaks (nevaldāmās dusmās). Tad sadedz! izplēni! izgaisti, ļaunais gars! . .. Vai tu iesi, jeb vai es pasaukšu ordinārus un likšu tevi izvest! Ar rīk­stēm izdzīt no nometnes!

Eitibida (pie pašas izejas, niknumā aizvilk­damās). Tā tu mani pazemo, barbars!… Labi — esi iešu pie Krikša, viņš mani gaida! Viņš — jā! Bet tu i to nožēlosi! … Par vēlu nožēlosi… (Dūres krati- dama.) Sargies, Spartak! (Prom.)

Spartaks paliek stāvam uztraukts, nikns, savilktām dūrēm.

Nabagu kapsēta pie R o m a s vecajiem v a 1 ņ i e tn.

Uzkalns ar noslīpni labajā dibenslūrī, arī mazliet tālāk di­benā. Pa to un visu labo pusi vecs, izdrupis, apskapstējis mūris.

Gar kreiso pusi dibenā iesniecas šaura, līkumota, netīra ieliņa ar nabadzīgiem, pussakritušiem mūra namiņiem un dēļu būdām — dažai tukši logu caurumi, citai tie aiznagloti sapuvu­šiem, iz|odziliem dēļiem.

Ieliņas labajā pusē, dibenā, stūra nameli durvju cauruma augša uz Lutācijas Vienaces tavcrnu ar kāpnēm pagrabā. Tā­lāk uz mūra pusi bezgala nabadzīgu nameļu rinda nosliecas noslipnē. Dažos lodziņos sarkanas, kvēpainas ugunis.

Kapsētas laukums ar pauguriem, gruvešu, mēslu un atkri- lumu gubām. Aiz tām gandrīz pie paša vaļņa tumsā pagrimuši divi augsti baļķu krusti vergu sodīšanai.

Vēls vakars. Nespodra mēnesnīca. Reti gājēji ieliņā. Pa kapsētu rakņādamies kā spoki klīst daži skrandaini stāvi.

Ap ieliņas stūri uznāk Kajs Jūlijs Cezars vienkāršā lunikā. Gabaliņu aiz viņa divi vergi vienam naudas maisiņš, otram gara boze.

Gājējs (salicis, paklibodams, par vēlu pamana Cezaru, palec sāņus, apliec likumu). Tpi tu! . . . Soļo kā Umbrijas briedis, gandrīz samina mani, nabaga cilvēku. (Vergiem.) Vai tas ir tavs kungs?

Jūlijs Cezars apstājies noklausīties, pamāj vergam ar galvu.

Pirmais vergs. Tu droši vien esi mazliet nosalis un ari izsalcis?

Gājējs. Kā suns! Šodien Saturnāliju svētki un mielasts, bet, kamēr es aizspraucos forumā, viss jau bij apēsts un izdzerts. Es tev saku, draugs, šie ļau­dis no Subūrars un Eskvilīnijas priekšpilsētām ir kā izbadojies vārnu bars.

No ieliņas Metrobijs zemnieka mēteli. Paliek, piespiedies taver- nas stūrim, un vēro.

Otrais vergs. Mielastu rīkoja mans kungs Kajs Jūlijs Cezars, taisni jums, nabagiem, tas bij domāts.

Gājējs. Varbūt. Bet tad viņš bij aizmirsis pie­sūtīt man ielūgumu.

Pirmais vergs. Se tev kāds mazumiņš, nabaga vīrs.

O t r a i s v e r g s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars. Viņš labprāt palidz nabaga ļaudīm.

Gājējs. Nu, tad gan viņš nav cieši gudrs.

Otrais vergs. Redzi, tas ir viņš, kas tur staigā.

Gājējs. Tas — Jūlijs Cezars? . . . (Aizsit plauk­stu mutei priekšā, aizturēt smieklu.) Tpi tu! kādus jokus tu man te stāsti! (Slcidzas tālāk, gandrīz

nemaz neklibodams. Atskatās, redzēdams, ka tic attā­linās, piepeši pavisam vingrs metus ielai pāri un pa­zūd tavernas kāpnēs.)

Jūlijs Ci 1 sars apgriežas, iet atpakaļ; vergi pa priekšu. Pretim mīl; sieva ar bērnu lakatā.

Pi rmai s v e r g s. Kāpēc tavs bērniņš kunkst? Vai viņš ir slims?

S i e v a. Nē, bet viņš grib ēst. Lāsīti kazas piena viņam vajadzētu.

P i r m a i s vergs. Nabadziņš! Sc tev būs, pa­steidzies, nopērc.

Sieva. Paldies, kungs, paldies! Dievi tev to at­maksās — ja ne šajā, tad katrā ziņā viņā pasaulē.

Otrais ver» s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars. Viņš labprāt palīdz nabaga ļaudīm.

Pirmais vergs. Jā. Pasaki to savām kaimi­ņienēm. Ja kādai vēl ir bērns, lai atnāk še pie nabagu kapiem. Mūsu kungs te katru vakaru ap šādu laiku pastaigājas.

Sieva. Ko nu tām citām! Bet cs rītu atkal atnākšu pati. Paldies, kungs! (Apgriežas un aiz­steidzas.)

Pirmais vergs (/neliecas otrajam). Tu dzir­dēji? Augstam kungam kalpodams, tu arī pats vari tikt par kungu.

Zaldāts, piedzēries, no tavernas; līgodamies pārdomā, iet vai neiet ielai pāri, beidzot apņemas, iet. Piedauza pie viena nama — vienreiz, otrreiz.

Sieviete (augša izbāž galvu pa logu). Ko dauzies, nelabais? Ko tev vajag?

Zaldāts. Ielaid, laba Pulherija! Tikai apsildī­ties — es esmu nosalis.

Sieviete. Nauda tev ir?

Z a 1 d ā t s. Man rītu būs.

Sieviete. Tad ej ratā līdz ritam! (Aizsit logu.)

Zaldāts. Nolādēts radījums! (Kasa aiz auss.)

Pirmais vergs. Ko tā blandies pa ielām, draugs? Karā tev nav jāiet?

Zaldāts. Es jau biju tur.

Pirmais vergs. Hm! Pec tāda tu gan neiz­skaties.

Z aldāts. Goda vārds! Es biju Kneja Fūrija vēlitos, bet pie Kaziminas gladiatori mūs sakāva, un es kritu gūstā.

P i r m a i s v e r g s. Na, tad tu gan tagad neva­zātos pa Subūru, bet godīgi karātos pie krusta.

Zaldāts. Spartaks palaida mūs brīvē.

Pirmais vergs (smejas). Tad viņš gan būs bijis piedzēries.

Zaldāts. Nemaz ne! Spartaks dzer tikai ūdeni. Bet viņš ir brīnišķīgs cilvēks, ja nebijis izbēdzis gla­diators, viņu varētu noturēt par dievu. Es tev saku: sešas galvas ar vienu zobena vēzienu! Goda vārds!

Pirmais vergs. Sešas? Šķiet tā kā mazliet par daudz. Atlaid drusku.

Zaldats. Ko es daudz varu atlaist? Nu, teik­sim, piecas … Un tad viņi te gribēja atkal ieskaitīt mani Hēlija Publikolas leģionā. Bet es neesmu traks, otrreiz Spartaka nagos vairs negribu krist: viņš atce­ras katru, ko kādreiz redzējis, l'n tā es te blandos. Veselu mēnesi sievieti neesmu redzējis. Bet man nav naudas, un viņa nelaiž.

Pirmais verg s. Veselu mēnesi? Tas ir pārāk ilgi. Se tev piecas sēstercijas — par tām piecām galvām.

Otrais v e r g s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars. Viņš

Z a 1 rl āts. Pasaki viņam manu paldies. Kad viņš būs Romas konsuls, lai ņem mani savos miesassar­gos. (Spēcīgi pieklauvē.) Ei sievišķi! Laid iekšā!

Sieviete (pa logu). Kas tur dauzās? Atkal tu! Ko tu lauzies, kad tev nav naudas?

Zaldāts pažvadzina dūri gaisā.

Sieviete. Kāpēc tu tūliņ nesaki, muļķis tāds!

Pēc acumirkļa ielaiž.

Pa meslu tupam rakņājas divi blandoņi.

Pirmais vergs (iet ielai pāri, otrais pakaļ; Cezars paliek slāvam). E! Romas pilsoņi! Ko jūs tur zvejojat?

Pirmais blandonis (pieplok aiz gubas). Es salasu lupatas, viņam ir maiss ar kauliem.