ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Spartaka teltī.

Liela, grezna, z.ellu rotāta zaļa auduma telts. Kreisajā pusē aizkari Spartaka guļas vietai. Turpat līdzās, dibenā zili zelta aizkari Mircas telpai. Paklāji un zvērādas visā plašumā.

Labajā pusē ieeja no āra. Šaipus tās pašā priekšā galdiņš ar zvērādu apsegtiem soliem. Uz galda šaha dēlītis ar figūrām.

Vēla nakts. Labajā stūrī, dibenā, deg lāpa.

Arā, attālumā, dzīrojošu kareivju troksnis.

A\irca nogurusi, bet laimīga staigā pa telti. Paver aizkarus, liek redzama Spartaka gulta, tīģerādu apsegta. Smaidīdama aizver atkal, paloka galvu, nāk pie galda. Sasit plaukstas.

Apsēstas.

Artorikss (no āra). Tu mani sauci, Mirca?

M i r c a. Tevi ne, Artoriks; es domāju, ka tur kāds no Spartaka ordināriem. Tu jau esi atpakaļ no virsnieku mielasta?

Artorikss. Es tur nemaz neesmu bijis.

Mirca. Kāpēc?

Artorikss. Man bij jāpaliek šepat.

M i r c a. Brālis tā pavēlēja?

Artorikss (pavisam apmulsis). Neviens man nav pavēlējis. Es pats …

Mirca (noskatās, nogroza galvu; pieceļas, pa­staigājas, cenšas turēt galvu, prom pagrieztu). Pārāk bieži es tevi redzu savā tuvumā, Artoriks.

Artorikss (smaida). Tu mani pamani tikai tu­vumā — es tevi redzu ari no tālienes. Kad tu ej nometnē palīdzēt ievainotiem un apmeklēt slimos, es allaž pa gabaliņu sekoju tev. Un, kad tu rītos iznāc no telts palūkoties, vai laiks skaidrs vai apmācies, es jau sen esmu augšā, un mana saule spīd ari lietainā dienā.

Mirca (skumja). Tev nevajag tā darīt, Artoriks. Tu zini, ka viss tas ir velti.

Artorikss. Kāpēc, Mirca? Vai es neesmu jauns un diezgan drosmīgs kaujā? Saki tikai, ko es lai vēl izdaru?

Mirca. Tu esi varonīgs kā jauns lauva, tāpēc arī Spartaka draugs un allaž viņam blakām. Paliec tur, neseko man.

Artorikss. Tātad tu tomēr ienīsti mani?

Mirca. Ak Artoriks! es neienīstu tevi — nē;

pavisam nē! Es tevi- ak, nespied mani pasacīt

tev to… (Acumirkli pavērš viņā bezgala sirsnīgas acis, tad aizsedz tās ar plaukstu un nogriežas.) Tu esi vienkārši neprātīgs, manas greznās drēbes tevi apstulbo.

Artorikss. Mirca! Verdzenes kreklā tu varētu staigāt!

Mirca (novērsusies). Kaut es bijusi tikai ver­dzene! … Tu zini, kas esmu bijusi . . .

Artorikss. Kāda da|a man gar to, kas tu esi bijusi! Tu tā vairs neesi! . .. Manā dzimtene Gallija

no Alpiem tek strauts. Duļķains, netīrs viņš tur ir. j Bet, kad nonāk lejā, zaļajā pļava gar mūsu sādžu —| par Zcltupi mēs viņu saucam. No krasta foreles var saredzēt, kad tās lien pašā dibenā.

Mirca. Ko es lai daru ar tevi, tu neprātīgais! Bet tomēr viss tas ir velti! Man ir tikai viens cilvēks] pasaulē — tu zini, kas tas ir.

Artorikss. Bet viņš ir tikai tavs brālis.

M i r c a. Brālis — tēvs, māte, mana dzimtene viņš man ir viss! Viņš mani izrāva 110 tās pekles ■ visus nabagos viņš izraus no verdzības elles. Viņam nav nekā, visu viņš atdevis jums, arī sevi pašu. Esi pelnītu, lai mani vilkiem met priekšā, ja es kaut acu­mirkli, kaut par sprīdi atkāptos no viņa. Es piederu viņam! Tikai nelietis var mēģināt nozagt mani Spar­takam!

Artorikss. Es neesmu nelietis! Es savu dzī­vību esmu saistījis ar viņu tāpat kā tu . . . Bet, kad

mēs reiz visi būsim brīvi. . . kad ceļš būs vaļā-

man uz Galliju un jums uz jūsu Traķiju . .. vai tad es varēšu runāt ar tevi?

Mirca (ilgi un sirsnīgi noskatās viņā, nokar galvu). Varbūt. ..

Artorikss (kā spārnos). Tu saki varbūt, bet es dzirdu jā! Man pietiek!

Mirca. Es gribēju tikai pavaicāt, vai dzīres vēl nav beigušās?

Artorikss. Vēl nav. Tikai Metrobijs ir pār­nācis.

Mirca. Lai taču viņš nāk iekšā. (Nosēstas.)

Artorikss prom.

Metrobijs (ienāk). Tu vēl neguli, Mirca?

Mirca. Par tik sliktu māsu tu mani turi, ka es varētu iet gulēt, kamēr Spartaks nav pārnācis? Sēs­ties. Turpināsim savu spēli.

M e t r o I) i j s (nosēstas). Sūras Spartakam iznāk šīs dzīres. Man šķiet, viņš tīšām liek tiem tik daudz dzert, lai izpļāpā to, ko nedzēruši domā.

Mirca. Vai tad viņi domā citādi kā Spartaks?

Metrobijs. Pavisam citādi. Gallieši ir ar viņu — traķieši un grieķi. Hanniku, Bartoriksu un Brezoviru viņš tikko apvalda, lai tie uz vietas nepārmācītu balamutes. Bet arī pats valdās, tie reizēm aizmirstas un gandrīz vai uzdrošinās apvai­not viņu.

M i rca. Kas ir tie nelieši?

Metrobijs (atmet ar roku). Viņu ir daudz. Citi lielās ar saviem turīgajiem zemnieku vecākiem un domā, ka Spartaks viņus sacēlis kājās tikai tādēļ, lai viņi tiktu atpakaļ pie savām kazām un vīna dārziem, ko apkops viņu vergi. Citi grib atkal tikt par Romas kviriticm un likt savas sievas zeltītās nestuvēs nest uz forumu. Un vistrakākais ir Krikss.

M i rc a. Es zinu, 110 kurienes viņam tas trakums. Vai tā grieķiete arī ir tur?

Met rob i j s. Nē — man šķiet, es viņu pamanīju ārā, tepat kaut kur tuvumā.

Mirca. Neraizējies par Spartaku, gan viņš tiks ar tiem galā. Spēlē.

Brīdi viņi spēlē.

Bet tā taču ncl Tu spēlē pavisam aplam,

Metrobijs. Pareizi: es nebiju ievērojis. (Pār­ceļ figūru.)

M i r c a. Kas tev ir šonakt?

Metrobijs (pārvelk plaukstu pierei). Laikam tāpēc, ka es izdzēru veselu kausu tuskulānieša.

Spēlē.

Mirca (uzsit dūri galdā). Atkal!

Metrobijs. Es tomēr esmu pārāk izklaidīgs.

M i rc a. Tavas domas kavējas kur citur.

Metrobijs. Es nezinu. Varbūt.

Spēlē.

Spartaks (no āra, bez moteļa, tikai bruņās, pasmags, kā saguris). A! jūs abi . .. Spēlējiet vien, es bridi pasēdēšu.

M i r c a. Tu esi noguris. Vai neiesi gulēt?

Spartaks. Nē. Es gribu paskatīties, kā jūs spēlējat. (īsu bridi viņš skatās, tad galva viņam no­slīgst smagās domās.)

Spēlētāji saskatās, tad veras viņā.

M i r c a (rūpēs). Spartak! . . . (Kad viņš nedzird, pieskaras.) Tu esi noguris. Ej gulēt.

Spartaks (atjaušas). Ko? Ak tā — gulēt… (Pieceļas, grib tā kā iet — papurina galvu.) Es ne­varu gulēt… Kāpēc tu atstāji mani vienu tur?

Metrobijs (ari pieceļas). Man bij kauns skatī­ties, kā viņi tevi pazemoja.

S p a r t a k s. Man arī… Ārā mēnesnīca, tomēr man šķiet, ka šī ir tā melnākā nakts manā mūžā.

M e t r o b i j s. Es tevi labi saprotu.

M i rca. Es pavisam ne. Ko tu velti raizējies? Vai viņi paši nenodeva visu varu tavās rokās? Tu vien­kārši esi noguris. Vai tu netiki tur dzēris?

S p a r t a k s. Jā — pāris malku skaidra ūdens … Ej gulēt, bērns. Mums ar Metrobiju jāpārrunā kaut kas, ko tikai mēs paši drīkstam dzirdēt.

M i r c a. Jā, Spartak. (Kluusigi aiztek savā telpa. Spartaks ar Metrobiju ilgi skatās viens otrā.)

Spartaks (pārvelk plaukstu sejai). Ja — tik tālu mēs nu esam: viņi nepadodas vairs.

Metrobij s. Es tev jau sen teicu, ka pie tā no­nāks, bet tu negribēji klausīt.

Spartaks. Es nevarēju — vai tad tu nesaproti?

Metrobijs. Saprotu… Bet kas tavam zobe­nam? Tu — viņi taču nebūs

Spartaks. Nē, gluži tik tālu vēl nav. Bet tas nelietis, tas zeņķis Kanīkijs iedrošinājās šļupstēt, ka es viņus gribu vest uz Podusu un līdz Alpiem, lai pats tiktu prom uz Traķiju. IJn to es vairs nevarēju paciest.

Metrobijs. To tev arī nevajadzēja. Tas nelietis nebij tava zobena cienīgs, krustā piesist viņu tev vajadzēja likt. Bet ar to vienu taču nekas nav līdzēts, tic citi visi tomēr vēl paliek.