ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Eistahijs izbrīnā skatās vaļēju muti.

Otrais kareivis (piegrūž trešajam). Mums … Tā, it kā ari viņa sakāvusi Orestu …

Eitibida (otram slaucītājam). Neapgāz! Tā ir Valerija Mesalas vāze. (Trešajam.) Venus zelta sta­tuju nevar ņemt plikām rokām, pats Knejs Fūrijs viņu turēja vatē ietītu. Man šķiet, tas ir paša Polik- leta darbs.

Otrais kareivis (čukstus). Tā grieķiete te uzstājas kā pats Kasta vietnieks.

Trešais kareivis. Cst! . . . Vai tad tu nezini, ka pats Spartaks viņu te tur?

Otrais kareivis. Tā? Un es domāju, ka Krikss.

Trešais kareivis. Varbūt abi divi.

Otrais kareivis. Pēc tādas viņa izskatās.

Abi smejas klusu un nekaunīgi.

Kāsts (ar Mircu nāk uz priekšu). Sešdesmit tūkstoši — koliortu pēc kohortas — visiem viņam ir ko teikt. Kā viņš nepiekūst?

Mirca (bezgala laimīga). Spartaks nekad ne­piekūst! …

Kāsts (aplūkojas). Tā. Man šķiet, viss būs kār­tībā. Pielūkojiet, ka nav kaut kas, kas viņam nepatīk. Viņš tūliņ nāks — vel tikai galliešu jātnieku kohor- tas . . . Kur ir Eimakols? Viņam runa jātur.

E i m a k o 1 s (no lejas, aizelsies, baidās uzmīt pa­klājam, nāk blakus tam). Vai viss ir gatavs? Viņš tūliņ nāks.

K a s t s. Te viss ir gatavs — ja tikai tu pats esi.

Eimakols (kasa zem auss). Nezin, kas tas ir: citādi man mute nav zemē metama, bet kad runa jātur .. . Metrobij! nāc, pasaki man priekšā, es gribu pamēģināt, kā iet. (Nostājas pretī krēslam.)

Ka st s. Tā taču ne! Uz ceļiem! uz pirmās kāpnes!

Eimakols (nometas uz pakāpnes). Lielo va­doni… (Pagaida, līdz Metrobijs pačukst priekšā.) … pazemoto aizstāvis un apspiesto atsvabinātājs … visa karaspēka un virsnieku vārdā … es tev pateicos par to, ko līdz šim esam sasnieguši … bet vēl vai­rāk par to, ko sniegsim nākotnē. . . No septiņdesmit astoņiem vīriem .. . mēs esam izauguši par sešdesmit tūkstošiem … No uzvaras uz uzvaru tu mūs esi vadī- .. No Kapuas uz Vezuvu … no Vezuva uz Nolu, uz Fondu, uz Gaetu, uz Akvīniju-

Trompetes tuvu teju pārtrauc. Eimakols kājās.

Spartaks (leja). Drosmīgie galliešu jātnieki! Jūs esat bijuši neatsverams spēks tikpat izlūkojumos kā visās mūsu kaujās. Ka vētra ar nāvējošu krusu un zibeņiem jūs brazāties pāri romiešu leģioniem — jūsu zobeni viņus skaldīja, jūsu zirgu pakavi viņus i šķaidīja, kā tikko iejaukta mīkla tur palika laukā. Kamēr jūs man esat ar savu spārnoto vadoni, bez­bailīgo Bartoriksu, mēs viņus dzīsim — mēs viņus trieksim — mēs viņus kliedēsim, kamēr ce|š būs brīvs

Balsis (papriekšu atsevišķas, tad veselā brāz­ma). Uz Romu! … Uz Romu! .. .

Spartaks (stiprāk). Pāri visai Itālijai! Pāri Podusai, pāri Alpiem — uz Galliju — uz Pontiju —

— uz Maķedoniju — uz Traķiju- uz visām tām zemēm, tio kurienes esam atdzīti romiešu verdzībā un kaunā! Lai dzīvo slavenais Bartorikss un viņa neuzvaramie gallieši!

Balsis (atsevišķas, tad veselā brāzmā). Lai dzīvo Spartaķs! … Lai dzīvo mūsu tribūns Spar­taks! . . . Lai dzīvo neuzvaramais Spartaks! . . . Gaviles visā karaspēkā. Trompetes.

Mirca. Ah!… (Elso sajūsmas asarās, atvirzās kreisajā pusē, stūri; Metrobijs viņai līdzās.)

Kareivji tāpat atkāpjas kreisajā pusē, priekšā. No lejas Hannika vailiba šķēpneši pāros, vingri jaunekli vieglos lerpos, gladiatoru simbolu virs bruņuceptirēm kā tērauda līnijā gar labo pusi.

Bartoriksa vadībā galliešu jātnieki, zirgu galvām virs cepu- rem — nostājas dibenā gar nogāzi.

Trompetes.

Goda sardze pie uzejas krēslā. Karodznieki ar diviem gladiatoru karogiem un nozīmēm. Aiz tiem velk pa zemi četrus romiešiem

atņemtus karogus. Seši sagūstīti Publija Varīnija lilctori gariem matiem, liela auguma, paveci, cienījama izskata; virs bruņām melni vilnas mēteļi līdz ceļiem. Ar kreiso roku pietur pleca rikšu kūlīti ar cirvi, labajā simboliska rīkste. Visi satriekti, ka notiesāti, no­kārtām galvām.

Izsmiekla sajūsma, ņirdzīgi saucieni.

Balsis. Hč! Romas liktori! . .. Vingrāki Ving- rāk, veči! . . .

Viņi paliek pūlili starp paklāju un šķēpnešiem.

Trompetes. Spējš klusums, tad ovācijas. Spartaks uznāk ātri — vienkāršs, mazliet apjucis un neveikls. Pavadoņos Artorikss, Granniks, Brezovirs, Krikss, kas pa param nostājas abās pusēs krēslam. Kareivji pieblīvē uzeju līdz augšai.

Kāsts (paiet pretī). Surp, lielais vadoni! (Aiz­vada pa pakāptiem augšā.) Par godu šai uzvaras un slavas dienai — atjauj, lai ietērpjam tevi tavas varas un slavas cienīgi. (Noņem viņam vienkāršo bruņucepuri un uzliek sudraba. Apmet imperatora purpurmēteli.)

Ovācijas.

Spartaks (apjucis). Ko jūs esat izdomājuši? Kādēļ tas bij vajadzīgs?

Eimakols. Sēsties, Spartak, savā goda vieta.

Tas neveikli apsēstas.

(Nometas uz pakāpnēm.) Lielo vadoni, pazemoto aizstāvis un apspiesto atsvabinātājs… visa tava karaspēka vārdā — eh! (Uzlec kājās.) Es neesmu nekāds papagailis! Ļauj man labāk runāt kā vīram un kā es to protu!

Spartaks. Nemaz tev nevajag runāt, mans cīņu draugs un brāli! Es visu tāpat lasu tavā sejā.

Eimakols. To garo runu ne, ko viņi man lika — tu pats labāk zini savus darbus. Bet to, kas man, vienkāršam zaldātam, pašam uz sirds. Par cilvēkiem tu mūs esi pataisījis, par vīriem un zaldātiem. Mēs sitām romiešus, ka vēl neviens viņus nav sitis! Tu

vari būt pārliecināts, to mēs darīsim joprojām. Nolā­dēts lai tas, ko atradīsim kaujas laukā ar zobena dūrienu mugurā! Kā dzelžos tu mūs savā dūrē esi turējis — rūdījis tu mūs esi; tāpēc mēs izaugām tik stipri! Zeme trīc no lava karaspēka soļiem — pati Roma trīc ar Tarpejas klinti un visu savu Kapilolu! Konsuli slēpjas aiz savu sievu svārkiem, senatori lien zem gultām — —

Smiekli, gaviles.

Balsis. Uz Romu! … ved mūs uz Romu! …

Spartaks sež sarauktu pieri.

Eimakols. Turi joprojām mūs savās tērauda rokās! Vienīgi tava griba lai noteic un vada — bez tevis mēs esam kā bērni — kā aitu bars, ko viens romiešu vilks var izdzenāt!… Dodiet šurp! (Paņem scepteri.) Nem šo par zīmi, ka mūsu dzīvības ir tavās rokās .. . vergu brīvība ir tavās . . . viss! . .. (Pasniedz un atkāpjas sāņus.)

Trompetes. Ovācijas.

Spartaks (neapmierināts, neveikli citā scepteri rokās). Ko es lai iesāku ar viņu? Kāpēc jūs viņu man dodat? . . . Vai es pats jau sāku palikt vārgs, ka man tāds nieks vajadzīgs?

Grib piesliet pie krēsla, scepteris noveļas pa pakāpnēm. F.istaliijs metas pacelt, sapinas paklāja un paklūp. Smiekli.

(Kājās. Drūms un nikns, pastiepj roku.) Mierā! . . . Liec to nost, man viņš nav vajadzīgs! (Tver zobenu.) Tas ir mans vienīgais balsts! (Abām rokām atspiežas uz tā.) Un kam jūs te esat izklājuši šīs lupatas? (Norāda uz paklāju un krēsla apsegu.) Kam sanesuši visus šos niekus? (Norūda uz trofejām.) Tas ir kara laupījums un pieder visam manam karaspēkam. Kasta noliktavās tiem vieta, ne še! Un tad šis purpura tērps! (Nikni atsviež mēteļa stūri.) Par ko jūs gribat iz­taisīt mani? Es neesmu romiešu tribūns, ne senators!

Kāsts. Tu esi vēl vairāk: tu esi diktators Sulla, tu esi Marijs — tu esi viņi abi kopā!

Ovācijas.

Balsis. Marijs un Sulla! …

Likiori saslienas.

S e m p 1 i c i j s. Nepulgojiet lielo romiešu vārdus, barbari!

Balsis. Paklausieties tik! … Ko šie veči iedro­šinās! …

Krikss. Liec viņiem galvas nocirst, Spartak!

Spartaks. Nepulgojiet manu vārdu kopā ar romiešu varmākām! Kādēļ jūs esat te nostādījuši šos Varīnija liktorus? Kādēļ pazemojat šos cienījamos vecos vīrus? Izvest 110 nometnes un palaist, lai iet pie savējiem!