ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Hanniks aiziet lidzi.

Spartaks (staigā, rokas berzēdams). Arto­rikss… ravenieši… Tas ir labi!

Met robi js. Neņem ļaunā, Spartak. Es tevi gan traucēju darba pilnā brīdi.

Spartaks. Tu, Metrobij? Un es biju domājis, ka tu jau sen esi atpakaļceļā uz Romu.

Metrobij s (purina galvu). To es vairs neva­rēju. Es negribu, ka Veress liek man papēžus uz oglēm cepināt un beidzot piesist krustā. No Vezuva līdz pat Nolai es tev esmu sekojis — kā ēna — kas es īstenībā arī esmu.

Spartaks (sarauktu pieri skalās viņā ar aiz­domām). Es neciešu ēnas. Es gribu, lai vienmēr saule spīd. Un tu vēl gribi apgalvot, ka romieši un Veress tevi nav sūtījuši?

Metrobij s. Tad es tev to tūliņ būtu pasacījis. Es neesmu Silvijs Kordēnijs un negribu gulēt nabagu kapos aiz Lutācijas Vienaces tavernas.

Spartaks. Tad pasaki man īsi, ko īsti tu gribi un kas tevi dzen pie manis?

Dibenā tiek redzama F.itibida, ārkārtīgi grezni ģērbusies, slapsti- damās. Krikss turas viņas tuvumā. Otra puse pamanāma Mirca, kas viņus novēro.

M e t r o b i j s (pēc mazas pārdomas). Kas mani dzen? Es domāju, vispirmā kārtā ziņkāre. I

Spartaks. Ziņkāre? Nelga tu! es te neesmu cirkū!

Metrobijs. Un tomēr! Tikai arēna te drusku plašāka. Un triju samnitiešu vietā tev te ir Klods Glabrs, Publijs Varīnijs un Knejs Fūrijs.

S p a r t a k s. Tu domā, es viņus nesakaušu?

Metrobijs. Tagad, kad redzēju tevi te pie taviem zaldātiem, esmu pārliecināts par to, un mana ziņkāre ir apmierināta. Bet tad nāk vēl kas, kas mani padara par tavu ēnu. Neņem ļaunā, Spartak, ka ar savu pļāpāšanu aizkavēju tevi. Bet es taču ari esmu viens no tiem, kurus atsvabināt tu sacēlies. Tu piederi mums, mums visiem ir tiesības uz kādu daļu, kādu mazu mazu daļiņu no tevis. Un, tā kā es esmu ilgāk bijis verdzībā kā ikviens no tiem un nelaimī­gāks par visiem viņiem kopā, tad arī mana daļa lielāka kā citiem.

Spartaks. Nerunā ar mani filozofu valodā, esļ esmu vienkāršs cilvēks"

Metrobijs. Tāpēc arī gudrāks par tiem, kas! gudrību padarījuši par amatu maizes pelnīšanai..

Ko viņi, nolādētie, ir likuši man pārciest — vls- pirrnā kārtā tas blēdis un cūka Veress! Kazu gans es esmu bijis, mūļu dzinējs, ogu minējs viņa vīna spaidā — līdz kamēr viņš, nešķīstais, ieskatījās . .. es toreiz vēl nebiju tik vecs kā tagad … Un tad man bij jādzīvo māja pie viņa, divi vergi man vakara nomazgāja kājas un rītos apģērba un iesmaržoja. Zeltu izšūtās, baltās drebēs, rožu vainagu galvā viņš lika man sēdēt pie sava galda. Kuru katru no viņa sievas verdzenēm es būtu varējis dabūt, ja tikai vēlējies …

Spartaks. Kāpēc man jāzina visas tavas cūcības?

Metrobijs (neklausās). Un tad viņš — kas pats ir stulbāks kā lukša ēzeļa āda — viņš bij dabū­jis zināt, ka es kaut ko protu — kā citiem vergiem nebij. Ka es pazīstu Tacita un Plutarha vēsturi, Dēmokrita, Hēraklita, Epikūra un Aristoteļa mācī­bas, ka es varu deklamēt Homēra poēmas un no galvas zinu visas Pindara dzejas… un varbūt ari to, ka es pats reizēm mēģinu sacerēt savas …

Spartaks. Man šķiet, arī es viņas kādreiz būšu dzirdējis. Ar Hesiodu tu gan vēl īsti nevarēsi sacensties.

Metrobijs. Un ko viņš izdomāja, šis saskā­bušais, resnais gaļas maiss! Arī vistukšākā galva tomēr vēl kaut ko var izdomāt — par sodu un iz­smieklu dievi katram nelgām piedomājuši šo locekli. Veresam itin visu padarīja vergi, rokas un kājas viņam bij liekas. Tikai vēl gulēt pašam vajadzēja un ēst pašam, un pašam sāpēja viņa vēders. Un tad viņam uznāca iedoma mielastos plātīties ar zināša­nām, kuru viņam nobij. Un tad viņš izdomāja apmai­nīt savu galvu pret manējo. Kā sunim man bij jāgu| viņam pie kājām un jāsaka priekšā. Un jāsaņem kāju spērieni, tāpēc ka viņa tukšais pauris pat vienu veselu rindu nejaudāja paturēt atmiņā.

Spartaks (smejas). Man bij izdevība noska­tīties: lielas ceremonijas viņš ar tevi vis netaisīja.

M e t r o b i j s. Kā sunim … Un tomēr man, gļē­vulim, nebij dūšas iespļaut viņam sejā, ne pārgriezt sev rokām dzīslas … Bet tad pacēlies tu — tu, Spar­tak! un cēli līdzi visus pazemotos un kustoņu kārtā nospiestos …

Spartaks. Tu taču nesāksi apgalvot, ka esi nācis cīnīties līdzi mūsu pulkos?

Metrobijs. Nē, to es nesākšu apgalvot. Kā pus­akls nakts taurenis es esmu atlidojis pret uguni. Seši si::;li astoņdesmit gadus zvaigznes ir lēkušas pār Romas valsti, bet tikai tagad viņas sāk spīdēt. Tavi darbi, Spartak, tās aizdedzinājuši.

Spartaks. Tad tu laikam esi nācis viņus ap­rakstīt

Metrobijs. Tev nevajag nekādu aprakstu, tu pats viņus raksti — ar zobenu uz romiešu mugurām un ar savu kareivju asinīm visu vergu sirdīs . . . Bet es neesmu Ciccrons, ne Kvints īīortenzijs Mesala, dailruna man nav dota, tikai lunkana mēle.

Spartaks. Te tev nenāksies viņu daudz locīt: gladiatori paraduši vairāk tikai ar ieročiem runāt.

A'letrobijs. Tā ir lā visskaidrākā valoda. To­mēr gluži bez ta mana ieroča arī tu neiztiec — es nupat dzirdēju. Tava mēle nav zemē metama, tomēr tavai dūrei līdzi viņa netiek.

Spartaks. Ka? Vai es nerunāju pietiekoši skaidri?

Metrobijs. Skaidrāk nekā skaidri. Un tāpēc pateici arī to. kas tev pašam tik neskaidrs.

Spartaks. Man — neskaidrs? Runā saprota­mā'' 1

Metrobijs (pārdomādams). Kā to lai izdara? Redzi — romiešu taktiku un visu kara mākslu tu viņiem esi iemācījis, ar savu dūri tu to viņiem esi iekalis. Pieņemsim, ka tev izdodas tas, kas vēl ne­vienam nav izdevies, proti, uzvarēt Romu — —

S p a r t a k s. Tu par to šaubies?

Metrobijs. Tad es teiktu jā — vai atkal es teiktu nē, — šaubas ir puse no viena un puse no otra. Fs nesaku ne tā, ne otrādi — es vienkārši ne­zinu. Bet tas nav svarīgi, pietiek ar to, ka tu pats nešaubies. Un to tu nedari.

Spartaks. Nē, es nešaubos!

M e t r ob i j s. Tad ir labi, tava dūre allaž ķer īsta vietā. Bet kādēļ tu gribi iznīcināt Romu? Taču tādēļ, lai līdzi iznīcinātu arī verdzību zemes virsū?

Spartaks. Jā — to es gribu!

Metrobijs. Un tu domā, ka verdzība iznīks līdz ar romiešiem?

S p a r t a k s. Tur nav ko domāt, tā tas ir!

Metrobijs. Tā tam vajadzētu but, bet tomēr nav. Tu nupat divus notiesāji uz nāvi — to vienu, kas bij jau paguvis iegūt sev vergu, un to otro, kas lielījās, ka viņa tēvam bijuši vergi un ka nu arī viņam pašam tādi būs. Un tad es dzirdēju, ka tu viņus lamāji un aizdzini mācībās, un tad es sapratu, cik liela neskaidrība tev vēl pašam.

Spartaks. Man viss ir skaidrs! Ko tu jauc,

nolādētais!

Metrobij s. No romiešiem tu viņus vari atsva 1 binat, bet no viņu pašu verdzības ne. Jo vislielākais vergs ir tas. kas pats grib tikt par vergu kungu, l'n tadi viņi ir, tie, ko tu sacel kājās un atsvabini, Tik dziļi viņus samaitājusi Romas kultūra! Tādas vermi dvēseles viņa tiem ieaudzējusi!

Spartaks. Maniem gladiatoriem nav vergu dvēseles! Viņi paši tikuši brīvi un grib atbrīvot citus.

Metrobijs. Gladiatori — — bet tie citi? Tie četri tūkstoši zemnieku un ganu no apkārtnes. Tie nabagi no pilsētas, kas reiz paši bijuši zemes īpaš­nieki. Un tie desmiti tūkstoši, kas vēl nāks.

Spartaks. Tu gribi teikt, ka man nav viens karaspēks, bet divi? Un, ja ari tā būtu, — es viņus sakausēšu vienā, kā misiņš un varš sakūst bronzā. Vai tu domā, ka es to neizdarīšu?

Met lobijs. Varbūt.

Spartaks. Varbūt — tā nav atbilde!