ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Smieklu rēkoņa.

Blandonis. Par lūgšanu, kungs! Tikai vienu lāsīti.

Uzradies Melrobijs; staigā apkārt, paslepšus vērodams un klausīdamies.

Pirmais dzērājs. Tu sāc man iepatikt, skrandaini. Ar savu nekaunību tu vēl vari tikt par zemturi Kampānijā vai par vīna dārznieku Kalab- rijā. — Nu tad še, ievelc ar vienu malku. (Atgrūž.) Ko? No mana kausa! Tad viņš man līdz vakaram smirdēs pēc ķiplokiem! (Norauj kājai romiešu kurpi, ielej lajā.) Na — streb no tās!

Smieklu rēkoņa.

Sieva (pakaļtverdamās gladiatoram, kas ar drēbju klēpi spraucas pie tirgotājiem, kur naudas žvadzoņa). Atdod nu, cienījamais pilsoni. Tev taču nevajag. Tev pašam naudas vairāk, kā vajadzīgs.

Gladiators (atgrūž). Liecies mierā, kad tev saka! Piekodusies kā dadzis sunim astē.

Sieva. Bet es zinu, ka tev nevajag. Tu pēc tāda neizskaties.

Gladiators. Protams, ka nevajag, — man jau tā pilnas kabatas. Bet jums par pamācību. Ko domājies: viņi aizslēgs vārtus un nelaidīs mūs iekšā! Karstu ūdeni no mūriem gāzīs mums uz galvas! Nolas pilsoņi prātam! Mēsli jūs esat! Spartaks pavē­lēs, un mēs jūs visus sakapāsim gabalos tāpat kā Kloda Glabra un Valerija Mesalas romiešus! Pagai­diet tikai, lai ierodas Spartaks!

Pilsonis (lien klāt). Kas te notiek? Kas par traci? Ko viņš grib no tevis?

Sieva. Vai tad viņš no manis grib, aklais! Bet viņi pirmiņ pie pilsētas vārtiem nosita manu vīru, un tagad viņš nes pārdot viņa drēbes!

Gladiators (sāk ielūkoties viņā). Tev pašai par pamācību, tu zoss!

Sieva. Atdod nu, tu labais, tu stiprais! Tev jau nevajag. Ko tava māte teiktu, ja viņa tevi tā redzētu?

Gladiators. Ak tu odze tāda! Zināms, ka man nevajag! Mani vecāki ir turīgi ļaudis.

Nosviež nesamo.

Sieva. Ko es teicu? Tūliņ redzams, ka tu esi no labāka dzimuma kā tie citi.

Gladiators. Vai tiešām tu to saki?

Sieva. Visi to saka. (Noliecas pacelt drēbes.)

Gladiators (ielūkojas vēl labāk; iekārē). Pa­ļauj, es pats palīdzēšu. (Uzlasa.)

Sieva (sānos iespriestām rokām). Bet pielūko! Tā ka tu man viņas nesaburzi!

Gladiators. Nē, nē! Es viņas nesīšu tik rūpīgi, it kā tavs nelaiķa vīrs — — nē, it kā es pats tur būtu iekšā. Nu, rādi ceļu uz savu būdu!

Sieva. Pielūko, es teicu! — Kur lien! Ceļu dodiet!

Aiziet, lepni izslējtisies; gladiators iztapīgi pakaļ.

Balss. Uzķērās! Kā līdaka makšķerei!

Smiekli. Kņada un troksnis pieaug.

Dzērāji (bļaustīdamies).

Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu

Divi klaidoņi sāk plēsties, pūlis rēkdams un uzmudinādams spiežas apkārt.

Kāsts (ar diviem centurioniem no kreisās puses; steidzīgs, bezgala nikns). Mierā-ā! . ..

Troksnis mazliet aprimst; pūlis pieraujas gar malām.

Vai jūs esat gladiatori vai salašņu banda? Vai jūs atrodaties iekarotā pilsētā vai esat sanākuši uz tirgu Kolā piedzerties, pļēgurot, balagānus skatī­ties?!

Pirmais dzērājs (žagodamies). T-tas ir īsts Ķipras vīns … Vai negribi pamēģināt, Kast? . .. Mu-ū-ciņā vēl nedaudz turas …

Kāsts. Turi muti, tu pieskābusī vīna muca!

Cenlurioni izvilktiem zobeniem grib mesties gladiatoriem virsū.

Pirmais dzērājs. Draugi! viņš grib mums uzbrukt! Vai mēs nesakāvām Kiodu Glabru un neie­karojām Nolu? Par salašņu bandu viņš mūs lamā!

Gladiatori tver zobenus.

Kāsts (attur savus centurionus). Palieciet mierā! Te jāspriež pašam vadonim. Kur ir Spartaks?

Pirmais dzērājs (lielīgi smejas). Nobijās gan!… Tu prasi, kur ir Spartaks? Pameklē gar pil­sētas mūriem. Es esmu pārliecināts, ka viņš vairāk piedzēries kā es un tagad gu|.

Smieklu rēkoņa.

Kāsts (dusmās gandrīz aizrijies un reizē arī notriekts). Tas ir vairāk, nekā mēs spējam atriebt ar saviem zobeniem … Iesim uzmeklēt vadoni.

Ar abiem centurioniem ātri prom.

Pirmais dzērājs (smejas ļodzīdamies). Vai jūs redzējāt, kā es viņus aizdzinu?

Piekrišanas saucieni.

Blandonis (kurpi rokā, streipuļodams). Tu esi no augstākas kārtas, to tūliņ var redzēt.

Pirmais dzērājs. Jā? Vai patiešām var? Jā, mans tēvs bij bagāts vīrs …

Otrais dzērājs (pamirkšķina citiem). Viņam droši vien bij latifundija Kampānijā un pašam sava villa.

Pirmais dzērājs. Nē — bet viņam Sabīnijā piederēja pieci akri zemes, simt vīna stādu viņam bij un seši vergi. Uz Saturnālijām Romā viņi manu māti nesa nestuvēs.

Otrais dzērājs. Un tu gribētu, lai tavu sievu arī nes?

Pirmais dzērājs. Pie Saturna! to es gribētu gan! Dodu savu gladiatora vārdu — viņu nesīs! Seš­desmit vergu man pašam būs!

Blandonis. Būs! Pie Jūpitera es varu apzvērēt, ka viņam būs! (Ar kurpi taisās pie muciņas.)

Pirmais dzērājs. Kur tu lien. Tā man pa­šam nepietiks līdz vakaram. Vāķics, tu nolādētais skrandu maiss, vai es tev — (izrauj apavu) — ar šo pašu sašķaidīšu tavu tukšo galvas kausu!

Meimurodams apsēstas uz kāpnēm un mēģina uzvilkt apavu.

Žūpošana turpinās straujā tempā. Gladiators no dibena uzrauj aiz rokas zēnu, māte aiz otras mēģina atturēt.

M ā t e. Laid vaļā, nolādētais! Es tev viņu ne­atdošu!

Gladiators. Laid vaļā, sasodītā! Nolā tagad viss pieder mums!

Balss. Plēsiet viņu pušu, tad katram būs sava daļai

Smiekli.

M āte. Nesmejieties, pilsoņi! Tas man ir pēdējais, un to pašu viņš grib atņemt!

Ļaudis ņurdēdami spiežas apkāri.

Gladiators. Pilnīgi dulns sievišķis! Mums bij gluži tāds pats kā šis, bet nomira asinssērgā, un nu sievai nav, kas pagana zosis … Nost, tu trakā! … (Iesper ar kāju un izrauj zēnu.)

Māte raudādama sabrūk zemē. Dzērāji auro.

Dzērāji (dzied, kausiem vēcinādami). Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu, pārliekam tauks, pārliekam pikts, lai galvu viņai kostu. Bet uznāk kaķim snaudiens slikts — te pele klāt par postu, tai zobs ir ass un kodiens dikts — un incim aste nostu!

Smiekli.

Tai zobs ir ass un kodiens dikts, un incim aste nostu!

Smieklu rēkoņa visapkārt. Spartaks pa vidu, nikns, ātri. Ar viņu Kāsts ar abiem centurio- niem, Brezovirs, Torkvāts, Hanniks, Bartorikss, Krikss ar saviem pulkiem — ari Mirca, skaisti ģērbusies. Pakal Notas bagātie pilsoņi vienā un amatnieki otrā grupā — notriekti, pazemīgi.

Pūlis ar reizi apraujas, sēdētāji kājās, atskaitot dzērāju, kas līgojas tāpat sēdus. Nāves klusums.

Spartaks (panāk vielu, aplaiž apkārt zibsnošu skatienu; atgriežas pret pilsoņiem). Ko jūs valkāja­ties man pakaļ kā mēnessērdzīgi! Simt talantu, es teicu — līdz saules rietam! Pateiciet saviem dieviem, ka es jūs vērtēju tik zemu! Prom un vāciet naudu kopā! r> .,

1 Pilsoņi prom.

Un nu jūs — kalēji, misiņa lējēji, virpotāji! Ausis jums arī pirmiņ bij pie jūsu tukšajiem pauriem! Tātad divi simti zobenu līdz saules lēktam, tikpat daudz vairogu un pieci simti šķēpu! Pompejas amatnieki nopelnīja labi, mums ir nauda, kas ar mums pa drau­gam, tiem mēs maksājam. Jūs, nelieši, piesargie- ties— ja tikai desmit, ja kaut viens iztrūks no no­teiktā skaita! Ejiet! Pie darba!

Amatnieki prom. Atgriežas, atkal pārskata pūli, no sākuma vēl valda dusmas.

Ko es dzirdu! tirgū jūs esat sabraukuši! Uz dzīrēm saskrējuši! Nelieši!

Kāsts (pačukst). Enomajs-

Spartaks. Jā — viņš!… Vai jūs arī zināt, kas noticies, kamēr jūs te plītējat, jūs žūpas! Izbēgušie Glabra un Mesalas zaldāti bija salasījuši apkārtnes bagātniekus un kopā ar Nolas resnajiem pilsoņiem gribēja mums še pilsētā uzbrukt no mugurpuses un apkaut līdz pēdējam vīram. Par laimi Kāsts un Eno­majs ar diviem tūkstošiem vīru bij aiz paugura pre­tim Nolas vārtiem. Pateicieties viņiem, jūs piedzēru­šies cūkas, ka jūsu galvas vēl uz pleciem! Bet kur ir Enomajs —mans Enomajs, kas viens bij vairāk vērts nekā četri tūkstoši tādu kā jūs! (Pieķer roku pierei.) Ak! labāk man vajadzēja aiziet garām šai nolādētai Nolai nekā viņu zaudēt!