ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Otrais centurions. Sliktākais tas, ka mums vairs nav ne maizes, ne ūdens.

No kreisās puses, no klints aizkares iznāk Kāsts, Brezovirs,

Torkvāts, Krikss, Eimakols, Bartorikss un gans Glīvs.

Krikss. Spartak, Glīvs tomēr netiek prom.

Spartaks nāk uz priekšu; arī centurioni pievienojas pulkam.

Spartaks. Glīv, tu mēģināji pa to pašu pusi, pa kuru uzrāpies?

Glīvs. Mēģināju, lai gan zināju, ka tas velti. Augšup vēl varēju, tāpēc ka pazīstu te katru krūmu pie klints un katru plaisiņu sienā. Lejup man vaja­dzētu tikai divas minūtes, bet tad tur apakšā tas vairs nebūtu es, bet kaudzīte gajas un asiņu.

S p a r t a k s. Tā tas ir. Es arī to zināju.

Glīvs. No šejienes neviens nav citādi ticis lejā kā tikai pa to vienu taku.

Torkvāts. Un to pašu tagad Klods Glabrs tur savos nagos.

Kāsts. Vai patiešām mums būs jāsapūst šajā nolādētajā alā?

Brezovirs. Tad es labāk papriekš pats metos uz sava zobena.

Spartaks (Gtlvam). Un tev tomēr gribētos ļoti tikt atpakaļ mājās un pie savas sievas?

Glīvs. Man nav vairs ne māju, ne sievas. Manu zemes gabalu un vīna dārzu par parādiem paņēma augļotājs, tagad tas pievienots senatora latifundi- jai, un es ganu viņa kazas. Sieva man nomira aiz bēdām, kad savā nabadzībā bijām spiesti pārdot abus dēlus Nolas bagātniekam. Man viena alga, šepat pa­kritu vai citur.

Spartaks. Tu esi pavisam un galīgi nabags, tāpēc ka tev viena alga.

Glīvs. Es tev teicu: tādu ka es Karnpānijā vien ir pieci tūkstoši. No Samnltijas un Apūlijas nak desmit, no Lūkānijas-

Spartaks (atmet ar roku). Tu mani gandrīz biedē ar saviem skaitļiem. Redzi taču, es pats še mē­tājos kā cilpā saķerta paipala.

Kāsts. Nē, ne kā paipala! Visu laiku es tevi vē­roju, Spartak. Nevienu nakti tu neguli, staigā apkārt kā lauva būrī un lūko, vai nav kur restes palikusi kāda sprauga.

Torkvāts. Un dienu dzen mūs tā, ka no kājām krītam.

Eimakols. Un jau trešo dienu nav ne maizes, ne ūdens.

Kāsts. Kāpēc mēs nebrūkam virsū romiešiem? Vai tāpēc Kapuas ielās un mēslu bedrēs palika vairāk kā trīs simti gladiatoru, lai paši še sapūstam kā sprostā sadzītas žurkas? Kāpēc tu nerunā, Spartak? Trīs dienas, kopš vārdu no tevis neesam dzirdējuši.

Spartaks (brīdi asi uzlūko visus). Totiesu vai­rāk pļāpājat jūs. Es runāju tikai tad, kad ir kas ko teikt.

G r i e ķ i s (kājās). Piecdesmit- un līdz ar to

deviņi simti!

Spartaks. Labi. Vienu galu pie klints — kā es teicu — pie otra akmeni, ko es tur esmu pielicis. Un tad uzmanīgi nolaidiet lejā!

Gladiatoriem.

Augšā visi… Rindās! Tuvāk šai malai, lai arī sargi var dzirdēt.

Noliektu galvu vēro, kamēr gladiatori sakārtojas, tad izslienas.

Jūs gribējāt, lai es runāju, — labi, tagad man ir ko teikt. (Pakāpjas uz klints bluķa.)

Dziļš klusums. Tālē dobji dzirdamas gaviles romiešu nometnē. Daži gladiatori nenociešas, norekdamies pakrata zobenus uz to pusi.

Lai viņi rēc — gudrā lauva norūcas tikai tad, kad laupījumu nagos dabūjusi. Tas ir izbadojies runcis, kam notek siekalas, peli jau ieraudzījušam vien.

Jā! . . . Mēs satriecām Titu Servilianu un izklie­dējām kapujiešus kā aitu baru, neviens no viņiem ar veselu kažoku neatgriezās mājās. Linu lupatas, etiķis un koka kruķi patlaban Kapua astoņas reizes cēlušies cenā.

Gladiatori nevar novaldīt sajūsmas rēcienu.

Bet neaizmirstiet, ka tie bij aptaukojušies, rei­matisma saliekti un sirdsslimi Kapuas pilsoņi, kurus pašu matronas aiz kājām izvilka no pēļa apakšas. Un Tits Servilians bij zaļš zeņķis, kam slāpa palielī­ties savas metreses Mecijas Libeonas priekšā. Jā, tikai nejēgas puikam varēja ienākt prātā ieņemt šo augstieni pa taku, kur pat platākajā lejas galā nav iespējams izvietot vairāk par desmit zaldātiem rindā.

Vecas sievas ar slotām un krāsns kruķiem viņš tā varēja sakaut, nevis tūkstoš divi simti gladiatorus. Bet jūs apreibstat no pirmās uzvaras, kas patiesībā nemaz nav saucama par tādu, jūs paliekat lielāki barbari, nekā esat pec dzimuma. Jūs man pārmetat, ka nevedu jūs tūliņ pretī tribūna Kloda Glabra pul­kiem. Jūs nelgas! to es jums pasaku acīs! Titam Ser- vilianam bij divas kobortas salašņu, skaita tikpat kā mēs. Tribūns Klods Glabrs tur stāv ar sešām, tātad mums katram pretī trīs vīri. Un tie vairs nav Serviliana pilsoņi, bet jaunekļi, tie labakie, ko Roma varēja dot. Vai mēs spējam stāties tiem pretī?

Pirmais centurions. Es domāju, mēs to­mēr spējam.

Spartaks. Viņi mūs tagad dzenātu pa Vezuva piekājes vīna un sakņu dārziem gluži tāpat, kā mēs iztrenkājām kapujiešus. Gals tas būtu, pirms kā vēl īsti esam sākuši — vai jūs dzirdat?

Jūs esat kā bērni, man šķiet, es jūs pirmo reizi redzu. Jums liekas, ka pilnīgi pietiek ar to, ko Lentula Batiata skolā esat mācījušies. Tā ir tā aplamība! Karalauks nav cirkus arēna, te jums nav jācīnās pret vienu, diviem — manis pēc pret trim, bet pret romiešu kohortu, pret viņu ierindas un cīņas kārtību, ar kuru tūkstoš viru nav vairs tikai tūkstotis, bet divi, varbūt pat trīs.

Vai tagad jūs saprotat, ko es jums saku? Mēs varam cīnīties ar romiešiem tikai tad, kad mums ir līdzīgi ieroči un līdzīga kara māksla. Nelgas un aitas galvas! Tāpēc es nemetu jūs Glabra kohortām priekšā sakapāšanai. Tāpēc uzvedu atpakaļ še augšā un dzinu mācībā no gaismas līdz vēlai naktij. Kas par to, ka dažs pakrīt, sviedriem apklāts un nomocīts, — ritu viņš piecelsies divreiz stiprāks, nekā šodien bij… Vai tagad saprotat? Eimakol?

E i m a k o 1 s. Es — sāku saprast .. .

Spartaks. Un tu, Kriks?

Krikss. Es par tavu gudrību, Spartak, nekad neesmu šaubījies.

Bartor.ikss. Man tas bij skaidrs no paša sākuma.

Hanniks. Tāpat man, Bartoriks! Ja te ir vēl kāds, kas šaubās par Spartaku, lai nāk priekšā, tam būs ar mani darīšana!

Balsis. Nav! Nav neviena!

S p a r t a k s. Iekaliet to savās galvas un sirdīs — pat savas dūrēs un kāju locītavās to iekaliet: ko es esmu darījis, daru un turpmāk darīšu, viss tas notiks jūsu pašu labā. (Pašam savas dzīves man vairs nav, es esmu to nometis ITHz ar savām gladiatora un verga skrandām. Es dzīvoju jums un tiem tūkstošiem, kas nāk no Kampānijas un Lūkānijas un nāks vēl no visām Itālijas malām. Es varu krist šodien vai rītu — tam nav nozīmes — ja tikai dzīvo vergu un visu Romas kalpināto un apspiesto brīvība!

Dziļš klusums; tālu no lejas atkal dzirdamas gaviles romiešu

nometnē.

(Zobus griezdams.) Līksmojiet, nelgas! Līdz va­karam es jums vel dodu laiku, tad jus kauksiet citādi!

Gladiatori izbrinā saskatās.

(Nevaldāmi nikns.) Pat par nopietniem pretinie­kiem viņi mūs netur, mēs viņu acīs neesam cilvēki,

bet kaut kādi atkritumi — salašņas — smirdoši vergi — kalnos sabēdzis lopu bars, ko viņi atnākuši aizdzīt atpakaļ mājās … šis vīrs mums ir atnesis no­teiktas ziņas. Glīv!

Glīvs. Tribūns Klods Glabrs ar sešām kohor- tām. Pats ar trijām še takas galā apcietinātā no­metnē. Centurions Valerijs Mesala ar otrām trim aiz­sūtīts Vezuva otrā pusē uz Nolas ceļa

Kr i k s s. Ja mēs par kādu brīnumu mēģinātu no­rāpties tajā pusē lejā.

Spartaks. Jā, kā gliemeži, kam acu nav, kas lien tikai taustīdamies.

Glīvs. Tas tikai tā, drošības labad, katram gadī­jumam. Patiesībā Klods Glabrs nemaz netaisās uz­brukt. Ieslēdzis jūs šeit un gaida, kad bads piespiedīs padoties. Līdzi viņiem vezumi ar roku un kāju ķēdēm. Piedzērušies zaldāti taisa koka krustus.