ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

S p a r t a k s. Dzirdiet, ko viņi jums gatavo!

Pirmais centurions. Nolādēti! Es saku, bez kavēšanās gāzīsimies lejā un virsū viņiem! Es labāk trīs reizes krītu kaujā, nekā ļaujos sevi par ap­smieklu piesist krustā!

Spartaks. Pagaid, tu vēja grābsli! Mēs negāzī- sirnies, bet nokāpsim lejā. — Tu saki, ka no plaisas ir izeja?

Glīvs. Simt soļus gara, līka ala, kādreiz tur droši vien kalnu strauts iztecējis. Izlien tādā biezoknī, ka tikai šejienes gani to zina. Tūkstoš soļu no Kloda nometnes vaļņa.

Otrais centurions. Tā ir priekš tiem, kas tur lejā. Mēs nevaram norāpties kā ķirzatas, ne no­laisties kā putni.

Spartaks. Dienu un nakti es stāvēju tur, bez­dibeņa malā, un skatījos. Jā — es redzēju putnu nolidojam lejā un nodomāju tāpat kā tu: mums nav spārnu… Norāpās ķirzata, un es teicu: mums nav četru pielipīgu plezniņu kā tev… Un vēl vienu nakti — un tad man tas bij rokā. Nometu akmeni un klausījos, cik ilgs laiks paiet, kamēr viņš atsitas dibenā. Liku novīt virvi un izmērīju tūkstoš astoņi simti sprīžu, tas ir taisni deviņi simti pēdu. Un tad es liku sagriezt meža vīnstīgas un sasiet kāpnes. Tās ir gatavas un nolaistas. (Sējējiem.) Vai viņas stāv stipri?

Grieķis. Nepalokās — kā stīga!

Bartorikss (iesit sev pa pieri). Kāpostgalvas mums ir pret tavējo!

Kāsts. Bet mūsu te ir tūkstoš divi simti vīru.

S p a r t a k s. Ja tu vari viņus reizē dabūt lejā, tad dari, mana gudrība tik tālu nesniedzas. Es zinu tikai to: papriekš viens, no smagākajiem, un, kad tas ir lejā un dod ziņu, tad citi pa vienam — līdz pēdē­jam vīram, un ieročus ar virvi lejā.

Hanniks (sajūsmā). Ja tas tev izdodas, Spar­tak, tad Wi neesi gladiators un cilvēks, bet viens no dipviem.

Spartaks. Mums jāizdodas, jo mēs to gribam, un cita ceļa mums nav. Ātri tas neies un viegli arī ne, bet nākamo nakti līdz pusnaktij mēs varam būt lejā. Var gadīties, ka kādam noreibst galva vai ap­gurst rokas — var būt, ka es pats tas esmu.

Balsis. Nē, Spartak, tu tas nebūsi! Tu tas ne­drīksti būt! …

Spartaks (pasmaidīdams). Labi, labi, mani draugi! Mana galva ncnoreibs, un manas rokas nenogurs. Gribu cerēt, ka ari jums nevienam neno­liks nekāda nelaime. Un kad būsim tur lejā … Visu

dienu romieši dzīro un bļaustās- un krustus taisa

mums. Ap pusnakti viņi gulēs. Krikss ar vienu ko- hortu uzbruks Klodam Glabram, es ar otro Valerijam Mesalam uz Nolas ceļa. Kā sausas niedres mēs viņus sabradāsim! Un tad mums būs ieroči tiem, kas droši vien jau tagad pa visiem ceļiem plūst šurp.

Un tad… Mums te apkārt lejā ir Pompcja, Nea­pole, Baija, Mizena, Kūma un Nola. Pompeju neaiz­tiksim, tai nav mūru apkārt — sakostiem zobiem, bet viņi mums neturējās preti. Pompejieši neliedza mums maizi, viņu kalēji taisīja mums ieročus un nozīmes šķēpu galos. Pārējās pilsētas ir stipri nocietinātas un naidīgas mums līdz pēdējam puikam un vecenei. Romieši neļaus laiku apsēst un ieņemt tās. Bet Nola ir tā nolādami ļaunākā starp tām, to mēs neatstāsim. Es jums apsolu: pēc divām nedēļām mēs tukšosim vīna kausu Nolas tirgus laukumā!

Balsis (sajūsmā). Nolas tirgus laukumā!… Kausu vīna! … Es viens pats gribu veselu mucu! …

Spartaks. Papriekš Klods Glabrs un Valerijs Mesala!… Stājieties pie kāpnēm, līdz pusnaktij mums jābūt lejā. Pirmais tas, kas tas smagākais un kam vairāk drosmes. Es norīkošu sargus, lai sakur prāvu uguni takas vidū. Romieši domās, ka mēs te gaidām uzbrukumu.

Pārkāpj valni; redzams, ka šķēpi pašķiras, izveidodami eju.

Gladiatori sagrūst pie kāpnēm.

Pirmais centurions. Uz Nolu! Tie nelieši mums verdošu ūdeni 110 mūriem lēja virsū!

Otrais centurions. Uz Romu! Es gribu, lai Lukulla vergi ari man reiz pusdienas pagatavo!

Trešais centurions. Nelga! Papriekš tev jātiek gala ar Klodu Glabru un Valeriju Mesaiul

H a n n i k s. Visu papriekš tev jātiek lejā, tu bala­mute!

Balss. Kas kāps pirmais?

Gladiatori sāk kāpties atpakaļ.

Otrā balss. Spartaks teica: tas smagākais un drosmīgākais.

Trešā balss. Abas tās īpašības nekad nav kopā.

Bridi visi lūkojas meklēdamies.

Kāsts Ciznāk priekšā). Es kāpšu.

Krikss. Smaguma tev ļoti daudz, drosmes drus­ku. Es kāpšu.

Lejā uzliesmo ugunssārts. Romiešu nometnē gaviles.

Spartaks nāk atpakaļ.

Spartaks. Tik labi, ka labāk nevar vēlēties! Tās ir zosis, ne romiešu zaldāti: ar reizi noticēja, ka mēs taisāmies kauties. — Nu, vai ir atradies, kas kāps pirmais?

Kāsts ar Krikšu aplūko viens otru.

Nu labi — tad es pats iešu pirmais.

Krikss. Nē, šoreiz es gribu pirmais. Galva man nekad nav reibuši.

Spartaks. Tu? Es gan gribētu, lai tas ir kāds cits: tu man esi par daudz vajadzīgs. (Bridi domāj Labi. Man nav tiesības grozīt, ko jūs paši izvēlaties.

Tad iesāc, Kriks, bet turies droši — no tevis tagad atkarājas mūsu liktenis.

Krikss (nomet ieročus un nokāpj pār malu). Esi mierīgs, mani vēl neviens nav nobiedējis.

Sasprindzināts klusums, gladiatori nolūkojas Kriksam pakal. Lejā auro romieši.

Kāsts. Vai tu esi lejā?

Neatbild.

Balss (čukstus). Viņš neatbild . . . E n o m a j s. Vai tu esi lejā? Krikss (kā dziļi pazemē). Es esmu! Nolaidiet manus ieročus!

E n o m a j s. Var kāpt? Krikss. Droši! Pa vienam vīram! Spartaks (dziļi atvelk elpu.) Ā! . . . Romiešu dievi ir aizgulējušies un atmodīsies par vēlu! Kāpiet! Pa vienam! Kas lejā, tūliņ stājas alas galā apsargāt ieeju! Ko atradīs ar zobena dūrienu mugurā, tas būs vienīgais, kas karāsies romiešu taisītā krustā! . . . Nolaist ieročus!

Gladiatori spiežas ap nokāpni, citi sien ieročus virvē un laiž lejā. Spartaks nāk atpakaļ.

Vienam jāpaliek pēdējam. Tas būšu es. Hanniks (viņam blakus). Es nevaru atstāt tevi vienu, tu stiprais! Es palieku pie tevis! Bartorikss. Un es, tu drosmīgais! Hanniks. Tu esi mūsu galva! B a r t o r i k s s. Un mūsu sirds! Spartaks (noskatās abos, pasmaida, pasniedz katram savu roku). Labi — tad palieciet, mani uzti­camie! Mēs paliekam visi trīs!

Piektais skats

Foruma laukums Nolā.

Foruma celtnes pēc Romas parauga, tikai mazāka apmēra un vienkāršākas.

Pāri namiem nomalē ceļas ugunsgrēka dūmi un liesmas. Gladiatoru un pilsoņu trokšņaina drūzma. Da|a kareivju pie­dzērušies, citi tikai iereibušics. Labajā pusē uz kāpnēm un dzi­ļāk portālā nometušies dzīrotāji, citi patlaban pieveļ jaunu vīna muciņu. Kreisajā pusē, tāpat uz pakāpēm un aiz kolonām, tir­goņi pārdod un pērk. Gladiatori spraucas ar nopirktām un pārdo- dodarnā saiņiem. Pilsoņi, sievas un bērni pūlīšos un pa vienam - salauzti, nobēdājušies, noraudājušies. Pa starpām ložņā skran­daini, puskaili, izbadojušies vergi uri izbēguši gani. uzglūnēdami, ko noraut. Daži kāri rij ko nozagtu, citi raustās ap maizes gabalu, citi kārslas ap dzīrotajiem, cerēdami kādu lāsi.

Pāris lēkā, jokus rādīdami un diedelēdami. Piedzērušu spēl­maņu orķestris ar ģitārām un flautām.

Dzērāji (dungo dziesmu).

Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu

Smiekli.

Pirmais dzērājs (atgrūž blandoni). Ko tu te kārsties kā kaza ap maizes garozu! Taisies, kā pazudi!

Blandonis. Lūdzu, kungs… Tikai vienu lā­sīti! … Visu mūžu cauri, katru nakti es sapņoju, ka viens bagāts kungs man ielej lāsīti Ķipras vīna.

Pirmais dzērājs (laimīgs un lepns). Dzirdē­jāt! Tā viņš mani sauc! (Ar pirkstu sev krūtīs.) Tas kungs esmu es!

Otrais dzērājs (blandonim). Tu, draugs, aiz­ej pie pilsētas gravja, pastrebies. Tur mēs atlejam, kas pašiem par daudz.