ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Hanniks (klausās, nogroza galvu). Es tikai vēlētos, kaut es būtu pilsētā. Veselu stundu mēs esam nokavējuši, tie nolādētie ir aizsteigušies mums priekšā! Kāpēc tavam zirgam ceļā vajadzēja krist, viņš bij divreiz labāks par manējo.

Krikss. Kad es esmu trīs reizes smagāks kā tu.

H a n n i k s. Tā ir lā lieta. (Popilijam.) Dekān, vai īsi pirms mums te neatjāja kādi jātnieki no Romas?

Popilijs. Seši vīri ar centurionu — pirms stun­das, tad vārti vēl bij vaļā. Kas ir?

I I a n n i k s. Nekas nav. Tikai viņi mums pajāja garām, kad mēs vēl kaulējamies ar to sasodīto zem­nieku.

Popilijs. Liec tu mani mierā ar saviem zem­niekiem, redzi taču, ka man nav laika. Sēdi un gaidi, kamēr atslēgs vārtus!

Hanniks (mēdās). Kamēr atslēgs vārtus… pats tup pie vārtiem kā ķēdes suns pie savas būdas . .. Tie ir bijuši senāta vēstneši. Viņi ir nodoti, tur vairs nav ne mazāko šaubu. Ko Spartaks un Enornajs divi vien iesāks ar divi tūkstoši gladiatoriem, no kuriem puse pie tam vēl pavisam zaļi! Vai šiem nolādētiem mūriem patiešām nekur nevar pāri tikt?

Krikss. Paliec mierā, gaidīsim tepat. Spartaks ar Enomaju kopā ir vismaz tik daudz kā desmit tādu kā es un divdesmit tādu kā tu.

H a n n i k s. Kuš! Klausies!

Aiz mūra pieaugošs troksnis, ne pārāk stiprs.

Mecijs Libeons (aiz vārtiem). Attaisiet vār­tus, es gribu laukā! (Vārti paveras.) Plašāk, tu auna dēls, kad prefekts grib laukā!… Divi nāk līdzi!

Vārti aizveras. Mecijs Libeons ar diviem pavadoņiem.

A! jūs stāvat! Tā ir pareizi, ta es esmu pavēlējis. Bet kur Popilijs? A! sildās! Dekān, vai es tā biju pavēlējis?

Popilijs. Tikko pienāeām drusku rokas apsil­dīt. Nejauki vēss šonakt.

Mecijs Libeons. Salst, it kā nebūtu vēls pavasaris, bel agrs rudens. (Zaldātiem.) Ko jūs vēl stāvat? Sardzē stāt pie vārtiem! (Popilijam.) Palidzi man atsēsties. Tā, tā, tā… (Nolaižas puszviļus.) Patiešām, šī uguns silda labāk nekā visas citas, pie kurām es esmu sēdējis. Pavisam tāds salds siltums.

Popilijs. Tā tas ari ir: malka no kada nokal­tuša bumbierkoka. Es vienmēr esmu teicis: mūsu prefekts ir tas asprātīgākais cilvēks visā Kapuā.

Mecijs Libeons. Vai ne? Ne tikai Kapuā, bet ari pašā Romā. Tur tikai vēl Kvints Hortenzijs varētu mēroties ar mani, bet ari vienīgi tāpēc, ka viņš ir jaunāks un viņam lokana mēle.

Popilijs. Pareizi. Vienīgi tāpēc.

Mecijs Libeons. Oh! labi silda! Popilij, vai tev neizliekas smieklīgi, ka Kapuas prefekts tā sēž aiz pilsētas vārtiem un sildās pie tava ugunskura?

Popilijs. Nemaz man neizliekas. Katra vieta paliek cienījama, kur piestāj Mecijs Libeons.

Mecijs Libeons. Tas gan. Bet tomēr teikšu, ka labāk gan es patlaban atrastos savā gultā. Vaka­riņās man bij fazāna cepetis, no Kalabrijas atsūtīta muciņa veca vīna un no Meslnas augļi. Tu zini, kas tie ir par augļiem?

Popilijs. Dzirdējis esmu.

Mecijs Libeons. Pē! Dzirdēt nav tas, kas nobaudīt viņus. Es biju tikko pirmajā nomidzī, kad Tits Servilians ceļ augšā. Gladiatori taisoties sacelt dumpi, viņš saka, no Romas esot tādas ziņas. Ko tu par to saki?

Popilijs. Ja viņi taisītos, tad mēs še Kapuā gan zinātu labak nekā viņi Romā.

M e c i j s I.i b e o n s. Protams, ka labāk. Pats viņš ir jāšus, joņo pa pilsētu, ka galvu pazaudējis. Kā par nelaimi manam zirgam taisni šonakt piekri­tušas vīveles, un tā man bij janak kājām. Nevienu gladiatoru un nekādu dumpi mēs ceļā neredzējām.

Pirmais pavadonis. Tāpēc, ka mēs nācām pa pašu pilsētas vidu. Bet man šķita, ka pie Lentula Batiata skolas cietumiem notika kaušanās.

Otrais pavadonis. Visās apkārtējās ieli­ņas tribūns nostādījis zaldātus.

Krikss (Hannikam). Ko es teicu? Viņi ir pagalam!

M e c i j s Libeons. Gladiatori kaut kur dabū­juši vīnu, piedzērušies un tāpēc saceļ traci. Nava jau pirmā reize. Nu, tribūns viegli tiks ar viņiem galā, labu pārmācību dabūs šie smirdoņas. Redzi, dekān, es negribēju būt pie šī netīrā darba. Vai tad tas ir kāds varoņdarbs, likt dzelzs rīkstēm nopērt un sakalt ķēdēs dažus simtus šo barbaru, kādam ducim nocirst rokas un otru duci piesist krusta? Lai rīkojas Tits Servi­lians, viņam tā alkst slavas, kuras man pietiek. Vai ne, dekān?

Popilijs. Pilnīgi pietiek un vēl atliek.

Krikss. Nolādētie!… Kāpēc mums vajadzēja nokavēties!

Mecijs Libeons. Kas tur murkš? Ē! kas tie ir par vīriem?

Popilijs. Divi novēlojušies gladiatori. Viņiem jāgaida, kamēr atslēgs vārtus.

Mecijs Libeons. Ā! gladiatori! Viņiem šo­nakt pat zobeni līdzi — un tu to neesi atņēmis?

Popilijs. Es vienkārši nebiju ievērojis.

1* 51

Mecijs Libeons. Tāpēc, ka tu esi tikai vien­kāršs zaldāts un tev nevar būt tik asa skata kā tavam prefektam. — Ei, jūs tur abi! Nesiet šurp savus zobenus, nolieciet blakus manam ierocim!

Krikss izslējās, strauji tver savu zobenu.

Hanniks. Neesi traks, nepazudini mūs! Mēs viņus dabūsim atpakaļ. . .

Abi nes un noliek zobenus.

Mecijs Libeons. Tā, tagad viss kārtībā, nu jūs varat gaidīt, kamēr atslēgs vārtus. Bet kas jūs esat, un kāpēc jūs nakts laikā atrodaties še?

H a n n i k s. Mēs esam gladiatori — mēs abi, mans draugs Vanniks un es. Es esmu Sitriks.

Mecijs Libeons. No Lentula Batiata skolas?

Hanniks. No tās. Bet Lentuls mūs ir izīrējis kādai bagātai kundzei, un tai mēs kalpojam. Viņa ir laba kundze, viņa šodien atlaida mūs pastaigāties ārpus pilsētas, un tā mēs nokavējāmies. No kāda leģionāra nopirkām vecu kara zirgu-

Kvints Pļauts. No kāda zemnieka, viņš teica. Tur kaut kas nav kārtībā!

Mecijs Libeons. Nav tava daļa! Par kārtību gādāju es, Kapuas prefekts. Tu turi muti un stāvi sardzē!

Hanniks. No kāda zemnieka, kas agrāk bijis romiešu leģionārs. (Parāda mēli Ķviniam Pļautam.)

Mecijs Libeons. Tā, tik tālu viss būtu kār­tībā .. . Kāda kundze, tu teici? Kas viņa tāda ir?

Hanniks. Skaistā Mecija.

Mecijs Libeons. Ko? (Paslienas sēdus.)

Skaista un pie tam Mecija? Tad tā būs mana sieva. Vai jūs mani nepazīstat?

Hanniks. Kā ne! Kapuas prefektu mēs redzam gandrīz katru dienu. Es domāju, tu arī mūs

Mecijs Libeons (gari noskatās). Kas jūs var atšķirt, visi jūs izskatāties vienādi … Bet man šķiet, ka esmu gan ievērojis jūs. Tā kā jūs nu esat še, tad Mecija droši vien būs pilsētā un savā gultā.

H a n n i k s. Droši vien. Šonakt viņa atrodas savā gultā. (Uzsver vārdu «savā».)

Mecijs Libeons. Es pats to teicu, ne tu! Visa Kapua zina, cik viņa ir tikumīga.

P o p i 1 i j s. Jā — viņa ir pavisam tikumīga. Visa Kapua zina, ka Mecija ir tikpat tikumīga, cik dros­mīgs Mecijs Libeons.

Mecijs Libeons (iepriecināts). Jā, patiešām tā! Tagad mani uz ialas katrs puika sveicina.

Popilijs. Nu kā tad citādi! Katrs sargā savu ādu . . . (Aprauj.)

Visi klausās. Pilsētā sacēlies troksnis, spēii pieaug, tuvojas vār­tiem. Beigās skaidri sadzirdama kauja.

Mecijs Libeons (pārbijies). Dievi! . . . Viņi taču nelaidīs tos laukā! .. .

T i t a S e r v i 1 i a n a balss. Pie vārtiem! . . . Ne­laidiet viņus laukā! . . . Sargiet vārtus! . . .

Kaujas troksnis — ieroiu šķindoņa, kliedzieni, lāsti. Vārti.' 1 atsprāgst vaļā, izgrūst laukā bars gladiatoru ar Spartaku priekš­galā. Vairums bruņojušies degošām lāpām, citiem kaut kāds ierocis — iesms, dzelzs stienis, cirvis. Aiz viņiem vārtu ejā romiešu 'zaldāti.

Spartaks. Nelaidiet viņus laukā!… Dedziniet acis! … Sitiet viņus nost! . ..