ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Katilīna (satraukts un izbrlnēts). Tādēļ vien bij vērts aicināt tevi. lai dzirdētu to. ko tu saki.

Spartaks. Un.Ja vini līdz ar savu vadoni kristu līdz pēdējam vīram, — arī tā būs uzvara!) Lie­lāka, nekā" jūs sava uzpurina un pVata stulbumā varat iedomāties! Viņi būs parādījuši vienīgo ceļu, pa kuru iedami, vergi var iegūt brīvību — cīņu, cīņu uz dzī­vību un nāvi! Un, ja arī viņiem jākrīt, — viņi mirs lai mūžam dzīvotu viņu tautas un tautu brīvība! . . .

Aprauj, pārvelk plaukstu sejai.

Tagad atļauj man iet, Katilīna.

Katilīna (kā lēnām attapdamles, pamāj ver­gam. Spartaks ar Krikšu prom. Katilīna lēnām pa­griežas pret viesiem). Tas vīrs mums visiem sagā­dās baismīgas dienas … Zēl — žēl, ka viņš nav pie­dzimis par romieti!

Naktī pie Kapuas vārtiem.

Pilsētas mūris. Lieliskā vārtu celtne vairākām arkām, vārti dziļāk aiz pirmās. Attālāk labajā pusē akvedukta spriešļi. Tuvāk ugunskurs. Pie tā dekāns Popilijs ar pieciem zaldātiem spēlē kauliņus. Divi kreisajā pusē snauzdami sēž uz pakāpēm, kas ved pie pilsētas mūra. Trešais, vairāk priekšā, uz zobena atbalstījies, stāv sardzē.

Nakts vējaina un auksta. Aiz mūra pilsētā reizēm tāla čala un šķindoņa.

Popilijs (uz bridi pārtrauc spēli). Visi nelabie gari! Kas tur Kapuā tā žņirkst? Liekas, it kā kāds visu laiku zobus grieztu.

Pirmais zaldāts. Tad tas droši vien būs mūsu prefekts, vecais Mecijs Libeons. Pa miegam viņš redz, ka viņa Meciju atkal nes uz tribūna pili.

Otrais zaldāts. Stāsta, ka Tits Servilians viņu gaidot katru nedēju piektdienas naktī. Un šonakt ir taisni piektdiena.

Popilijs. Nu redzi, cik vienkāršs izskaidrojums visām sarežģītām lietām — es to jau sen esmu novē­rojis. (Nožāvājas.) Miuoss lai norej tribūnu Titu Servilianul

Pirmais z a 1 d ā t s. Jā, lai norej! Un lai dzīvo mūsu prefekts Mecijs Libeons!

Otrais zaldāts. Tāpēc, ka viņš tik labprāt guļ un ļauj citiem.

Popilijs. Kas mums nekaitēja mūra telpā aiz vārtiem: viens stāvēja sardzē un citi varēja atpūsties. Kaut viņš klibs paliktu, tas Tits Servilians! Viņam par patiku salsti te un garlaikojies.

Pirmais zaldāts. Un ja vēl bijusi kaut ma­zākā vajadzība. Kapua guļ kā katru nakti, un te ārā neviens taču nenāks: pat baloži un zvirbuļi zina, ka pirms gaismas vārtus neslēdz vaļā un sakņu un augļu dārznieki agrāk netiek uz tirgus.

Otrais zaldāts. Mēs citi ļoti labi varētu salīst siltā telpā aiz vārtiem, kamēr viens paliek ārpusē sardzē.

Popilijs. Muldoņa! Vai tad tu nezini, ka vārti tikai no iekšpuses slēdzami?

Otrais z a 1 d ā t s. Tā ir tā sērga.

Popilijs (aplūkojas; nikns). Ei, kas tur! Ko jūs tur snaužat? Pavēlēts bij stāvēt sardzē.

Pirmais sēdētājs. Mēs tikai uz vienu mazu brīdi. (Izberzē acis.) Kamēr Decijs un Kvints Pļauts stāv sardzē. Nolādēts! Decijs viens pats! Kur tad Kvints Pļauts?

Decijs (īgns). Prasa! Vai tad nezināms, kur! Kur tad citur kā pie Lelijas, pie tās savas dārznie­ces. Es te lai stāvu viens kā nerrs.

Popilijs. Kā viņš drīkst bez atļaujas? Pērt es viņu likšu! Galvu es likšu viņam nocirst! (Ko citu iedomājis, pasmejas.) Kvints Pļauts — vai jūs esat ieklausījušies, kā tas skan? Kvi-ints… tas tā, kā kad ar pirkstu aizķer stīgu .. . Pla-auts . . . plauks! ar plaukstu ģitārai pa vēderu!

Otrais zaldāts. Gudrinieks tu esi, Popilij! Ar plaukstu pa vēderu . . .

Visi smejas.

Popilijs. Ko jūs gan domājat! Es pats savā laikā esmu ģitāru spēlējis.

Kvints Pļauts (steigšus, bet uzmanīgi uzzo-

gas no kreisās puses; Decijam). Vai es ilgi biju prom?

Decijs (skaļi). Nē — tu pārāk agri esi atpakaļ. Ej vēlreiz!

Kvints Pļauts. Cst!

Popilijs. Panāc vien šurp! Mana zobena mu­gura ļoti ilgojas sastapties ar tavējo. Tu — dienas zagli!

Kvints Pļauts (tuvāk). Bet pavisam ne! Tas es nevaru būt gluži vienkārši jau tāpēc, ka pat­laban ir nakts. Bet es redzēju divus vīrus.

Decijs. Pie Lelijas. Un viņi tev krietni vien sadeva pa ribām.

Kvints Pļauts. Nemaz ne! Kad es iznācu no būdas, viņi abi uz viena zirga jāja garām.

Pirmais zaldāts. Divi vīri uz viena zirga? Lelija tevi droši vien pacienāja ar kausu laba tusku- lānieša, un tad acis tev sāka rādīt divkārši.

Kvints P 1 a u t s. Ne uz to pusi! Bet tālu viņi netika — zirgs bij nodzīts līdz pēdējam, viņš krita, un tie abi palika kājām.

Otrais zaldāts. Un palika kājām. Un stās­tam ir beigas.

Kvints Pļauts. Vēl nav. Un tad viņi nogrie­zās no ceļa, taisni pa taku gar akveduktu. Es brīnos, ka viņi vēl nav še. Nē, tomēr es nebrīnos vis: abi streipuļoja, likās, ka nav jājuši, bet vai no pašas Romas kājām nākuši.

Popilijs. Lai viņi tikai parādās še — es viņiem muguras nozilināšu! Nakts blandoņi tādi!

Ķrikss un Hanniks no labās puses.

Ā! tur jau viņi nāk! Tuvāk, tuvāk, mīlīši, lai jūsu sejas var aplūkot. Gandrīz pēc cilvēkiem izskatāties, bet tas nevar būt: katrs godīgs pilsonis tagad atro­das savā gultā, bet jūs kā pūces naktī laidelējaties apkārt. Pag! Viņi ļoti izskatās pēc gladiatoriem.

Hanniks. Tev ļoti asas acis, dekān, neviens lai nedomā tevi krāpt. Tā ir, mēs esam gladiatori.

Popilijs (lepns). Na, ko es teicu?

H a n n i k s. Mēs abi — mans draugs Sitriks, viņš ir gallietis un vāji runā romiski. Un es pats — Van- niks, es esmu ligurietis. Mūsu lanists mūs izīrēja kādai bagātai kundzei. Viņa ir laba kundze un atlaida mūs šodien ārpus pilsētas. Kā redzat, mēs esam aiz­kavējušies, mums katrā ziņā jātiek atpakaj.

Popilijs. Pirms gaismas vārti nevienam netiek atvērti, vai tad jūs to vēl nezināt? Tā ir tribūna Tita Serviliana pavēle, un to neviens nedrīkst pārkāpt.

Hanniks. Mēs zinām. Kas mums ar tribūnu un viņa pavēlēm, mēs klausām tikai to, ko dekāns saka. Mēs dabūsim sodu.

Pirmais zaldāts. Jā gan — pērienu ar dzelzs rīkstēm. Es ceru, tā nebūs pirmā reize.

Popilijs. Klusu, kad dekāns runā! Es jūs lab­prāt ielaistu, bet tas vienkārši nav iespējams: vārtus lagad aizslēdz no iekšpuses, mums pašiem te jāstāv līdz rītam.

Kvints P1 a u t s. Ja jūs esat no Kapuas, kāpēc lad abi jājāt uz viena zirga?

H a n n i k s. Uz viena? … Nē — mums katram — Jā, uz viena paša, to tu pareizi saki. Lieta bij tāda: la kā mēs bijām nokavējušies un naudas arī mums bij, no kāda zemnieka nopirkām tādu pavisam vecu, ko ratos jūgt vairs nevarēja. Ceļā viņš mums pa­krita .. .

Popilijs. Neklabini tik daudz savus žokļus! Sēstieties un gaidiet, kamēr vārtus slēgs vaļā! Tālāk, tālāk, lai vējš jūsu smaku nenes virsū. Tpu! Sie gla­diatori vienmēr smird pēc sviedriem un zirgu mēs­liem. — Spēlēsim tālāk. Iesāc!

Hanniks ar Krikšu aiziet vistālākajā kreisajā stūri un nosēstas pie krūma.

Jūs tur visi četri! Stāviet pie vārtiem, pa divi katrā pusē. Nav brīnums, ka tribūns nāk pārraudzīt.

Hanniks (klusu). Vārti ir ciet un sardze ār­pusē … Nav ko šaubīties, mēs esam izspiegoti un nodoti. Tie ir bijuši ātrāki nekā mēs. Kaut Spartaks to zinājis un nesācis šonakt!

Krikss. Tas nāk par vēlu. Rīkojums ir dots — šonakt viņi visi mēģinās izlauzties no Romas, no Prenestas, no Sētijas- Vai tu dzirdi?

H a n n i k s. Ko? Es neko nedzirdu.

Krikss. Es visu laiku klausos. Lāgu lāgiem tāds troksnis, kāds Kapuā nekad nav dzirdēts.

Hanniks. Tas ir tikai vējš.

Krikss. Mani pašu tu vari mācīt, manas ausis ne. Klau! Atkal!