ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Daļa brūk atpakaļ romiešiem pretī, daļa ar Spartaku uzbrūk

sargiem.

Krikss ar Hanniku metas pie saviem zobeniem. Hanniks ar Libeona zobena spalu iezvel tam pa galvu.

Popilijs. Nebēdziet, nolādetie! .. . Rinda!… Duriet viņus nost! . ..

Krikss. Še tev, nolādētā romiešu varde! … (No­dur viņu.)

Balss romiešu pūli. Viņiem tur ārā pa- līgi! . . .

Pulks raujas atpakaļ,

T i t a S e r v i 1 i a n a balss. Vārtus!. . . Vārtus ciet! .. . Nelaidiet viņus iekšā! …

Romieši atpakaļ, vārti aizkrīt. Sargi izklīst, citam atņem ieroci, cits bēgdams nomet pats.

Spartaks (savējiem). Atpakaļ! Lieciet viņus mierā! Tie mums vairs nekaitēs! (Noslauka sviedrus, ierauga tos divus.) A! nu jūs arī esat klāt! Par vēlu: mēs bijām nodoti …

Hanniks. Mēs zinājām un steidzāmies — par vēlu . . . Tici man, Spartak, tā nebij mūsu vaina . . . Tik vien jiis esat?

' Spartaks. Trīs ceturtdaļas palika uz ielām, vārtos un mēslu bedrēs — Tits Servilians ir lielisks miesnieks. Es ceru, daži būs tikuši dienvidu galā mūrim pāri… Bet tagad nav laika gaudot. Iesākts ir, tagad atliek tikai cīnīties tālāk vai mirt. Mēs cīnī­simies!

Krikss (pasper soli). Es! Gladiatori (cits caur citu). Es! . . . es! . ..

Spartak s. A! divi te guļ! Lai paliek varnam ko knābāt! . . . Ieročus uzlasīt!

Gladiatori nomet savējos un uzlasa ieročus.

Un tagad — prom uz Vezuvu!

Pāris gladiatoru. Uz Vezuvu!

Visi prom uz kreiso pusi.

M e c i j s Libeons (paceļ galvu, apskatās, no­glauda pieri, sten). Vai-ī! . . . (Stenēdams rāpo uz vārtiem.) Noladētais Tits Servilians!… Zaķapas­tala, ne karavadonis!… (Pie vārtiem.) E! atve­riet! … Tas esmu es — Kapuas prefekts Mecijs Libe­ons! . . . Žigli veriet vaļā!… Es esmu ievainots! Man ir liels puns pierē!

Vezuva piekājes augstienē.

Neliels, līdzens laukumiņš ar dažiem klintsbluķiem. Vis­apkārt melnas sienas, stāvas, šķautnainas, plaismainas klintis, lejas da|ā meža vīnstīgām un krūmiem apaugušas. Kreisajā pusē, augšā ari Vezuva sniegotā galotne. Pašā priekšā iloejas taka, neaugstu aizsarga valni aizkrauta Pāri valnim lejup slīdo­šām rindām sargu šķēpi, galos tiem gladiatoru simbols romiešu ērg|a vietā — sarkana vergu cepurite un virs tās divas sasnieg­tas bronzas rokas.

Dibenā pa klinšu izloku tālē redzams zils, saulē mirdzošs Neapoles jūras licis ar dažām baltām ku&u burām. Pretmetā šim plankumam laukuma ainava izskatās drūmi baismīga.

Visapkārt laukumam gladiatori stāvus, sēdus vai guļus, iero­čiem rokās vai līdzās. Dziļumā, kreisajā pusē, pulciņš galliešu. nūbiešu un grieķu notupušies no vīnstīgām sien kāpnes. Labajā pusē pie klints Hanniks un grupa centurionu. Pašā dibenā bezdibeņa plaisa, pie tās kaudze romiešiem atņemto ieroču. Pār klintsbluķi nogūlies, Spartaks lūkojas lejā.

Pirmais gfa llietis (bikli atskatās uz Spar­taku, pieķer roku kaklam, paklusi). Slāpst . . . Kaut lāso ūdens bijusi!… Tā ir nolādēta zeme: saule aiz kalna, bet tveicē kā krāsnī.

Otrais gallietis. Jā — mūsu mīļā Gal- lijas saule tā nav. Tur viņa šādā pavasarī kā ar plaukstu glāsta, bet ziemā iekniebj — ai, kā viņa prot iekniebt!

N ū b i e t i s. Pie mums, kad ziema, sautēs nemaz nav, visu laiku lietus līst.

Grieķis. Lakedonijā nelīst nemaz.

Otrais gallietis. Bijis kaut kas ko ēst — kaut pāra kumosu, daudz es negribētu. Trešā diena, kā maizi neesam redzējuši.

Pirmais gallietis. Kamēr Klods Glabrs stāv lejā un mums ce|š uz Pompeju ciet.

Otrais gallietis. Mēs esam nokļuvuši slik­tākā cietumā kā Lentulam Batiatam Kapuā.

Grieķis. Ej vien atpakaļ, viņš gaida. Paaugsti­nās tevi četras pēdas virs zemes līmeņa.

Klusi smiekli.

Pirmais gallietis. Cst! .. . Spartaks!…

Spartaks (atgriež galvu). Cik tālu jūs esat?

Grieķis. Tūliņ pateikšu! (Cilā čupā sagriez­tus kociņus.) Seši simti … septiņi… astoņi. . . Taisni astoņi simti piecdesmit.

Spartaks. Labi. Vēl tikai piecdesmit. Virve rāda taisni deviņi simti pēdas Piespiedieties — līdz pusdienai kāpnēm iābūt gatavām.

Grieķis. Pie^d^smit pēdas . . . Būs!

Pirmais centu rions. Ko viņš tā vēro to bezdibeni?

Otrais cen ! ii rions Tas ir gluži velti: di­benu nevar saskafil — melns kā Stiksas alā. Saule tur nekad vēl nav iespīdējusi.

Trešais centu rions. Nav nekāds brīnums, jūs tikko dzirdējāt: deviņi simti pēdu.

Pirmais centu rions (klusāk). Visu laiku es te stāvu un skatos — un zināt, kas man ienāk prātā? Vai Spartaks nelūko, vai pa to pusi nevar tikt lejā un prom no šejienes?

Otrais centurions. Tu laikam vairs neesi pilnā prātā! Vienīgi akmens no šejienes var nok|ūt tur lejā. Putns varbūt nolaistos — bet mēs — mūsu te ir tūkstoš divi simti smagu vīru ar bruņām un iero­čiem, un nevienam no mums nav spārnu.

Pirmais centurions. Nav nemaz grūti še pazaudēt prātu. Trešā diena, kā mums nav ne mai­zes, ne ūdens, un kas vēl būs rītu un parīt? Varbūt tiešām, ka sāku jau palikt traks, bet es tur neko ne­varu darīt, tā doma pielīda kā čūska un šņāc manās smadzenēs, nekā es viņu nespēju apklusināt.

Tūkstoš divi simti, tu saki? Jā, tas ir pareizi. Bet mana doma man čukst ausī: kur tūkstoš nevar, tur dažreiz vienam vēl iespējams. Kādēļ viņš liek vīt tās garās kāpnes?

Hanniks (bezgala pārsteigts). Kas? Ko? Tu gribi teikt, ka Spartaks

Pirmais centurions. Es vēl neko neesmu teicis, Hannik. Bet tev nevajag aizmirst, ka ari Spar­taks ir tikai cilvēks, kam griba dzīvot — it sevišķi, ja viņš ir trīs nedēļas brīvē pabijis gladiators.

Hanniks (nikns). Cūka! Tu apgalvo, ka Spar­taks varētu mūs pamest!

Citi stājas starpā.

Pirmais centurions. Lai visi labie gari mani no tā pasargā! Es viņu mīlu tāpat kā tu, par viņu man vairāk rūpes ka pašam par sevi.

Otrais centurions. Mums visiem, Hannik, par to vari būt drošs. Tomēr viņš mums aiztaupītu liekus ķīviņus, ja vairāk runājis pats, lai arī mēs zinām, ap ko lauzās viņa prāts. Jo ko tad paši varam izdomāt?

Trešais centurions. It neko nevaram. Mēs tomēr esam un paliekam tikai nabaga barbari.

Otrais centurions. Spartakam ir barbara muskuļi un spēks un romieša galv^

Trešais centurions. Kā mēs triecām lejā kapujiešus un samalām tur! Kam palaimējās aizbēgt, tie tagad droši vien klīst apkārt pa Kampāniju un pastāsta visiem, ko nozīmē tas, kad gladiatori ir cēlu­šies kājās.

Otrais centurions. Pašu Titu Servilianu viņš nodūra, pirms tas vēl bij paspējis savu zobenu pacelt, kā pienākas.

Pirmais centurions. Kā vanags zvirbuļu baru viņš tos izkliedēja pa vīna un sakņu dārziem Vezuva piekājē. Kāpēc mēs tūliņ negājām preti Klo- dam Glabram un nesakāvām to tāpat? Kāpēc mums atkal vajadzēja atkāpties še augšā un ļaut Klodam apsēst vienīgo izeju lejā? Murdā mēs esam, bet pie cauruma glūn Klods Glabrs un gaida, kamēr sāksim pa vienam līst laukā vai visi kopā nosprāgsim badā.

Otrais centurions. Mums vajadzētu vien­kārši brukt lejā un romiešiem virsū, tāpat kā mēs to izdarījām ar kapujiešiem. Tūkstoš varbūt kristu, bet vismaz tie divi simti izkļūtu no ši slazda, kur visiem lā kā tā jāsapūst.

Pirmais centurions. Pūdē gan tevi te! Cik brīvu stundu tu pa šīm dienām esi piedzīvojis? Apmā­cība no gaismas lidz vēlai naktij, kamēr vīri krīt no kājām. Palūk, kā gul — sliktāk kā pēc dienu ilgas kaujas. Kam tas vajadzīgs? Ko no mums grib izdidīt?