ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Lieliem soliem steidzas uz pakāpēm labajā pusē; gladiatori un klaidoņi kā noslaucīti nost, tikai piedzērušais paliek sēžam. Mirca noliekusies pie sabrukušās mātes.

Ko es redzu! No visas Samnītijas un Lūkānijas te jau paguvuši saskriet vazaņķi un tirgoņi ar savām paunām un naudas maisiem! Iztīrīt visus tos saiņus! Līdz pēdējai sēstercijai atņemt! Par naudu nav brīv pirkt un pārdot! Dzelzi nesiet un bronzu, par to jums samaksās no karaspēka kases! Kas pārkāpj pavēli — pērt, līdz āda atlec no kauliem, un padzīt! Laukā no pilsētas! Aiz vārtiem jūsu vieta! Prom! … Kast, tu pārmeklē viņus!

Kāsts ar saviem centurioniem pakal blandoņiem un tirgoņiem, kas steidzīgi aizmūk pa kreisi. Pilsoņi prom pa vidu. Trīs romiešu zaldāti.

Pirmais zaldāts. Es esmu no Valerija Me- salas …

Otrais zaldāts. Mēs abi no Kloda Glabra. Mēs pārbēgām tavā pusē.

Spartaks. Romiešu līķu un romiešu gļēvuļu man nevajag! Prom! Aizdzit!

Centurions ar diviem zaldātiem aizdzen tos. Acumirkli noliektu galvu, tad saslienas. Šķietami rāmi.

Kur ir tas puišelis, kas mani redzējis piedzērušu pie pilsētas mūra?

Sēdētājam piebiksta. Dzērājs (pieceļas ļodzīdamies). Tu mani sauc … Spartak?

Spartaks. Jā, taisni es — tavas mātes vietā, kas tevi vairs nejaudā nopērt, kā pienākas. Tad pa­saki man, mīļais, kad un kur tu esi redzējis mani dzeram kaut ko citu kā tikai ūdeni?

Dzērājs (rīstīdamies). Nekad … neesmu redzē­jis…

Spartaks. Pareizi, to tu neesi. (Paceltu balsi.) Pasaki, ko pelna kareivis, kas nozaimo savu vadoni un tad rādās viņam acīs tādā stāvoklī, kādā tu pat­laban atrodies?

Gladiatori draudoši sakustas.

Dzērājs (grīļodamies, elsodams). Lai.. . lai viņam … nocērt galvu …

Spartaks. Atkal pareizi! Tikai to viņš pelna! (Pamāj.)

Centurions un divi gladiatori ieslēdz notiesāto un paved kreisajā pusē.

Māte (ko Mirca skubinājusi, pieskrien, nometas cejos.) Zēlo mani, Spartak! .. . Viņš grib man atņemt manu bērnu!

Spartaks. Ko? Tavu bērnu? Kur viņš ir? (Meklē acīm, līdz atrod.) Ā! tu tas esi? Ko tu gribi darit ar to zēnu?

Gladiators (palaiž gūstekni). Neko… Es tikai gribēju viņu aizsūtīt savai sievai… Viņai nav, kas zosis pagana …

Spartaks. Tā! jaukas lietas es te dzirdu! Vai mēs esam sacēlušies vecos vergus atsvabināt vai ap­gādāt sev jaunus?

Balsis. Pie krusta viņu! … Galvu nost! …

Spartaks. Nē — es pārdomāju citādi: tie abi

ir viens otra cienīgi, šis melis te un tas zaglis. Izve­diet viņus aiz vārtiem, lai viņi kaujas zobeniem, kamēr abi krīt. Dzirdējāt: abi!… Prom!

Gladiatori aizved tos abus, kas iet sabrukuši, streipuļodami.

(Mātei.) Ņem savu dēlu!

A! ā t e (pieklūp, noskūpsta viņam roku; raudā­dama un smiedamās). Lielais Spartak!… Tu neesi cilvēks, tu esi dievs! …

Atpakaļ pie sava zēna, aptver, ved prom; Mirca aiziet lidzi.

Spartaks (bridi stāv smagās domās, tad spē­cīgi nopurina galvu, saslienas). Ko jūs stāvat kā izdzenāts aitu bars? Rindās!

Zaldāti acumirkli sakārtojas; centurioni stājas savās vietās.

Un tagad uzklausieties, ko es jums teikšu! Iespie­diet to tik dziļi savās smadzenēs, ka pat miegā neaizmirstas!

Pa ceļam, šurp nākdams, es redzēju vecu sievu, ielas vidu pakritušu, — jus to bijāt aplaupījuši un sadauzījuši. Un tālāk bij nokauts sirmgalvis, viņš gulbja ar dūre savilktu, pret debesīm paslietu roku . . . Vai tāpēc mēs esam pacēluši savu cīņas un brīvības karogu, lai tiktu par laupītājiem, slepkavām un dedzi­nātājiem? Visi vergi, visas romiešu apspiestās tau­tas skatās uz mums, gaida mūs. Jūs, tādi, būsiet tie atsvabinātājil Kaunsl

Kāpēc romieši ir uzvarējuši pasauli? Kāpēc viņi to varēja? Vai viņi ir stiprāki un veiklāki kā tra- ķieši, gallieši un ģermāņi? Nē, bet tāpēc, ka katrs vīrs tur zina, ka vadoņa pavēle un aizliegums viņam ir likums! Es jums esmu iemācījis romiešu kara mākslu — ar to es satriecu Titu Servilianu, ar to es sakāvu Klodu Glabru un Valeriju Mesalu. Tagad no Romas nāk pretors Publijs Varīnijs ar sešpadsmit kohortām — vai jūs gribat, lai es no viņa bēgu tāpat, kā Mesala bēg no manis? Vai jūs gribat, lai Romas aristokrātu dēliņi jūsu kaulus izkaisa pa Apija ceļa malām un senatoru vasarnīcu laukiem?

Balsis. Nē, nē, Spartak! . . .

Spartaks. Tā — jūs negribat, bet tomēr darat visu, lai tas tā būtu! Bet tas nenoliks, kamēr es esmu jūsu vadonis! Ne jūsu, bet to dēļ, kas vēl smok gla­diatoru cietumos un vergu ķēdēs. Uz mani viņi likuši savas cerības, un es viņus nepiekrāpšu.

Romiešu kara mākslu es jums esmu iemācījis, es jūs pieradināšu arī romiešu tikumos un disciplīnā. Ar dzelzs rīkstēm, ja vajadzēs, ar visu to varu, ko jūs paši esat nodevuši manās rokās.

Neviens neko nedarīs uz savu roku un savu galvu! Bagātnieku villas un manta ir mūsu īpašums, tāpēc ka mēs un mūsu tēvi tās cēluši un sastrādājuši. Nolas un Romas senatoru nami un bagātības pieder mums, veselas vergu paaudzes aizgājušas boja, lai viņi varētu ēst cepešus no lakstīgalu mēlēm un savas matronas pienā peldināt. Bet taisni tāpēc mums nav jādedzina nost, kas pašu rokām celts, ne jāzog, kas mums tā kā lā pieder pēc taisnības. Katram pienā­kas sava alga, un to viņš dabūs no mūsu kopīgā krā­juma un pēc taisnīga sadalījuma. Par to gādās Kāsts, pārējie vadoņi un es pats. Lai sargās ikviens še naudu kabatā žvadzināt vai maisu ar mantām līdzi nēsāt! Atpakaj kalnos es viņu likšu padzīt! Galvu nocirst par katru laupīšanu un patvarību pret zemniekiem un pilsētas amatniekiem! Dzirdējāt, ko es leicu? Vai es pareizi runāju?

Balsis. Jā, jā, Spartak!…

Spartaks. Labi — tad klausieties tālāk. Pre- tors Publijs Varīnijs ir izsūtīts mums pretī un apme­ties pie Gaetas. Kvestoru Kneju Fūriju ar dažām ko- hortām viņš aizsūtījis līdz Kaziminai. Viņš domā, ka mēs še Nola gaidīsim, lai mūs ielenc. Muļķa romieša galva! Mēs vairs neesam tūkstoš divi simti un ne­atrodamies Vezuva kraujā. Ritu ar saules lēktu mēs dosimies uz Kaziminu saņemt kvestora kungu, kā pienākas. Un tad tikpat nelūgti un negaidīti apcie­mosim Romas pretoru viņa nometnē. Sagādāsim viņam priecīgu pārsteigumu.

Balsis (un smiekli). Pārsteigumu, jā! … Viņš būs ļoti priecīgs!…

Spartaks (paceltu roku). Klusu! Es jūs ne­vedu pastaigāšanās gājienā! Ka dzelzs un bronzas lavīna mēs viņiem uzgāzīsimies un sašķaidīsim. Bet, lai jūs atkal neizklistu kā izbadojušos suņu bars, kas kaulus meklē pa svešām sētām, — visi aiz vārtiem laukumā! Apmācībā līdz tumsai — līdz kamēr zvaig­znes uzlec — līdz vairs nevar redzēt, kur kāju spert. Rindās! Prom! Signālu!

Gladiatori stingrās rindās noiet pa kreisi. Brezovirs un Torkvāts kā komandieri līdzi.

Dārd signāltaures.

Dekāns (ari no kreisās puses). Tur sanākuši vergi un gani no apkārtnes.

spartak s. Daudz?

Dekāns. Tūkstoši četri būs, bet vienmēr jauni vēl plūst klāt.

Spartaks. Tu rēt at sev išl^L kamēr pārbauda un izšķiro! 13 arto rīks!

Barlorikss aiziet lidzi.

Centurions (no kreisās). Artorikss no Raven- nas ar divi tūkstoši gladiatoriem.

Spartaks (līksms). Ā! beidzot tomēr!

Uzsteidzas Artorikss.

Tu, mans draugs! (Steidzas pretī, skūpsta.) To­mēr es tevi sagaidīju! Tomēr izlauzāties?

Artorikss. Ar krūtīm un kailām rokām.

Spartaks. Nu, drusku ieroču mums ir krājumā, ritu dabūsim vēl. Hannik, parūpējies par viņiem, ravennieši mums būs no labākajiem. Es tūliņ bušu klāt.