ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Krikss. Spartak! tie ir tavi gūstekņi!

Kareivji protestē.

S e m p 1 i c i j s. Mēs neprasām žēlastību no bar­bara! Lai nocērt mums galvas — kaunu no viņām tu tā kā tā vairs nevari noņemt. Vai labāk liec iedot mums dunci, mēs paši! Barbaru apsmieklā liktiem vairs nav vielas romiešu karapulkā.

Spartaks. Manā nometnē sausa lapa nemētā­jas pa ceļam — es neļaušu, ka to apgāna romiešu maitas. Izvest aiz vārtiem, palaist klajuma un iedot dunci līdzi — tur lai dara, kas viņiem tik!

Liktorus aizved; nemiers.

Krikss. Ne Marijs, ne Sulla to nebūtu darījuši.

Spartaks (bridi stāv īgni nodurtu galvu). Ko jus pielīdzināt mani nolādētiem romiešiem! Es negribu būt diktators, kas spēlējas ar jūsu galvām kā ar stikla bumbām. Vergs es esmu bijis, tāpat kā jūs, un būšu tikpat brīvs, cik kļūsiet jūs. Lieciet mierā sapuvušo Romu — es jūs nevestu turp arī tad, ja ceļš uz turieni būtu brīvs! Atcerieties Nolu! Par laupītājiem, par zvē­riem jus tur palikāt — kas jūs Romā savaldīs un sa­imēs kopā? Roma būtu jūsu kapsēta — bet es gribu, lai jūs dzīvotu, tāpēc ka es pats gribu dzīvot! … Parādei ir beigas! Ejiet!

Trompetes. Noeja paliek briva, kareivji aiziet, kā nākuši. Spar­taks leni nokāpj pa pakāptiem un noskatās pakaļ.

Eitibida (piesteidzas). Spartak!

Spartaks (dusmīgs). Tu, Eitibida! Ko tu gribi?

Eitibida. Tu mani visas šis dienas neesi redzējis.

Spartaks. Nē.

Eitibida. Un nevēlējies?

Spartaks. Nē.

Eitibida. Es zinu: tev nebij laika, tev galva pilna citām domām. Bet šovakar es — aiziešu — tavā teltī.

Spartaks. Es tur nebūšu. Kareivjiem ir svētki, un mani vadoņi rīko mielastu.

Eitibida (nevaldāmā kaislē viņu acīm vai ap- ēzdama). Es gaidīšu, Spartak, kam?r tu nāksi… Līdz pusnaktij- pāri pusnaktij . .. Šonakt es būšu pie tevis!

Spartaks (piesit kāju). Ej projām un nerā­dies, vai es likšu tevi ar suņiem aizrīdīt no nometnes!

Eitibida. Nekur tu mani neaizrīdīsi — tu va­ronīgais — tu cēlais — tu skaistais! … Tu Sulla un Marijs!

Spartaks (trakās dusmās tver zobenu, bet ap­raujas; nevarīgs; gandrīz lūgdamies). Ah! … Ej prom!

Eitibida (pāpratusl, uzvaras līksmē). Es būšu, Spartak!… Es būšu! (Aizsteidzas, verdzeņu pava­dīta.)

Mirca (pamazām tuvāk virzīdamās). Ko viņa tev teica? Sargies no viņas Spartak!

Spartaks (asi). Vēl viena! Lieciet mani mierā! Ej mājās, Mirca!

Viņa iet, Artorikss viņu pavada. Aiz tiem Granniks, Bartorikss, Krikss un goda sardze. Paliek tikai Kāsts, Metrobijs un kareivji, kas sāk uzmanīgi novākt trofejas.

S p a r t a k s. Metrobij!

Metrobijs. Pirmā reize, kad tu mani sauc.

Abi paiet tālāk nost.

S p a r t a k s. Viņi grib pataisīt mani par romieti.

Metrobijs. Tāpēc, ka romietis viņiem vajadzīgs.

Spari a k s. Es viņiem esmu vajadzīgs pret visiem romiešiem.

Metrobijs. Tu viņus nesaproti, Spartak, un tā ir tava nelaime. Tu skaties viņos caur sevi pašu un tāpēc neredzi viņus, bet atkal sevi pašu. Tie nav viņi, ko tu redzi.

Spartaks. Man grūti tevi saprast, Metrobij. Runā vienkāršāk un saprotamāk.

Metrobijs. Es nemāku — grāmatas mani padarījušas par muļķi, un tā ir atkal mana nelaime. Tu esi no viņu vidus, tu stāvi viņiem pārāk tuvu, tev nav augsta dzimuma. Viņi apbrīno tevi, viņi ciena, varbūt pat mīl. Bet vergu dvēseles grib kungu, ko bīties.

Spartaks. Vai viņiem vēl ir vergu dvēseles?

Metrobijs. Tādas pašas ka toreiz, kad viņi smaka Kapuas un Ravennas gladiatoru cietumos, kad lasīja kaulus nabagu kapsētā un kad šķindināja ķēdes Romas aristokratu laukos un marmora lauztuvēs. Vergu dvēseles nevar tik viegli nomest, kā nomet vergu skrandas. Tu vari nopērt viņus, vari likt no­cirst galvu, bet nevari iespert ar kāju, jo tad tu spertu pats sev. Viņiem vajag pavēlnieku, kurš stāv tik augstu kā dievi, kuram nedrīkst tuvoties, kura priekšā zemoties un kuru pielūgt. Tu tas neesi. Tu domā, šie bērni redz Sullā to pašu, ko tu — asiņu piedzērušos tirānu un izvirtušu varmāku? Nē, šis briesmonis viņiem ir augstāks radījums, kādu viņi gribētu tevi. Tu gluži pareizi teici: viņi grib tevi iztaisīt par kaut ko, vismaz ārēji līdzīgu Sullam.

Spartaks (saslienas). Es negribu būt nekāds Sulla! Es esmu Spartaks! Vai šis vārds neskan lepni diezgan?

M e t r o b i j s. Vēl tikai Maķedonijas Aleksandra un Hanibala vārds la ir skanējis. Gadu simteņos viņš neizdzisīs ļaužu piemiņā.

Spartaks. Es viņus sažņaugšu savā dzelzs dūrē! Es viņiem izdzīšu tas vergu dvēseles!

Metrobijs. Velti, Spartak! Ir lietas, kas pat dieviem palikušas neiespējamas. Redzi to cipresi; vai tu vari viņai pateikt: paliec par plniju — vai otrādi? Tev jāņem viņi, kādi tie nu reiz ir. Neuzdrošinos tev padomus dot tomēr es domāju tā: ja viņiem pa­liek tavs neredzētais spēks, tava pārcilvēciskā kara māksla un tavs cēlais, vīrišķīgais krietnums . .. Un ja viņi vēl dabū tev līdzās romiešu augstmanību, bijāto un apskausto lepnumu, žilbinošo, apreibinošo grez­numu -

S p a r t a k s. Tā tu domā? . . . Bet tas man bij iespējams jau pašā sākumā: Katilīna man piesolīja savu palīdzību un savienību. Tu pats biji tur, tu dzirdēji.

Metrobijs. Tu darīji labi, viņu noraidīdams Katilīna kāro tikai naudu, varu un godu, parādi viņu spiež un skaudība dzen. Katilīna ir intrigants un blē­dis. Bet Romā ir vēl arī vīri ar veciem romiešu tiku­miem, labi, ja tu būtu ar tiem, pirms senāts viņus izsūtījis pret tevi.

Spartaks (smagās domās), kukulis … Poin- pejs … Marks Krass . .. Un cita ceļa uz uzvaru nav?

Metrobijs. Pār romiešiem — varbūt, bet pār tava paša karavīriem — tas ir tas grūtākais.

Spartaks. Es saku to nomanīt. Jo vairāk es gūstu uzvaru pār romiešiem, jo grūtāk viņus saturēt kopā. Tu esi gudrs, Metrobij, es sākšu vairāk klausīt tevi. Šovakar mani virsnieki visi būs kopā — es gribu viņus izpētīt līdz sirds dibenam. Viņi jau gaida mani mielasta telti. Pavadi mani, Metrobij.

Kāsts (nāk klāt). Man uzdots aizvadīt tevi uz mielasta telti.

Spartaks. Es eju turp.

Iet, vairīdamies uzmīt paklājam. Metrobijs ar Kastu seko.

Kareivji sāk žiglāk un skaļāk novākt.

Pirmais kareivis (statueti rokās). Tas ir skaists nieciņš, žēl, ka no karaspēka krājumiem un Kasta pārziņā, — par to varētu dabūt smuku naudu.

Otrais kareivis. Romas aristokratu pilis ir pilnas tādiem. Es labāk ņemtu sev šo Oresta upur- trauku.

Pirmais kareivis. Mēs nodedzināsim visas viņu pilis. Padzīsim senatorus un atcelsim viņu izdo­tos likumus. Par ko tēviem dota vara pārdot dēlus verdzībā? Vai es biju vainīgs, ka viņš nodzēra savu namiņu pie vecajiem vaļņiem un ka viņam bij nodokļu parādi? Ja mans vecais vēl dzīvs, viņam būs ar mani darīšana. Mēs izdosim likumu, ka dēliem brīv pārdot savus nelietīgos tēvus.

Trešais kareivis. Mans tēvs nebij tāds. Viņam Kalabrijā piederēja zemes gabaliņš. Es atkal gribu ganīt mūsu kazas un lasīt vīnogas mūsu dārzā. Roma man nav vajadzīga. Jūs varat iet, ja gribat.

Eistahijs (atkal rāpus satldams paklāju). Viņš negrib mūs vest uz Romu! Par lupatu nosauca šo skaisto paklāju, kas taisni pēc Romas smaržo. Viņš ar kaut ko nebij apmierināts.

Pirmais kareivis. Apmierināts — kad tu tajā svinīgākajā brīdī izstiepies uz kāpnēm!

Otrais kareivis. Taisni kā bez kauliem būtu!

Trešais kareivis. Kā beka! Dodiet viņam pa skaustu, tam Kūriona jājamam zirgam!

Visi tris brūk virsu Eistahijam, tas aizbēg.