ANDREJS UPĪTS - SPARTAKS

Spartaks. Un paliek viņu ilgas pēc Sullas — pēc vadoņa, kas purpurā staiga un viņus kājām min,'Ir ko viņi var dievināt un pielūgt. Es tāds nevaru būt.

Metrobijs. Arī to es tev jau esmu teicis.

S p a r t a k s. Tu daudz esi teicis, ko es tikai tagad sāku saprast. Tu esi gudrs, Metrobij, daudz gudrāks kā es. Un tad visi viņi laužas uz turieni, uz kurieni es viņus nevaru vest.

Metrobijs. Es zinu: uz Romu.

Spartaks. Uz kapsētu cs viņus nevaru vest. Patiešām, man vairs nebūtu žēl, ja šie septiņdesmit tūkstoši neprāšu nogulda savas galvas pie Servija Tullija mūriem. Bet līdz ar to tiktu aprakta brīvība visiem tiem simtiem tūkstošiem, kuri vēl smok jūgā un ķēdēs, kas tad paliktu vēl piecreiz smagākas . . . Vai še tev nav kas ko teikt, Metrobij?

Metrobijs. Tu pats pateic to, kas man būtu sakāms.

Spartaks. Nav citas izejas: man vajag palīgos romieti, tas viņus spēs pārliecināt labāk kā es. Romieti, kurš ienīst tagadējos Romas aristokrātus tikpat dziļi kā es un kura mērķis ir tikpat augsts un tāls kā manējais. Romieti ar viņa augsto dzimumu, ar visu īsta romieša cēlumu, gudrību, viltību un •drosmi.

Metrobijs. Tāds patlaban Romā ir tikai viens.

S p a r t a k s. Kuru tu domā?

Metrobijs. To pašu, ko tu.

Spartaks. Kajs Jūlijs Cezars.

Metrobijs pamāj ar galvu.

Spartaks. Par abiem mēs izdarītu to, kas vie­nam nekad nav izdevies. Es atdotu gladiatoriem un vergiem brivību, viņš atsvabinātu Romu no varmāku un liekēžu bandas. Visas tautas tiktu brīvas darbam un laimīgai kopdzīvei.

Metrobijs. Tas ir tāds dīvains sapnis, tomēr ari lielisks — ir vērts cīnīties par to. Ko var zināt, tu jau līdz šim esi iespējis neiespējamo. Sūti vēstnesi uz Romu. Droši vien iu jau esi izvēlējies.

Spartaks (acumirkli klusē). Pirmā doma man

bij — Krikss. Spēks viņam kā diviem maniem leģio­niem, 110 visiem pekles gariem viņš nebaidās. Bet viņam nav valodas, un tāds man neder. Bartorikss ir straujš un viegls kā jauns ērglis, bet mums stāv priekšā jaunas kaujas, un man nav neviena cita, kas vadītu jātnieku izlūkus. Artorikss man pieaudzis ka paša āda, un bez tam — (atskatās uz Mircas telpu, klusāk) — es negribētu, ka viens te nonīks bailēs un skumjās.

Metrobijs. Es to zināju, pirms tu sāki par viņiem stāstīt. Tev taču nav nekādas izvēles, tev ir tikai viens.

S p a r t a k s. Tu visu zini, laikam tāpēc, ka esi cēlies tieši no Dzeva cilts. Es zinu, tu mīli mūs …

Metrobijs (purina galvu). Vergus var mīlēt tikai iztālēm un domājot par viņu mokām. Tuvumā viņi man riebjas, var būt, ka es viņus pat ienīstu. Ar tevi tas ir pavisam otrādi: jo tuvāk tev tiek, jo lielāks tu audz, jo stiprāk gribas nokļūt pašā tavā virsotnē. Tu esi kā viesuļojošs dzirnu akmens, kas rauj sev līdzi sikus zvirgzdus… (Kad Spartaks nepacietīgi sakustas.) Tev taisnība: tagad nav laika dzejiskām deklamācijām. Tātad īsi: es eju!

Spartaks (bridi klusē). Sajā laikā tu man esi ticis kā otrais tēvs. Tu zini manu vismazāko domu, tu pazīsti manus ļaudis — tu runā kā tavas tautas senajie gudrie — —

Metrobijs. Pietiks par mani! Es eju.

Spartaks. Ej, mans labais! Es tevi nemācīšu, tu zini, ko cs gribu, un pateiksi labāk kā es pats … Ritu ar gaismas svīdu. Izvēlies sev pavadoņus. Ņem līdzi Mamiliju ar piecdesmit jātniekiem — ar simtu

Metrobijs. Kārie]? Pret Lentula Klodiana leģioniem mani ari pieci simti nenosargās. Man ir citi sargi: viltība un slepenība pa nomāju tekam, kuras tikai es zinu. Un zemnieka apģērbs man ir — uz mata tāds pats, kā bij Silvijām Kordēnijam Vere- sam — atminies? Bet Silvija Kordēnija liktenis mani neķers, par to tu vari būt drošs. Bezizejas brīdim man ir glābiņš. (Parāda danci.) Manu mūžu, manu cil­vēka līdzību romieši ir nolaupījuši — manu kailo dzīvību viņu nešķīstais zobens neskars.

Spartaks. Es paļaujos tev vairāk kā pats sev. Tātad rītā ar gaismas svīdu.

Metrobijs. Kāpēc rītā? Vai mums katra pus­stunda nav dārga? Roma ir tālu, un mans ceļš uz to būs vismaz trīs reizes garāks. No Apija ceļa man nāksies mazliet piesargāties, pa to patlaban nāk abu konsulu, Lentula Klodiana un Hēlija Publikolas, leģioni.

Spartaks. Jā, katrs par sevi nāk, un tas ir taisni tas, kas man vajadzīgs. Tu vēl nebūsi Romā, kad viņu leģioni savus kaulus lasis pa Apūlijas lau­kiem. Mēs viņus sakausim un iesim tālāk. Tu jau gan zināsi, kur mūs meklēt, — katrs kazu gans un katrs vergs tīrumā tev to pačukstēs.

M et r o b i j s. Nebaidies, es atradīšu.

Spartaks. Lai visi labie gari tevi pavada, gud­rais Metrobij!

Me t r o b i j s. Par nožēlošanu es sen vairs neticu ne labiem, ne ļauniem gariem, man nāksies iztikt bez

viņiem. Paliec sveiks, Spartak! Lai tava zvaigzne allaž spīd pār tavu drosmīgo galvu!

Spartaks. Tad ej, mans tēvs un draugs! (Cieti spiež viņa roku.)

M e t r o b i j s. Mans dels! . . . (Noskūpsta viņu uz pieres un iet.)

Spartaks ilgi un sirsnīgi noskatās viņam pakal. Domās pastaiga pa telti, tad atjaušas; paklausās pie Mircas aizkariem, uz pirkst­galiem aiziet savu guļamlelpa. Mirca pēc brīža pabaž galvu, aplūkojas, klausās; iznāk, paklau­sās pie Spartaka aizkariem, nogulstas un saritinās uz lāčādas ieejai priekšā — tikko saredzama.

Lāpa sāk degt tumšāk.

Eitibida (no āra, kairinoši ģērbusies. Apska­tās, klusu pie galda, pacilā šaha figūras — paklausās pie Mircas aizkariem, tad zogas uz ieeju Spartaka lelpā — atduras pret gulētāju, iekliedzas apspiesti).

Pie visām Eirīnijām! Te kāds guļ!

Mirca pieceļas.

Tu, Mirca! (Šņākdama niknumā.) Kāpēc tu ne­guli savā gultā? Ko tu slaisties apkārt kā mēnes­sērdzīga?

M i rca (tāpat nikni). Te tikai lāpa spīd, mēness ir ārā. Tu pati esi tā apsēstā.

Eitibida. Vāķies pie malas — ko mētājies pa kājām!

Mi rca Es esmu savā teltī. Bet tu — ko te meklē nakts vidū!

Eitibida. Nav tava daļa, tu zostiņa! Spartaks man lika nākt.

Mi rca. Tu melo, čūska! Viņš tevi nav aicinājis!

E i t i b i cl a. No ceļa nost, klaidone verdzene! Mi r c a. Ej ārā, nekauņa! E i t i b i d a (izrauj kinžalu). Nost, es saku! Mirca (skaļāk). Dur! … dur! Spartaks (aiz aizkariem). Kas tur ir? (Iz­nāk — apakšdrēbēs, bez ieroča.) Na! ko tas nozīmē? (Sagrabj Eitibidas roku — ierocis izkrīt zemē.)

Mirca. Dzen viņu projām, Spartak! Viņa mani tā apvainoja . . .

Spartaks. Paliec mierā, bērns. (Noglauda.) Tevi neviens nevar apvainot. Ej gulēt! Mirca (lūgdamās). Spartak . .. Spartaks. Vai tu gribi man neklausīt? Mirca (asarās). Labi, Spartak… (Kā pelīte ielien savā guļas vietā.)

Spartaks (dusmīgi). Ko tu gribi? E i t i b i d a (bezgala lakstoši). Un tu vēl vaicā? Tu zini …

Spartaks. Es neko nezinu un negribu zināt. Ej projām!

E i t i b i d a. Tagad — kad es reiz esmu pie tevis! Visi tavi gladiatori mani neaizdzīs no šejienes! At­zīsties pats: tev taču vajag manis un tu reizēm ilgo­jies? Vai tad es neredzu: mūžam ar viņiem, mūžam kaujās — tu tomēr sajūties viens un vientulis. Sievieti tev vajag!

S p a r t a k s. Man ir Mirca. E i t i b i d a. Mi-irca … Viņa ir tikai māsa.

S p a r t a k s. Māsa un māte- kā saulīte viņa

nan spīcl.

' Eitibida. Un es? Es tev nevaru būt kā saule? Paskaties manī, Spartak!

Spartaks. Nē, es negribu skatīties! Nē, saule tu neesi, tu nesildi. Tu esi virpuļojoša uguns, pie kuras var apdedzināties.

Eitibida. Jā? (Smejas sajūsmā.) Patiešām, cs esmu uguns! Apdedzinies, Spartak! (Grib pieglaus­ties klāt.)